Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. marts, 2012
Drukāt

Pilsonība neatkarīgas Latvijas nākotnei jeb Neoliberālisma krahs Latvijā

hirsa_leta

Manuprāt, Latvijā esam pieredzējuši mēģinājumu demokrātiskiem līdzekļiem ja ne iznīcināt, tad vismaz iedragāt 1918. gadā radīto Latvijas valsti.

 

Neapšaubāmi, latviešiem tas nāca par svētību, par ko liecina izbrīns par iespējamību sarīkot tādu akciju kā referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu, jo daudziem padomju ideoloģijā un starptautisko abstrakto cilvēktiesību garā audzinātiem prātiem tas deva iespēju beidzot saprast Latvijas patiesās demokrātijas trauslumu un, manuprāt, kaimiņvalsts inspirētās humānās intervences bīstamību. Latvijā ir pietiekami daudz Latvijai nelojālu pilsoņu un nepilsoņu, kas, izmantojot demokrātijas radītos institūtus, var pavērst tos pret pašiem šo demokrātisko in-
stitūtu radītājiem. Domāsim par Latviju tāpat, kā par savām nacionālajām interesēm domā citas Eiropas valstis.

Tātad mūsu galvenais nacionālās politikas uzdevums šodien un vienmēr – nosargāt latviešu nācijas pastāvēšanu nākotnē un garantēt Latvijas neatkarības neatgriezeniskumu. Viens no nedaudzajiem mehānismiem, kā to izdarīt, ir tāda Pilsonības likuma pieņemšana, kas vislabāk nodrošinātu šī uzdevuma izpildi. Saeimas un Latvijas Universitātes martā rīkotajā konferencē par pilsonības jautājumiem izskanēja ļoti daudz pamatotu argumentu par labu mūsu pilsonības institūta stiprināšanai, taču mani uztrauc, ka politiskajā retorikā plašsaziņas līdzekļos atkal parādās valdošo partiju politiķu neoliberālisma garā teiktās runas, bet viens no svarīgākajiem pilsonības jautājumiem – jautājums par pilsonības atņemšanu Latvijai nelojāliem pilsoņiem, resp., pilsoņiem, kas darbojas pret Latvijas interesēm – neparādās vispār. Viens no nedaudzajiem, kas šim jautājumam pieskārās minētajā konferencē, bija Egīls Levits, kas diplomātiski norādīja uz to, ka būtiskāk ir neuzņemt pilsonībā Latvijai nelojālus cilvēkus, nekā vēlāk piešķirto pilsonību atņemt.

 

Pilnībā piekrītu E. Levita nostājai, taču, manuprāt, jādomā par abiem šiem pilsonības aspektiem. Ja jau pilsonības piešķiršana ir politiski juridisks akts, ko uzsvēra gandrīz visi juristi runātāji, tad tas nozīmē, ka atņemt pilsonību ir Latvijas valsts politiskās gribas varā.

 

Katra valsts, balstoties uz savu vēsturi, cenšas pēc iespējas stingrāk aizsargāt savu pilsoņu kopumu. Tāpēc mums šodien, ņemot vērā mūsu vēsturi, izvērtējot Pilsonības likuma 15 gadu darbības sekas, referenduma rezultātus, jāizmanto visas politiski juridiskās iespējas pilsoņu loka kvalitātes nostiprināšanai, tostarp – pilsonības atņemšana, neskatoties pat uz to, ka pilsonības atņemšana tiek saistīta ar noteiktām grūtībām.

Tāpēc vispirms par pilsonības atņemšanas nosacījumiem. Manuprāt, pilsonība būtu atņemama, ja pilsonis vēršas pret valsts neatkarību un integritāti. Pret šo normu laikam nevienam nebūtu iebildumu. Savukārt lielas iebildes es jau tagad sadzirdu, kad runājam par to, ka pilsonība būtu jāatņem personai, kas vārdos vai darbos ir parādījusi sevi kā personu, kas nav lojāla valstij (tādi nosacījumi, piemēram, ir Kiprā un Izraēlā, savukārt Lielbritānijā iekšlietu ministrs var atņemt pilsonību, gan tikai dubultpilsoņiem, ja tas nāk par labu sabiedrībai). Izrādās, ka Latvijā mēs ne tikai nezinām, kas ir lojalitāte, bet mēs uzskatām to pat par kaut ko tādu, kas ir nevēlama. Atgādinājumam. 2005. gadā Tieslietu ministrija un Naturalizācijas pārvalde mēģināja panākt, lai Latvijas pilsonībā uzņemtu tikai valstij lojālas personas, taču pret to iebilda Valsts cilvēktiesību birojs, uzskatot, ka lojalitātes pieprasīšana jaunajiem pilsoņiem padarīšot Pilsonības likumu neobjektīvāku, politiskajai elitei izdevīgāku. Kā zināms, pasaulē daudzu valstu likumos ir ietverts lojalitātes jēdziens un lojalitātes pieprasīšana tiek uzskatīta par demokrātisku normu, taču šī norma nešķiet pietiekami demokrātiska Latvijas Cilvēktiesību institūtam un zināmai daļai Latvijas sabiedrības.

 

Šķiet, ka tikai Kanādas pilsonības likumā ir norma, kas paredz: “Ja otrā paaudzē pēc kārtas pilsonība tiek “mantota”, pilsonību var zaudēt 28 gadu vecumā, ja persona neatbilst nepieciešamajiem nosacījumiem pilsonības saglabāšanai.”

 

Ņemot vērā to, ka Latvijā 50 gadus tika īstenota nekontrolēta (patiesībā tīši veicināta) migrācija, ka esošais pārlieku liberālais Pilsonības likums nav devis cerētos rezultātus un nav nodrošinājis Latvijai lojālu pilsoņu kopumu, ko pierādījis referendums par valsts valodu, šāda norma Latvijai būtu nepieciešama. Tā būtu pašregulējoša norma, kas nodrošinātu to, ka naturalizētie pilsoņi vairāk censtos integrēties Latvijas sabiedrībā – stiprinātu gan savas, gan savu bērnu valsts valodas zināšanas, gan zināšanas par valsti kopumā, gan lojalitāti pret valsti.

Īpašas normas dažādu valstu likumos tiek attiecinātas uz pilsoņiem, kas dzīvo ārpus valsts. Valsts cenšas nepārraut nabassaiti ar saviem pilsoņiem, tomēr tai ir jābūt pietiekami ciešai. Tā, piemēram, Beļģijā, lai izvairītos no pilsonības zaudēšanas, personai, kas uzturas ārpus Beļģijas, ne tikai no 18 līdz 28 gadu vecumam jāiesniedz deklarācija par pilsonības saglabāšanu, bet tā atkārtoti jāiesniedz arī ik pēc 10 gadiem. Citās valstīs ir līdzīgi nosacījumi, bet atšķirīgs ir uzturēšanās laiks ārvalstīs. Arī Latvijai būtu jāparedz līdzīgi nosacījumi, piemēram, ja persona vismaz 10 gadus dzīvo ārzemēs un tai nav ciešas saiknes ar Latviju, un tā nevar pierādīt, ka šīs saiknes ir pārtrūkušas neatkarīgi no personas pašas gribas, pilsonība ir atņemama. Tas disciplinētu pilsoņus. Pilsonība tomēr nav prece, par kādu cenšas to pārvērst daži politiķi populisti; pirmām kārtām tā ir abpusēja cieņa.

Lielāka uzmanība jāpievērš normām, kas ļauj naturalizēties. Manuprāt, jābūt vismaz divām normām, kurām noteikti jābūt iekļautām pantā par ierobežojumiem naturalizēties: pirmkārt, nav tiesību iegūt Latvijas pilsonību, ja “tas neatbilst nacionālās drošības interesēm vai ārpolitikas apsvērumiem” – tieši tā ir formulēts Norvēģijas likumā, un, otrkārt un galvenokārt, “ja neatzīst 1940. gada 17. jūnijā notikušās Latvijas okupācijas faktu”. Pēdējā norma paātrinātā tempā ļautu apgūt Latvijas vēsturi, ko 20 gadu laikā neesam varējuši panākt izglītības sistēmas ietvaros.

Un, protams, naturalizēties var personas, kas “integrējušās Latvijas sabiedrībā un ir lojālas Latvijas Republikai”. Turklāt gan uz integrāciju, gan lojalitāti jāattiecina zināmi kritēriji, kas būtu izstrādājami Ministru kabineta noteikumos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+