Latvijā
Vēsture

Pirmais olimpiskais zelts. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 16


Pēc gūtās uzvaras vingrotājs Igors Vihrovs samulsis teica: “Es joprojām nesaprotu, kas noticis, es neticu, ka esmu olimpiskais čempions.”
Pēc gūtās uzvaras vingrotājs Igors Vihrovs samulsis teica: “Es joprojām nesaprotu, kas noticis, es neticu, ka esmu olimpiskais čempions.”
Pēc gūtās uzvaras vingrotājs Igors Vihrovs samulsis teica: “Es joprojām nesaprotu, kas noticis, es neticu, ka esmu olimpiskais čempions.”

Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.

2000. gada 24. septembrī Igors Vihrovs izcīnīja pirmo olimpisko zelta medaļu Latvijai valsts neatkarības laikos. Vingrotāju sacensībās olimpiskajās spēlēs Austrālijas pilsētā Sidnejā rīdzinieks uzvarēja brīvajās kustībās.

Kas bija pirms viņa? Četrdesmit četrus gadus iepriekš pirmo olimpisko zeltu uz Latviju bija atvedusi Inese Jaunzeme. Arī no Austrālijas, kur Rīgas Medicīnas institūta studente 1956. gada 28. novembrī Melburnā negaidīti kļuva par olimpisko čempioni šķēpa mešanā. Taču Ineses zelts pierakstīts nevis Latvijai, bet gan PSRS – Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai. Turpmākajos okupācijas gados olimpisko čempionu titulus spēja iegūt vēl 14 mūsu zemē piedzimuši un uzauguši sportisti ar burtiem “CCCP” uz treniņtērpa, kā arī trīs latvieši citu valstu komandās. Taču Starptautiskās olimpiskās komitejas oficiālajos medaļu reģistros iepretī Latvijas vārdam zelta ailē rēgojās tukšums un palika arī pēc 1992. gada, kurā neatkarību atguvušās valsts atlēti atgriezās olimpiskajā saimē ar sarkanbaltsarkano karogu. Trīs sudraba un viena bronzas godalga divās vasaras spēlēs, nevienas medaļas trijās Baltajās olimpiādēs – tāda bija pirmā brīvības raža.

Igoru Vihrovu septiņu gadu vecumā uz Rīgas Vingrošanas skolu aizveda vecmāmiņa un nodeva trenera Aleksandra Patruševa prasmīgajās rokās. Pēc astoņu gadu ik dienas treniņiem Igors, piedaloties sacensībās, sāka apbraukāt pasauli un vingrotāju aprindās iepazina savu nākamo sievu Innu. Vēlāk puiša trenēšanu uzņēmās Arturs Mickevičs.

1999. gadā viņš kvalificējās līdzdalībai olimpiskajās spēlēs un pusgadu pirms tām Eiropas čempionātā izcīnīja bronzas medaļu brīvajās kustībās. Sidnejā olimpisko spēļu kvalifikācijas sacensībās Vih­rovs brīvo kustību fināla astoņniekā iekļuva ar ceturto labāko rezultātu – 9,662 punkti. Fināls bija ieplānots svētdien, 24. septembrī.

Otras tādas dienas nav bijis un nebūs Latvijas sportā. Par dopinga lietām ziņojošie dzeltenas krāsas dokumenti Sidnejas preses centrā parādījās jau rīta pusē, bet pēcpusdienā Latvijas olimpiešu delegācijas vadītājs Einars Fogelis mūs, savu mediju speciālkorespondentus Sidnejā, sasauca preses konferencē, lai paziņotu – pirmo reizi olimpiskajās spēlēs aizliegtu vielu lietošanā apsūdzēts un izraidīts kāds Latvijas sportists. Tas bija airētājs Andris Reinholds, kuram vēlāk piesprieda mūža diskvalifikāciju. Preses konference notika gandrīz vienlaikus ar finālu brīvajās kustībās, tādēļ mēs bijām spiesti tikai lielajā TV tiešraides ekrānā noskatīties, kādus brīnumus uz vingrošanas paklāja rāda Igors Vihrovs. Sacensību tiesneši no Islandes un Slovēnijas viņu novērtēja ar 9,850 punktiem, augstāko atzīmi, ko līdz šim kāds vingrotājs nopelnījis Sidnejā, pārējie – ar 9,800.

Vēl gan nekas nebija nogulēts. Traucos uz milzīgo vingrošanas halli “Super Dome” un paspēju gan uz apbalvošanas ceremoniju ar “Dievs, svētī Latviju!”, gan olimpiskā čempiona iztaujāšanu.

Igors likās patiesi samulsis. “Es joprojām nesaprotu, kas noticis, es neticu, ka esmu olimpiskais čempions,” viņš atkārtoja ik pēc brīža. “Ar treneri Artūru Mickeviču rēķinājām, ka medaļa varētu būt, iespējams, bronzas, taču par zeltu nerunājām. Tas man pirmo reizi prātā pazibēja pēc tam, kad biju beidzis vingrot un sapratu – viss izdevies tik labi, ka labāk vairs nespētu. Var teikt – ideāli, sevišķi pēdējā diagonāle un lēciens. Bet tik un tā – neticu.”

Latvijas valdība par olimpisko zeltu bija apsolījusi prēmiju līdz simttūkstoš latiem. Jautāju Igoram, vai viņam jau padomā, ko ar tik lielu naudu iesākt. “Es taču teicu, ka vēl neticu.”

Saistītie raksti

Latvijai olimpisko zeltu vēlāk pēc Igora Vihrova ieguvis vienīgi Māris Štrombergs BMX riteņbraukšanā, toties divas reizes pēc kārtas – 2008. un 2012. gadā. Ja Starptautiskā olimpiskā komiteja nemainīs savu lēmumu sodīt vairākus Krievijas sportistus par negodīgu cīņu ziemas spēlēs Sočos, tad olimpisko čempionu titulus iegūs arī skeletona braucējs Martins Dukurs, bobslejisti Oskars Melbārdis, Daumants Dreiškens, Arvis Vilkaste un Jānis Strenga.

Bet Igors Vihrovs, beidzis sportista karjeru, kļuva par vingrotāju treneri, un starp viņa audzēkņiem ir paša meita. Pērnvasar Elīna Vihrova vingrošanā izcīnīja visas piecas medaļas Latvijas jaunatnes olimpiādē.

LA.lv