Foto no Aizsardzības ministrijas arhīva

Četrdesmit trīs gadus vecais pulkvedis Mārtiņš Liberts nupat kļuvis par Latvijas armijas sauszemes spēku brigādes komandieri.


Ne lauzējs, 
bet attīstītājs

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa.” Vai varētu aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri? 400

TV24

Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 88

“Meita raudāja, zvanīja, nesaprotot, kur atrodas!” Šoferis Ogrē vienaldzīgi izsēdina 10 gadus vecu meitenīti nepareizā pieturā 84

Lasīt citas ziņas

Uz armiju M. Liberts atnācis 1992. gadā. “Tolaik studēju būvinženieros Lauksaimniecības universitātē, kur biju iestājies 1989. gadā, lai netiktu iesaukts padomju armijā. Studenta dzīve bija apnikusi, un tad padzirdēju, ka aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis satraucas, ka nav kas sargā Latvijas robežas. Tā nolēmu doties uz obligāto dienestu un arī nokļuvu robežsargos. Esmu pirmais un pagaidām vienīgais pulkvedis, kas izaudzis no Latvijas obligātā dienesta,” stāsta M. Liberts.

Pulkvedis nenoliedz priekšgājēju padarīto, katrā amatā centies nevis visu lauzt, bet uzlabot jau esošo, un tagad ar prieku varot atskatīties pagātnē un “redzēt produktu, kas palicis”.

KNAB un SAB neesot saņēmis nevienu iesniegumu ar iespējamu 2014.gada Saeimas vēlēšanu rezultātu viltošanu

Kokteilis

VIDEO. “Domāju, ka samīļos, bet tā vietā viņa pieliecās un..!” Miks Galvanovskis par pikantu fanes pārsteigumu

Viedoklis

Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos?

Arī pie brigādes komandēšanas neķēries klāt kā lielais reformators: “Pirms manis brigādi komandēja augstas profesionalitātes virsnieki pulkveži Igors Rajevs un Dzintars Roga, kas daudz paveikuši. Katram laikam savi izaicinājumi.

Pēdējos desmit gados brigāde uz saviem pleciem iznesa Afganistānas misijas smagumu. Tagad pienācis laiks pierādīt tautai, ka Latvijas valsti varam veiksmīgi aizstāvēt ne tikai aiz tās robežām, bet arī uz savas zemes: lielāku uzmanību pievērsīsim konvencionālo kaujas darbību iemaņu izkopšanai.

Jāpanāk, lai karavīriem ir interesanti un finansiāli izdevīgi dienēt ne tikai Afganistānā, bet arī tepat Latvijā. Arvien vairāk mācības notiks ārpus poligoniem.”

Jābūt gataviem 
karot Latvijā

Vai tiešām atkal pienācis laiks, kad par savas valsts neatkarību būs jādomā, stāvot uz savas zemes? Pēc iestāšanas NATO vismaz politiskajā vidē dominēja viedoklis, ka Latvijas armija savu neatkarību aizstāv, piedaloties NATO un sabiedroto ārzemju misijās, ka draudi Latvijai uz vietas nepastāv, ka konvencionālā kara draudi ir niecīgi un, ja karš notiks (vai jau notiek), tad tas būs interneta vidē vai ekonomikā. Vai kaut kas ir mainījies?

“Ugunsgrēka izcelšanās iespēja mājās arī ir niecīga, taču normāli cilvēki māju pret to apdrošina. Līdzīgi ir arī ar karošanu savā teritorijā. Mums jābūt tam gatavam. To paredz līgums ar NATO. Jābūt gataviem gan karot savā teritorijā, gan citiem iet palīgā,” skaidro pulkvedis.

Brigāde sastāv no četriem bataljoniem: diviem kājnieku, atbalsta un nodrošinājuma bataljona. Kopumā 1200 karavīru. Pēc standartiem brigādē gan jābūt divreiz vairāk cilvēkiem, bet par to neesot jākaunas: mēs esam tik lieli, cik daudz atļauj mūsu finansiālās iespējas.

Latviešu karavīra gods

Pulkvedis uzskata, ka latviešu karavīrs ir ne tikai līdzvērtīgs, bet daudzos gadījumos pārāks par citu NATO valstu karavīriem. Tā ir gan tautas vēsturē izkoptās un tālāk paaudžu paaudzēs nodotās iemaņas adaptēties visās situācijās, spējas iemācīties vairākas valodas, kas lielajām tautām vispār esot neizprotami.

M. Liberts ir lepns, ka latviešu karavīram jo­projām ir viena no pasaulē labākajām individuālajām formām un ekipējumiem, ieskaitot modernās triecienšautenes G 36, uz ko, piemēram, Vācijas armija plāno pāriet tikai 2016. gadā, bet citām armijām – tāls sapnis. Protams, arī latviešu karavīram ir sapņi, piemēram, bruņumašīnas, kuru iegādes procesu apturēja ekonomiskā krīze. Igauņiem tādas ir, bet latviešu karavīriem jāiztiek ar vieglajiem auto, kas aprīkoti ar ložmetējiem. Tāpat naudas dēļ Latvijā karavīri nevar izmantot bezpilota lidmašīnas.

Bet kā ar daudz aprunāto jauniešu fizisko gatavību dienestam?

“Lielu problēmu rekrutēt karavīrus nav. Ir rinda, bet, protams, vienlaikus tā ir cīņa darba tirgū. Atlasē parādās arī fiziskās sagatavotības dažādais līmenis, problēmas.

Bet es vēlos visus nomierināt. Pirmkārt, cilvēki armijā savu fizisko formu uzlabo. Otrkārt, šajos laikos karavīram jāspēj ne tikai ātri skriet un nest lielu smagumu. Ir cilvēki, kas visu laiku sēž pie datora un valsts aizsardzībā iegulda ļoti daudz. Turklāt valsts aizsardzība ir visas tautas uzdevums, ne tikai to cilvēku, kas pakļauti militārai apmācībai,” pārliecināts pulkvedis.

Pulkvedis nesteidzas

M. Liberta sieva Dace, kā nosmej pulkvedis, ir spiesta izbaudīt virsnieka sievas likteni: dodas visur vīram līdzi, protams, izņemot ārzemju kaujas uzdevumus. Dace strādājusi pašvaldībā, tūrisma jomā, veikalā, bijusi mājsaimniece. Pulkvedis uzskata, ka komandierim jādzīvo tur, kur ir viņa karavīri, tāpēc bieži nākoties mainīt dzīvesvietu. Nupat ģimene pārcēlusies no īrēta dzīvokļa Liepājā uz dienesta mītni Ādažos. Dēls Olafs septembrī kļūs par pirmklasnieku.

Jebkurš karavīrs gribot kļūt par ģenerāli…

“Nesteidzos un par to nedomāju. Mans mērķis kā karavīram ir iegūt visaptverošu pieredzi, lai būtu autoritāte karavīru vidū, ne tikai ģenerāļa uzpleči uz pleciem,” cieti nosaka pulkvedis.