Kultūra
Teātris un kino

Merķelis uzrakstīja pirmo “Degpunktā” sižetu. Saruna ar režisoru Tomu Treini0


Toms Treinis:
Toms Treinis:
Foto: Timurs Subhankulovs

Piektdien, 29. martā, Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos jaunā režisora Toma Treiņa un dramaturģes Justīnes Kļavas kopīgi veidotā izrāde pēc Garlība Merķeļa darba “Latvieši” motīviem. Kas divus jaunus, neatkarīgā valstī dzimušus un represīvus režīmus nepieredzējušus cilvēkus mudinājis iestudēt kanonisku tekstu par latviešiem un dzimtbūšanu?

– Vai doma par Merķeļa “Latviešiem” ienāca prātā pašam, vai arī tā bija teātra ideja?

T. Treinis: – Pats izdomāju, ka gribu iestudēt Merķeli. Grāmatu nebiju lasījis – šķiet, vidusskolā tas nebija obligāti –, un tad vietā, kur atstāj grāmatas, ieraudzīju nosaukumu “Latvieši”, un tas mani uzrunāja. Par Merķeli, protams, zināju, bet lielu priekšzināšanu nebija.

Kad sāku lasīt, uzgāju latviešu vispārējo raksturojumu Merķeļa acīm – tas bija diezgan radikāls un brutāls un izsauca manī pretreakciju.

Ticu, ka dzīve bija slikta, bet vai tiešām tas viss bija taisnība? Izdomāju, ka varētu piedāvāt teātrim, un uzreiz arī radās doma, kā to taisīt. Teātrim mana doma patika, uzrunāju Justīni Kļavu, un tapa dramaturģisks materiāls.

– Vai ņēmāt nodaļu par vispārējo latviešu raksturojumu vai arī visu grāmatu?

– Apskatījām visu grāmatu, bet pamatā izrādē ņemts vispārējais latviešu raksturojums. Bija diezgan garš pētnieciskais periods, tikāmies ar vēsturniekiem, viņi norādīja uz faktiem – kas grāmatā ir precīzi, kas neprecīzi, centās mūs iepazīstināt ar tā laika domāšanu, to, ko Merķelis varēja domāt, šo darbu rakstot.

Un vai tas vispār bija Merķelis, varbūt “Latviešus” rakstījuši pieci seši citi cilvēki, jo Merķelis neesot zinājis ne vārda latviski…

– Tad jums sanāk izrāde – pētījums?

– Jā, savā ziņā arī pētījums, jo viens personāžs skatītājiem būs kā tilts uz šodienu. Bet pamatā stāsts ir par ģimeni, kas ieputināta mežā, viņiem aizbēdzis zirgs, un viņi sēž lielās ragavās un domā, kā nonākuši šādā situācijā. Mēs par pamatu ņēmām tā laika cilvēku sadzīvi, domāšanu, bet risinām to caur Merķeļa skatpunktu, kā viņš to būtu varējis redzēt.

– Sacījāt, ka Merķeļa teksts izsaucis pretreakciju. Kas radīja vislielāko pretestību?

– Galvenokārt tas, ka viņš latviešus aprakstīja kā lielus dzērājus, rakstīja, ka viņi ir nežēlīgi, spēj noskatīties, kā nomirst vistuvākais cilvēks, tad mierīgi aiziet gulēt un vēl paņemt apsegties ar viņa kažoku.

Gadījumi, ko Merķelis min, likās tik utopiski… Atgādināja raidījumu “Degpunktā” visskarbākajos brīžos, kad rāda, kā sieva nositusi vīru ar cirvi.

Materiāls ir ļoti provokatīvs, un bija grūti saprast, ko Merķelis grib pateikt, tikai ar laiku sākām saprast, uz ko viņš grib vērst uzmanību. Sākumā dominēja tās domas, apraksti, likās: vai tiešām latvieši bijuši tādi nežēlīgi mežoņi, ja reiz tāda grāmata tapusi, vai tā tiešām ir mūsu tautas bilde?!

– Ja skatās raidījumu “Degpunktā”, tad jau nekas nav mainījies arī šodien – tikai “Degpunktā” var uztaisīt par jebkuru tautu…

– Jā, tā drusciņ arī ir, tāds izvilkums – ja “Degpunktā” parādītu cilvēkiem, kuri neko nezina par latviešiem, rastos priekšstats, ka latvieši ir pilnīgi mežoņi. Bet tā jau notiek visur. Varbūt Merķelis savā ziņā uzrakstījis tādu pirmo “Degpunktā” sižetu (smejas).

– Par saviem “Latviešiem” Merķelis, figurāli runājot, dabūja pa galvu gan no vācu muižniekiem, gan vēlāk – no apgaismotās latviešu inteliģences. Vai nebaidāties, ka arī pats dabūsiet pa galvu no visām pusēm par šādām latviešu vēstures lappusēm?

– Man liekas, nekas traks nebūs, ja arī dabūšu pa galvu, tas būs tikai interesanti. Bet mani vairāk interesē jautājums, kādēļ Merķelis, cilvēks, kurš tobrīd bija manā vecumā (Tomam Treinim šobrīd ir 25 gadi, Merķelim grāmatas tapšanas laikā bija 23–25 gadi. – L.K-Š.), uzrakstīja tādu darbu – vai viņš vērsās pret latviešiem, lai parādītu, cik viņi ir nežēlīgi, vai arī pret dzimtbūšanu.

Iespējams, viņš vēlējās sašūpot to dīķi – muižkungu attieksmi pret saviem dzimtļaudīm. Kam tas bija izdevīgi? Varbūt galā tas bija izdevīgi brīvmūrniekiem, jo Merķelis, kā zināms, bija arī masonu ložā, varbūt bija paredzēts, lai iegūtu varu vai pievērstu Rietumeiropā dzīvojošo uzmanību tam, kas notiek Latvijā, varbūt lai sapurinātu pašu muižniecību?

Es arī domāju, ka ne jau visi muižnieki bija tik nežēlīgi, noteikti bija muižkungi, kuri izturējās labi pret saviem kalpiem, un kalpi, kuri cienīja savus muižkungus. Šos jautājumus izrādē pētām, nenostājamies vienā pusē. Tas, ko vēlamies, ir uzdot jautājumu –vai tā ir taisnība vai nav?

Tāpat mēs izrādē domājam par šodienu – vai tā ir taisnība, ka latvieši savā starpā nespēj vienoties

Kā Merķelis raksta, – ja atceltu dzimtbūšanu, vienalga latviešiem izvirzītos no pašu vidus kāds muižkungs. Jo katram, lai kur viņš strādātu, ir savs muižkungs, brīvība nav absolūta.

– Interesanti, ka jūs, cilvēks, kurš piedzimis brīvākajā laikā, kādu Latvija jebkad pieredzējusi, vēlaties reflektēt tieši par brīvību un nebrīvību.

– Brīvība, man liekas, ir diezgan komplicēts jautājums – kad pie varas ir kāda lielvara, vieglāk saprast, kur ir brīvība, kur ne, bet arī tagad brīvība nav absolūta, tikai grūtāk saprast – kā tieši tevi pārvalda un kas?

Man jau liekas, ka pats esmu brīvs, bet, vērojot norises valstī, kurā dzīvoju, redzu dažāda veida absurdas lietas, ko pauž augstākstāvošie. Vienmēr esmu domājis – brīvība sākas ģimenē, turpinās skolā, tad darbā. Iekšēji to izjūti, bet vienmēr ir apstākļi, kas to ietekmē, ierobežo.

Bet, atgriežoties pie Merķeļa, – kad atcēla dzimtbūšanu, arī tad daudzi zemnieki vispār nesaprata, ko darīt, viņiem nebija tādas pieredzes, jo līdz tam vienmēr bija kāds, kas pateica priekšā.

– Izskatās, ka jūs teātrī interesē lielie jautājumi – par Šekspīra “Sapni vasaras naktī” sacījāt, ka tur ir ne tikai mīlestība, bet arī jautājums par realitātes un šķietamības attiecībām, izrādē “Zilā” – apokaliptiskā izjūta, šajā – brīvība un nebrīve…

– Man liekas, šie ir jautājumi, par kuriem jādomā. Plūdons sacījis, ka Merķelis mums parādīja latviešus, gribas jautāt: kas tad īsti ir tas, ko viņš mums parādīja? “Latviešiem” noteikti ir jēga arī šodien, bet varbūt to nevajag lasīt tā, kā lasām. Mani interesē izpētīt, varbūt Merķeli interesēja kaut kas pavisam cits, ne tikai parādīt, kā mēs, latvieši, guļam zemē nospiesti un apreibinājušies. Varbūt viņš gribēja iestāties pret dzimtbūšanu, un latviešu vietā tikpat labi varējuši būt igauņi vai lietuvieši…

– Vai ir gadījies būt arī reālā zemnieku sētā?

– Izrādes veidošanas laikā nebraucām uz reālām zemnieku sētām, tādas jau noteikti arī daudz nav saglabājušās, bijām Brīvdabas muzejā.

Bet, kad biju mazāks, braucu uz laukiem un skaidri atceros, ka laiks tur rit citādi.

Tu saproti, ka senatnē steiga, iespējams, nebija tik liela, cilvēki nepazina tādu laika mērvienību kā sekunde, dzīvoja saskaņā ar zemi, ar to, ko redzēja, juta, ar padarāmo darbu. Dzīves temps noteikti bija daudz lēnāks nekā tagad, kad paņem 10×10 centimetru četrstūri un redzi, kas kurā pasaules malā notiek.

– Vai esat domājis, kas ir jūsu izrādes ideālais skatītājs?

– Man šķiet, katrai izrādei citādi, un laikam jau runa nav tik daudz par ideālo skatītāju kā auditoriju kopumā. Šo izrādi veidojot, domāju par jauniem, mana vecuma cilvēkiem vai pat vidusskolēniem, bet, manuprāt, attiecību modeļos kaut ko sev varēs atrast visu vecumu skatītāji, jo uz skatuves jau arī būs no vecmāmiņas līdz mazbērniem.

Mēs ar Justīni daudz strādājam pie valodas, kādu lieto izrādes varoņi, tur būs sen aizmirsti vārdi, tādi kā nesuntulis, pēkšumnīca un citi. Stilizējam valodu, lai būtu interesanti klausīties, lai atklājas valodas piemirstā bagātība.

– Tad arī jauniešiem nevajadzētu nobīties – kaut kāds Merķelis, no kura smiltis birst…

– Nē, galīgi ne, jo mēs visi, kas taisām izrādi, esam ļoti jauni cilvēki, strādājam ar fantastisku scenogrāfu Kristapu Kramiņu, mūziku raksta Platons Buravickis – lai arī darbs ir sens, bet mēs netaisām senu teātri.

– Kad iestudējāt “Zilo”, teicāt, ka gribat sēdēt vienā – režijas – laivā. Vai nu tas noticis?

– Šobrīd jā, man šosezon ir divi darbi – “Latvieši” Nacionālajā teātrī un Dailes teātrī iestudēju Artūra Dīča darbu. Bet man patīk darīt arī aktiera darbu, teātris nav iekonservēts, katrs tajā var izmēģināt dažādas jomas, un, jo teātris būs dažādāks, jo mums visiem būs interesantāk.

– Agrāk būtu diezgan neiedomājami, ka režisors iestudē “Dailē” un Nacionālajā teātrī, teātru radošā sāncensība bija pārāk spēcīga.

– Tā kā tikai nesen pabeidzu skolu, man liekas: kam tā sāncensība vajadzīga? Protams, tā pastāv, arī sacensība par skatītājiem, bet māksliniekam – ja atļaujos sevi tā saukt – foršākais ir tas, ka vari pamēģināt strādāt dažādās vietās, ka neesi piesiets vienai skatuvei.

– Vai, kad studējāt, paredzējāt tik strauju uzrāvienu? Ka uzreiz varēsiet iestudēt izrādes uz valsts teātru skatuvēm, jau ir arī pirmā nominācija Spēlmaņu nakts balvai…

– Nē, tik strauju noteikti negaidīju. Bet es arī par to īpaši nebiju domājis, man vienmēr svarīgāk šķitis, ka tu strādā, domā, ka ir idejas, tāpēc akadēmijas laiku veltīju tam, lai izdomātu, ko gribētu taisīt, ja kļūšu par režisoru. Acīmredzot manas idejas teātra vadībai patika… Ātri panākumi man tiešām nav būtiski, galvenais ir darbs, pie kā šobrīd strādāju, un lai mums, visai radošajai komandai, tas būtu vērtīgs, piepildīts laiks.

Iestudējums “Latvieši” Nacionālajā teātrī

Režisors: Toms Treinis, dramatizējums – Justīne Kļava, scenogrāfs Kristaps Kramiņš, komponists Platons Buravickis.

Saistītie raksti

Lomās: Uldis Siliņš (Uldis, Garlībs Merķelis), Evija Skulte (Labklājīte), Zane Jančevska (Žēlava), Liene Sebre (Šķīstula), Ivars Kļavinskis (Strāduls), Jurģis Spulenieks (Laimītis).

Pirmizrāde: 29. martā, tuvākās izrādes: sestdien, 30. martā, otrdien, 9. aprīlī, svētdien, 14. aprīlī.

LA.lv