Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. jūlijs, 2014
Drukāt

Lielāks prieks atstāt dzīvu, secina makšķernieks un mednieks Viesturs Dreimanis (1)

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Viesturs Dreimanis ar brekšukiem

Kas lēni nāk, tas labi nāk. Šo teicienu pilnīgi noteikti var attiecināt uz vīriem, kas bērnībā lazdas kātiņu rokā paturējuši, pāris grundulīšus un asarīšus no upes izmānījuši, bet tā nopietni makšķerēšanai pievērsušies, kad iegūta izglītība, aizvadīts ražens darba cēliens, izaudzināti un izskoloti bērni, uzcelta māja un iestādīts koks.

Pie šiem ļaudīm pavisam droši var pieskaitīt Kandavas pusē dzīvojošo, Latvijas mednieku saimei labi pazīstamo Viesturu Valdi Dreimani. Kādā lietainā jūlija pēcpusdienā, malkodami kafiju ar liepu medu, runājām par Viestura jauno aizraušanos – makšķerēšanu.

– Kāda bija tava pirmā sastapšanās ar zivīm?


– Pirmo sastapšanos ar zivīm atcerēšos visu mūžu, jo domāju, ka tā bija īpaša. Man bija kādi septiņi gadeļi, kad kopā ar trīs gadus vecāko draugu Andri, tēvu un tēva draugu devāmies makšķerēt uz Cūkezeru. Kā jau diletantiem pieklājas, tur nenoķērām neko, bet, mājup braucot, vēlreiz laimi meklējām atvarā pie Līg­upes dzirnavām. Kādu brīdi tēvs mani un Andri aizvilināja prom no makšķerēm. Kad atgriezāmies, uzreiz ievēroju, ka mans pludiņš nogrimis. Sparīgi piecirtu un izvilku slaidu sudrabainu zivi, kas atgādināja reņģi, bet smaržoja kā siļķe. Mājās nokļuvis, ņiprs puika būdams, lomu iztīrīju, kūru plīti, izcepu un apēdu. Tikai pēc krietna laika sapratu, ka tēvs ar draugu mūs kārtīgi izjokojuši. Cik atceros, tieši agrā bērnībā esmu ticis pie savas rekordzivs, Abavā pie tehnikuma izvilkdams 180 gramus smagu ķīsi, tagadējais rekords, kas reģistrēts “Lauku Avīzē”, ir 146 grami.

– Pēc tam sekoja lielais pārtraukums?


– Jā, sākās skolas gadi, mācības Jelgavas akadēmijā, ģimene, bērni un darbs meža dienestā, kas paņēma arī krietnu daļu no brīvā laika. Makšķerēšanai tā pa īstam atkal pievērsos pirms trim gadiem, kad pārtraucu darba attiecības ar meža dienestu un ieguvu krietni vien daudz brīva laika. Nekur tālu jau nebraucu, pārsvarā makšķerēju Abavā, vien šad tad ziemā kopā ar domubiedriem aizskrienam uz Usmu pakaitēties ar brekšiem un pamatīgiem asariem.

– Vai trīs gadu laikā kaut kas licis sirdij sisties straujāk?


– Esmu no tiem makšķerniekiem, kam patīk strādāt ar smalkiem rīkiem, ziemā lielos asarus ķeru ar 0,10 milimetru aukliņu, līdz ar to katrs copes izbrauciens kļūst par sava veida piedzīvojumu, bet vienu atceros ļoti spilgti. Kāds labi pazīstams meža īpašnieks lūdza, lai palīdzu tikt galā ar bebriem meža meliorācijas grāvī. Vienā gadā ar slazdiem noķēru divdesmit bebrus, nākamajā apmēram tikpat uzradās vietā. Nolēmu izpētīt, no kurienes tie nāk, devos pa grāvi uz augšu un atklāju nelielu krietni vien aizaugušu meža ezeriņu. Pēc kāda laika kopā ar dēlu devos uz turieni spiningot. Māneklis gumijas zivtiņa, auklas galā 25 centimetru gara pavadiņa. Jau kādā trešajā metienā māneklis aizķērās aiz celma, izraustījos visādi, bet nekā, te pēkšņi pamanīju, ka aukla iet uz sāniem, sākās stīvēšanās, bet vēl pēc brīža izvilku kā ar žileti pārgrieztu auklu. Tā rīkle bija varena, tagad īsākas par 40 centimetriem pavadiņas nelietoju.

– Kā ar lomiem Abavā?


– Lieliski, var saķert ļoti daudz. Uzturā zivis lietojam samērā maz. Zivis ķeru un laižu melnajā plastmasas vannā, pēc copes sabildēju un vai nu atlaižu atpakaļ upē, vai iemitinu kādā no saviem dīķiem. Bildes rādu draugiem un kopā priecājamies. Vienā no saviem dīķiem ielaidu trīs kilogramus smagu līni, varbūt kādreiz atkal izdosies to noķert un tas jau būs “Lauku Avīzes” rekordsvarā.

– Kam dod priekšroku – copei vai medībām?


– Tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Laikam jau esmu tajā vecumā, kad, tornī sēžot un izvērtējot dzīvnieku, lielāku gandarījumu dod apziņa, ka esmu to atstājis dzīvu. Zivis var atlaist atpakaļ visas, izņemot tās, kas āķi ir ierijušas ļoti dziļi. Domāju, ka man abos gadījumos svarīgs ir pats process, kuru varu kontrolēt un pieņemt konkrētajam brīdim visatbilstošāko lēmumu.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Šitā tālajā 1949. gadā Bērstelītes upē mani iznerroja abas māsas piecgadīgo brālīti.

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +6.1
Alūksne +2.0
Daugavpils +5.2
Saldus +4.2
Liepāja +5.8
Jelgava +6.6
Ventspils +5.3
Limbaži +4
Madona +4.3
Rēzekne +3.2
Draugiem Facebook Twitter Google+