Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
18. septembris, 2013
Drukāt

Pirmais lielajā kvartetā


Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Andris Pīlups ir pirmais Latvijas florbola treneris kādā no lielā četrinieka valstu virslīgas komandām. Šveices klubs “UHC Uster” iepriekšējā gadu mijā viņu uzaicināja par galvenā trenera asistentu, bet kopš vasaras latvieša rokās ir komandas vadības groži. Ar Andri Pīlupu runājām pirms turnīra “Riga Open 2013”, kurā “UHC Uster” izcīnīja pirmo vietu.


 

Kā zoodārzā

– Latvijas florbola sabiedrība turnīrā uz jums droši vien skatīsies kā uz zvēriem zoodārzā: kādi tad ir tie šveicieši?

– Ja es strādātu Latvijā un te ierastos Šveices vai Zviedrijas komanda, man būtu interesanti paskatīties, kā tā izskatās, kā uzvedas. Mēs gribam sevi parādīt no labākās puses gan laukumā, gan ārpus tā. Komandai ir savas tradīcijas, savs ģērbšanās stils. Man patīk šveiciešu punktualitāte, ilgtermiņa plānošana. Šveicē florbola komandās ir plašs palīgpersonāls, tādēļ treneris var paveikt lielāku darba apjomu nekā Latvijā. Neteikšu, ka pie mums ir mazāks entuziasms un Šveicē – pārbagātība, taču iespējas tur ir lielākas.

– Vai esi pirmais Latvijas florbola treneris kādā no lielā četrinieka valstīm – Zviedrija, Somija, Čehija un Šveice?

– Šveicē trenēja arī Iveta Rodze, Valdis Lūsis vairākus gadus strādāja Zviedrijā. Bet viņi nebija augstākajās līgās, tādā ziņā mani var uzskatīt par pirmo.

– Kā tur nokļuvi?

– Trenēju Rīgas Stradiņa universitātes sieviešu komandu, mūsu bijusī spēlētāja Inga Poriete jau kādu laiku dzīvo Šveicē un ir draudzene vienam no komandas “Uster” treneriem. Pērn viņi pie mums ieradās uz bērnu nometni, iepazināmies, izveidojās kontakti. Iepriekšējā sezona “Uster” bija slikta, viņi meklēja alternatīvas un piedāvāja man. Aizbraucu 1. janvārī.

– Vai Šveicē daudzām komandām treneri ir ārzemnieki?

– Ir gan. Viņiem ar treneriem diezgan lielas problēmas, arī mēs ilgi nevarējām atrast man asistentu. Brīnījos – kāpēc tā, tur taču tik plaša florbola sabiedrība. Izrādās, viņi īsti negrib to uzņemties, jo florbols nav profesionāls. Kaut kādu naudiņu saņem, bet visiem ir arī cits pamatdarbs. Mans asistents no nedēļas četriem treniņiem piedalās trijos, jo dzīvo simts kilometru attālumā un nespēj izbraukāt. Ārvalstu treneri Šveicē kotējas augstu, īpaši zviedri un somi. Par Latviju un mūsu florbolu īsti neko nezina, tāpēc man visu laiku jāpiedomā, kā sevi pierādīt un augstu turēt Latvijas vārdu – ka arī mēs neesam nekādi dunduki.

 

Tirgo būvmateriālus

– Vai arī tev ir darbs līdztekus florbolam?

– Jā, pirmos četrus mēnešus strādāju firmā, kas pārdod mākslīgo zālienu. Plāns bija tāds, ka apgūstu šo sfēru, iztulkojam mājas lapu un sagatavojam firmas filiāles atvēršanu Latvijā. Bet, kad man piedāvāja kļūt par galveno treneri, firma nevēlējās man dot darbu arī turpmāk, un tagad esmu uzņēmumā, kas nodarbojas ar celtniecības un saimniecības preču tirdzniecību. Darbs vienkāršs un neinteresants – pieņemu un sagatavoju pasūtījumus, sešas stundas katru darba dienu.

– Kur nopelni vairāk – florbolā vai pamatdarbā?

– Nezinu, kā tagad, bet labajos laikos Latvijā dažs treneris pavisam noteikti nopelnīja vairāk nekā es, trenējot Šveicē. Galvenokārt nopelnu tiešajā darbā, bet klubs man apmaksā dzīvokli, automašīnu un veselības apdrošināšanu, kopā par aptuveni tūkstoš latiem mēnesī.

– Acīmredzot tu Šveicē strādā ne naudas dēļ.

– Man Latvijā ir ģimene, un bija grūti izlemt par aizbraukšanu. Finansiāli ir neliels ieguvums, taču nauda nav galvenais. Tas ir izaicinājums, solis uz priekšu trenera karjerā. Ja palaistu garām, otras iespējas, visticamāk, vairs nebūtu. Mani interesē, kas notiek augstākā stāvā. Lai gan mūsu komanda nav no stiprākajām Šveicē, taču spēlējam virslīgā. Komandas sastāvs ik gadu atjaunojas – labākos spēlētājus pārvilina bagātākie klubi. Tomēr “Uster” ir viens no lielākajiem klubiem Šveicē un spēj sev saražot spēlētājus jaunatnes sistēmā.

– Šveicē ir četras oficiālās valsts valodas. Kādā tu kontaktējies ar komandu?

– Angliski, bet arvien vairāk iepinu vācu valodu, ko skolā gan nemācījos. Uz kursiem mani neviens nedzen, pašam neērti, ja ierodies citā zemē un necenties iemācīties vietējo valodu. Saprotu arvien vairāk, bet ar runāšanu pašvaki.

 

Uzkrāj informāciju

– Šveices florbola sistēma ir viena no labākajām pasaulē. Ko esi tajā saskatījis?

– Zemākajās līgās viņi spēlē trīs pret trīs, jaunieši līdz 14 gadu vecumam – mazajos laukumos, jo trūkst lielo zāļu. Komandu un līgu ir tik daudz, ka visiem nepietiek vietas. Tādēļ šveicieši spēlē mazajos laukumos, kur labāk attīsta tehniskās īpašības, ne tik daudz skriešanu. Kad tur ierados, biju nepatīkami pārsteigts par florbolistu slikto fizisko sagatavotību. Latvijā tai pievērš lielāku uzmanību, un man vajadzēja stingru mugurkaulu, lai pārliecinātu komandu, ka jāstrādā daudz cītīgāk. Tomēr tehniskā sagatavotība ļauj spēlēt ļoti ātri – jākustina bumbiņa, jāmāk ātri saspēlēties.

– Tu esi Florbola attīstības aģentūras valdes priekšsēdētājs. Vai kaut ko no Šveicē iegūtās pieredzes jau nodod kolēģiem Latvijā?

– Šobrīd uzkrāju informāciju un nejaucos treneru darbā – viņiem ir savas idejas. Kad atgriezīšos Latvijā, noteikti ieviesīšu daudz kā jauna, arī par taktiku, darba organizēšanu. Redzu, ka Šveicē gatavošanās jebkuram treniņam ir nopietnāka. Mūsējie bieži vien noslinko, improvizē, un sakarīgs spēlētājs uzreiz to jūt. Nevari aiziet kā balta lapa un tad izdomāt. Jābūt plānam nedēļai un mēnesim uz priekšu, tad tevi arī novērtēs.

– Cik ilga varētu būt tava trimda Šveicē?

– Līgums noslēgts līdz nākamās sezonas beigām. Ja kaut kas nemainīsies un man nepiedāvās miljonus, tad atgriezīšos Latvijā. Visgrūtākais, ka tur esmu bez ģimenes. Vienojāmies, ka pēdējo gadu. Gribu dzīvot un strādāt mājās.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+