Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. novembris, 2012
Drukāt

Pirmā lieta valsts svētkos


Svētki nav iedomājami bez valsts simbola – sarkanbaltsarkanā Latvijas karoga. Daudziem valsts karogs saistās ar īpašām jūtām un dārgām atmiņām. Jautāju dažiem mūsu ilggadējiem lasītājiem, kas veidojis viņu attieksmi pret valsts karogu.


 

Astrīda Kalniņa Tukumā: “Esmu audzināta ulmaņlaika garā, lai gan piedzimu visīstākajos staļinlaikos. Pamāte, kas bija patiesa patriote, veda mani uz Brāļu kapiem un Meža kapiem, un mēs čekistiem par sodību likām svecītes Latvijas varoņiem un pirmajam prezidentam Jānim Čakstem. Tagad dzīvoju saimniekmājā. Saimniekam ir karogs no pirmskara laikiem, ko saglabājusi viņa vecāmāte. Tas ir labi saglabājies, jo pielabot vajadzēja pavisam nedaudz. To arī izkaru valsts svētkos. 18. novembrī vienmēr arī aizdedzinu svecīti savam krusttēvam Aleksandram par godu. Viņš bija štāba bataljona dižkareivis un pirms kara sargāja Brīvības pieminekli. Viņš teica, ka 18. novembris ir īstie Latvijas brīvvalsts svētki.”

 

Alvils Vilks Salaspils novadā: “Uz valsts svētkiem un arī ģimenes svinībās uzvelkam valsts karogu. Man svētki nav iedomājami bez valsts karoga. Tēvu izsūtīja jau 1944. gada rudenī, bet visu pārējo ģimeni 1949. gadā. Atceros, kad sešdesmito gadu sākumā atgriezāmies no Sibīrijas, tēvs pagatavoja maziņu Latvijas karodziņu, ko mājās slepus likām svētku reizēs.”

 

Regīna Gribuste Lielvārdē: “Karogs bija pirmā lieta, ko nopirkām, kad ienācām dēla jaunuzceltajā mājā. Tagad ik dienas pie mājas plīvo mazāks Latvijas karogs, bet svētkos obligāti izkaram lielo valsts karogu, un šis darbs ir dēla ziņā, jo man jau ir 80 gadu. Valsts karoga pacelšana man neapšaubāmi rada svētku sajutu. Mazus Latvijas karodziņus es dāvināju visiem Maltas vidusskolas 1949. gada absolventiem, kas bija sabraukuši pie manis šovasar uz salidojumu. Šovasar no agrākajiem 48 skolas beidzējiem uz salidojumu spēja atbraukt tikai desmit. Visi kopīgi apmeklējām Likteņdārzu. Arī no mūsu abām paralēlajam klasēm divus jauniešus izsūtīja – meitene pēc gadiem atgriezās, puisis – ne. Toreiz, 1949. gada maijā, savos žetonos iekļāvām mazus Latvijas karodziņus. Nenobijāmies no marta deportācijām. Skolotāji, lai gan labi saprata mūsu mājienu, klusēja un mūs nenodeva.”

 

Vilnis Kreilis Ogrē: “Pimskara karogu mūsu ģimenei neizdevās nosargāt – mani iesauca leģionā, pārējos izsūtīja 1949. gadā. Bet audzināts tiku patriotiskā garā, biju mazpulkā. Man daudz kas mūsdienu Latvijā šķiet nesaprotams – kaut vai tā māžošanās nepieļaut tautības ierakstu pasēs, bet uzskatu, ka dzimšanas diena valstij ir jāsvin un simboli ir simboli, un tie ir jāievēro. Šogad 11. un 18. novembrim par godu piedalīšos vairākos koncertos Latvijas Nacionālo karavīru biedrības kora “Tēvija” rindās.”

 

Jānis Šūtelis Jaunpiebalgā: “Mans mājas karogs ir bijis liecinieks visos Latvijas Tautas frontes pasākumos Mežaparkā un Daugavmalā. Tas ir no vilnas auduma, gatavots Teātru biedrības darbnīcā. Man šis simbols ir svēts, ne tā kā deputātam Kabanovam, kurš valsts karogā nošņauca degunu. Mans tēvs bija Brīvības cīņu dalībnieks, kopā ar brāļiem izgājis Latgales fronti. Man pašam Latvija vienmēr ir bijusi sirdī un prātā. 1949. gadā mana ģimene tika izsūtīta. Piecdesmito gadu sākumā mēs, četri latvieši, kas bijām nometināti vienā sādžā, vienmēr atzīmējām 18. novembri brīvdienā, kas bija šim datumam tuvākā. Darbdienās, kad bija smagi jāstrādā, tam nebija spēka. Svētdienā izsūtījumā sanācām kopā un atcerējāmies Latviju. Galdā bija tas, kas vietējā veikaliņā dabūjams.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+