Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto: Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits: Lojalitāti nenosaka reliģiskā piederība. Arī ne etniskā 20

Parīzē terora aktus veikušās personas bija Francijas pilsoņi, kuri nogalināja līdzpilsoņus, taču faktiski tas bija uzbrukums Republikai. Izmantojot par ieganstu, kā mēdz teikt, pretrunīgi vērtētu žurnālu. Teroristi neizjuta nekādas idejiskas saites ar Francijas Republiku. Viens no viņiem pirms uzbrukuma uzņemtā video sevi dēvēja par “kalifāta kareivi” un, spriežot pēc dažādām šobrīd publiskotām liecībām, arī pārējie rīkojās “Islāma valsts” un “svētā kara” vārdā. Grūti pateikt, vai, viņuprāt, Francijai vispār vajadzētu pastāvēt, bet tā katrā ziņā būtu ļoti dīvaina Francija ar citu “kultūru”, citu valsts valodu un, protams, ar pavisam citiem likumiem.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Francijas musulmaņu vairākums ir lojāls valstij, tieši tāpēc daži no viņiem kļuva par slepkavu upuriem. Lojalitāti nenosaka reliģiskā piederība. Arī ne etniskā. Labi zināms, ka “Islāma valsts” pievelk radikālas noslieces konvertītus (cilvēkus, kas pievērsušies islāma ticībai), tai skaitā “tīrasiņu” frančus. Varbūt pastāv pārlieka paļāvība uz objektīvas informācijas spējām pasargāt no naidīgu totalitāru ideoloģiju ietekmes un smadzeņu skalošanas, jo naida propagandas sludinātāji, kuri to pārsvarā izplata noslēgtajā “kopienu” vidē, prot lieliski pielāgoties šai mērķauditorijai. Protams, tas nemazina daudzveidīgas un visiem pieejamas informācijas lomu. Un tiklab Francijā, kā Latvijā, kurai gan draud nevis islāmisti, bet stipri līdzīgā veidā indoktrinēti ļaudis – pirmie labprāt iznīdētu, premjera Manuela Valsa vārdiem, “apgaismības Franciju”, savukārt otrie vēršas pret 18. novembra Latviju.

Mūsu iespējas šajā informācijas karā ir diezgan ierobežotas. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs­ vēl pagājušā gada nogalē izteicās, ka vispirms jāpanāk attieksmes maiņa “gan ap NATO, gan ES galdu”. Kad nu Lietuva, Igaunija, Dānija un Apvienotā Karaliste pie minētā “galda” sarosījās, pieprasīdamas Briselei pasākumu plānu cīņai pret Kremļa propagandu, Latvija prasību vēstuli neparakstīja. Rīgas aizbildināšanās ar taktiskajiem apsvērumiem un nepietiekamo saskaņošanas laiku drusku atgādina stāstu par “bojāto horizontālo taimkodu” (2007. gadā, kad LTV atcēla franču dokumentālās filmas “Putina sistēma” demonstrēšanu, kā daži saka, paklausot toreiz Riekstiņa kunga vadītās Ārlietu ministrijas siltajam ieteikumam). Taktika ir laba lieta, bet neaizstāj principus. Ja tie ir. Jebkurā gadījumā Latvija kārtējo reizi izkrīt no Baltijas valstu politisko centienu aprites. To apliecina arī minstināšanās, lemjot, vai Eiropas dienā 9. maijā Andrim Bērziņam jāatrodas Eiropas Savienības Padomi prezidējošās valsts galvaspilsētā Rīgā vai tur, kur Eiropas dienu vispār nemēdz atzīmēt.

CITI ŠOBRĪD LASA

Teju iznāk, ka tā atkal ir mītiskā Brisele, kas liek Latvijai laipot un liedz sakārtot informācijas telpu, kur ērti iekārtojušies Maskavas sludinātāji. Pēc nesen publiskotas aptaujas rezultātiem, apmēram 20 – 30% cittautiešu, tai skaitā pilsoņi, labprāt redzētu Latviju iestājamies Eirāzijas Savienības vai Krievijas sastāvā.

Nupat satricinātajā Francijā nevienam pat galēji kreisas vai galēji labējas partijas līderim neienāktu prātā saukt valsts pamatu grāvējus par “mūsu pašcieņas bruņiniekiem”, jo līdz ar to karjerai būtu pārvilkta trekna svītra. Latvijā tādi politiķi sēž Saeimā un māca mūs dzīvot. Francijas politisko aprindu atbilde uz uzbrukumu valsts pamatvērtībām bija saliedētība vienotā pilsoniskā nostājā. Arī Latvijā tās ir tikušas un būtībā joprojām tiek apdraudētas, bet gaidīt visu partiju principiālu nostāju nenākas. Atliek to prasīt vismaz no pilsoņu vairākuma ievēlētās varas.