Pirmais lūsis ar tēvoča bisi 0
Lūši Latvijas medniekam stobra galā negadās bieži. Ja kādam izdevies to nomedīt, bieži vien tas ir notikums arī visam kolektīvam. Pagājušajā sestdienā veiksme uzsmaidīja Ģirtam Kalnbirzem – pirmais gan pašam, gan Kandavas mednieku kluba “Bebrupe” vēsturē.
Valsts meža dienesta uzskaitē šis tika reģistrēts kā 82. šajā medību sezonā nomedītais lūsis no Latvijā 150 atļautajiem.
Man bija dotas dažas sekundes
“Bebrupes” vīri ap trijiem dienā stājās jau ceturtajā mastā, bet no medījuma – ne miņas. Iepriekšējā dienā nolenktās mežacūkas bija kā gaisā izkūpējušas. Ģirts Kalnbirze ieņēma vietu, kur dzīvnieki varētu pāriet no viena masta otrā, mežu viņš labi zina.
Pēc nepilnas stundas beidzot šķita, ka suns dzen kādu dzīvnieku uz viņa pusi, pagājis nedaudz pretim – taču nekā! Atkal klusums. “Stāvēju nekustīgi kādas divdesmit minūtes. Stāvu, stāvu, pēkšņi dzirdu aiz muguras troksni – kā kāds nedaudz aizelsies rikšotu pa sniegu. Cik vien var, mierīgi un lēni griezu galvu skaņas virzienā un ieraudzīju lūsi, kurš skrēja ieslīpi uz manu pusi. Attālums starp mums bija ne vairāk par desmit metriem. Man bija dotas dažas sekundes laika, lai apgrieztos ap savu asi, piemestu ieroci pie pleca un nospiestu mēlīti. Ja to neizdarītu, dzīvnieks ar dažiem lēcieniem pazustu biezoknī,” viņš stāsta.
Ģirts pat nepaspēja uztraukties, kad pieredzējuša mednieka un stenda šāvēja iemaņas darīja savu. Lūsis pēc šāviena palēcies pusotru metru gaisā un ieniris pudurī, aiz sevis atstājot dažas asins lāses un akota kumšķīšus sniegā. “Sapratu, ka esmu trāpījis, taču drošības labad dzīvniekam nesekoju. Paņēmu vien dažas spalvas kabatā, ja nu gadījumā pašu rokā nedabūju.”
Pēc lūša mednieks devies kopā ar kolēģi. Uzmanīgi apgājuši apkārt pudurim, kur tas bija ielēcis, Ģirts pamanījis savu medījumu. “Skatos, tepat guļ mans runcis sniegā. Lielie lēcieni arī bija pēdējie viņa mūžā. Precīzs šāviens.” Vairāk nekā puskilometru stiepjot lūsi laukā no meža, dabūjis iesvīst, jo dzīvnieks smags – apmēram 21 kilogramu svarā.
“Mans dēls!”
Kad pēc medībām Ģirts ziņoja vīriem par savu medījumu, viņa tēvs lepni saucis: “Mans dēls!” Uz medībām desmit gadu vecumā viņu pirmo reizi paņēmis līdzi tēvs.
Liktenim labpatika, ka savu pirmo lūsi Ģirts nomedīja nevis ar kādu no smalkajām optikām aprīkoto vītņstobreni, bet ar tēvoča Rūda parasto bisīti, divpadsmitā kalibra “IŽ”. “Nebiju gadiem šo bisi no seifa ņēmis ārā, pats ar to netiku medījis, jo ierocis palicis kā mantojums no onkuļa. Šoreiz negribēju staipīt līdzi ar tēmēkļiem smago ieroci. Domāju, ka bise ir piemērotāka, un tas attaisnojās – ja būtu manējais ierocis, varbūt nebūtu dabūjis ne grama. Šis bija pats labākais ierocis, kāds šādā situācijā varēja būt.”
Viņa dzimtā, cik vien var atcerēties, visi vīrieši nodarbojušies ar medībām un bijuši arī braši kareivji – gan bises īpašnieks, gan Ģirta vecaistēvs pirmskara Latvijā dienēja uz zemūdenēm “Ronis” un “Spīdola”.
Medībās Ģirtam palīdz ne tikai mednieka pieredze, bet arī apaļā stenda šāvēja iemaņas – vairāk nekā divdesmit gadu viņš nodarbojies ar šo sporta veidu, izcīnītas daudzas medaļas.
“Daudz esmu nomedījis – izcilus stirnāžus, staltbriežus, mežakuiļus. Taču tās nav tikai medības, jo dzīvnieki ir jāpiebaro, jātaisa medību torņi, jātīra mežs. Tas ir mans dzīvesveids.”
Skaistais lūsis jau aizceļojis pie taksidermistiem uz Bausku. Speciālisti spriež, ka trofeja varētu būt zelta medaļas vērtē. Lūša izbāznis pievienosies citām Ģirta trofejām pirtiņā līdzās kuiļa galvai un mednim.
