Foto – LETA

Juka Rislaki: Pilsoņa pienākums ir aizstāvēt tēvzemi 43

Nesen uzzināju, ka 18,2% no Latvijas iedzīvotājiem pamestu valsti militāru draudu gadījumā, un 26,4% nezina, kā rīkotos. Kopā tas nozīmē 44,6 procentus. Par došanos projām pārliecinātākie esot jaunieši.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Lasīt citas ziņas

Pētījums nerāda, kas ir aptaujātie – pilsoņi vai nepilsoņi, un vai viņi ir lojāli Latvijas valstij, bet varbūt kādai citai valstij. Ja runa ir par citu valsti, par to, kas šobrīd visvairāk apdraud Latvijas suverenitāti, tad vēl varētu iedomāties, ka viņi gluži tāpat kā baltvāci 1939. gadā gatavi doties pie sava Vadoņa, lai “pēc tam” atgrieztos kā uzvarētāji.

Tomēr, ja tie ir Latvijas pilsoņi, kuri gatavi pamest valsti, gribu viņiem vaicāt: uz kurieni un kāpēc jūs īsti gribat doties? Vai jūs neaptverat, ka valstij un tautai, īpaši draudu gadījumā, ir nepieciešams ikviens? Kas izraisījis tik pārspīlēti antipatriotisku reakciju? Cik daudzu cilvēku prātus ir sajaukuši, piemēram, Ai­vara Lemberga ģeopolitiski bezatbildīgie un bezjēdzīgie paziņojumi, par kuriem īsti nevar saprast – varbūt tas ir tikai neveik­smīgs humors?

CITI ŠOBRĪD LASA

Šādi jautājumi nāk prātā, jo esmu no valsts, kurā jaunieši domā, ka savas valsts aizsardzība ir gan pienākums, gan tiesības. 70% no somu jauniešiem atbalsta vispārējo obligāto karaklausību, un 75% uzbrukuma gadījumā gatavi aizstāvēt savu dzimteni ar ieročiem rokās.

Kaimiņvalstī Igaunijā šogad aizsargu organizācijai pievienojušies tik daudz brīvprātīgo, ka aizsargu tagad ir sešas reizes vairāk nekā regulārajā armijā dienējošo karavīru (Igaunijā ir obligātais karadienests).

Labi saprotu cilvēkus, kuri bēg uz ārzemēm, baidīdamies no uzliesmojuša pilsoņu kara, piemēram, Somālijā, Kosovā vai Sīrijā. Ir briesmīgi un arī nepareizi, ja nākas izvēlēties “pareizo” pusi, kas slepkavo otru tautas pusi. Manuprāt, pavisam citāda ir situācija, ja valsti apdraud ārējs ienaidnieks. Tādā gadījumā ikviena pilsoņa pienākums ir aizstāvēt savu tēvzemi.

Neesmu dzirdējis, ka kāds būtu bēdzis no Somijas Ziemas kara (1939 – 1940) laikā, kad somi vieni paši cīnījās ar agresoru – Padomju Savienību. Tauta bija saliedēta. Vīri karoja frontē, sievietes un skolēni kalpoja darba dienestā, tiesa, daļa sieviešu veica arī īpašus uzdevumus frontē – galvenokārt kā sanitārās māsas. Somijai nācās nest lielus upurus, tomēr tauta saglabāja neatkarību, morāli un pašcieņu. Sabiedrība ar to lepojās, un ārpasaule uz somiem noraudzījās ar cieņu un apbrīnu. Turpretim krievi, proti, tie, kuri pazīst vēsturi, kaunas no savas valsts agresora tēla.

No 1939. līdz 1944. gadam Somija karoja pret Padomju Savienību divos karos, kuru laikā drošībā uz kaimiņvalstīm – Zviedriju, Dāniju un Norvēģiju – nogādāja gandrīz 80 000 mazu bērnu. Mūsdienās to uzskata par kļūdu. Pēc kara audžuģimenes nevēlējās atdot bērnus, un bērni bija atrauti no saknēm, aizmirsuši somu valodu un atsvešinājušies no savām īstajām ģimenēm. Apmēram 15 500 toreizējo mazuļu uz visiem laikiem palika “drošībā”. Citiem atgriešanās Somijas nabadzīgajā, grūtajā un nepazīstamajā dzīvē radīja jaunas traumas. Viņi nekad nepierada pie dzimtenes, un daudzi vēlāk labprātīgi emigrēja uz Zviedriju. Neskaitāmi no Somijas izsūtītie bērni joprojām emocionāli cieš. Viņi ir nelīdzsvaroti, nomākti, nespēj dibināt ilglaicīgas attiecības un nekur nejūtas kā mājās.

Reklāma
Reklāma

Jūs, kas vēlaties doties projām, nepametiet mūs, kas gribam palikt Latvijā!