Mobilā versija
Brīdinājums +11.0°C
Guntra, Marianna, Ginters
Trešdiena, 20. septembris, 2017
25. jūlijs, 2017
Drukāt

Pirmatskaņojums klasisku vērtību ielokā (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Rīgas Fotogrāfijas biennāle (RFB) izsludinājusi pieteikšanos balvai "Meklējam jauno fotogrāfijā!" ar mērķi atklāt un novērtēt jaunu mākslinieku radošos centienus, kuri savos darbos demonstrē attēla spēku, piedāvā oriģinālu, laikmetam atbilstošu skatījumu un konceptuālu dziļumu.

Tikko noslēdzies festivāls “Sensus”, kā arī klāt pienācis festivāls “Liepājas vasara”, apstiprinot, ka Liepājas koncertdzīve ir aktīva visu gadu.

Šī notikuma ietvaros augustā gaidāmi četri potenciāli vērtīgi klasiskās mūzikas koncerti, un 2017. gada 22. jūlijā koncertzālē “Lielais dzintars” tos ievadīja Liepājas simfoniskā orķestra un diriģenta Atvara Lakstīgalas programma, kurā tika pielikts punkts orķestra iniciētajam divpa­dsmit Liepājas koncertu ciklam. Divpadsmitais opuss – Artūra Maskata klavierkoncerts – savu kārtu sagaidīja agrāk, vēl pirms tam publika iepazinās ar Andra Dzenīša, Ērika Ešenvalda un citu komponistu jaundarbiem, un tagad pirmatskaņojumu piedzīvojis Platona Buravicka Vienpadsmitais Liepājas koncerts balsij un orķestrim. Uzreiz jāteic, ka uz Liepāju devos galvenokārt šī iemesla dēļ, un vilties nenācās, visai programmai vienlaikus raisot arī pārdomas par koncerta organizāciju un repertuāra izvēli, to spēcīgākajiem un vājākajiem punktiem.

Buravicka opusam līdzās stājās divas vispārzināmas vērtības – Edvarda Grīga Pirmā simfoniskā svīta “Pērs Gints” un Ludviga van Bēthovena Sestā jeb “Pastorālā” simfonija. Pirmatskaņojumos vēl neeksistē interpretācijas mākslas virsotnes kā nešaubīgs atskaites punkts, toties daudzkārt spēlētu klasisku darbu lasījumos viss ir kā uz delnas, un Grīga mūzikas iedzīvinājumā arī bija skaidri dzirdams, kas Liepājas simfoniskajam orķestrim padodas labāk un kas ar lielākām grūtībām. Svīta “Pērs Gints” ļauj ieskanēties valdzinošiem un kolorītiem koka pūšaminstrumentu tembriem, un šo iespēju mūziķi arī izmantoja pilnā mērā, turpretī ēnā palika stīgu grupa, apliecinot, ka ar izcili spējīgiem koncertmeistariem vēl nepietiek, lai visa ansambļa skanējumam piešķirtu nepieciešamo tembrālo izteiksmīgumu un intensitāti. Arī metāla pūšaminstrumenti izklausījās pārlieku statiski, un rezultāts, neraugoties uz Atvara Lakstīgalas droši pārraudzīto muzikālās domas plūdumu un arhitektoniku, saucams par vienu no daudzām Grīga partitūras interpretācijām, kas neskaitāmu citu vidū ne ar ko īpašu neizceļas.

Ja Platons Buravickis būtu jāsalīdzina ar vienpadsmit pārējiem Liepājas koncertu autoriem, tad tuvākā līdzība veidotos ar Kristapu Pētersonu. Tā pati vēlēšanās atrast līdzsvaru starp emocionāli tiešām un precīzām atklāsmēm un rūpīgi izsvērtu racionālo konstrukciju, tas pats stilistiskais spektrs, kur laikmetīgā skaņurakstā ievijas neakadēmisku žanru un ar tiem saistītās estētikas zemstrāvas, tā pati mūzikas konceptuālā ievirze, arī tad, ja nekādu programmatisku norāžu nav. Arī Vienpadsmitais Liepājas koncerts rakstīts kā tīra, abstrakta mūzika, kas reflektē pati par sevi, un Buravickim piemītošā pasaules redzējuma individualitāte un oriģinālu ideju klātesamība ļauj uztvert jaunradīto opusu kā pilnvērtīgu mākslas darbu, taču tajā pašā laikā skaidrs, ka šajā partitūrā komponists pateicis kaut ko būtisku par konkrēto laikmetu, sabiedrību un mūzikas autora vietu tajā. Skaņdarba ritējumā pārliecināja arī smalkjūtīgās stila metamorfozes, arī mākslinieciskā dramaturģija un vokāli instrumentālā dialoga risinājums – un šis nu reiz bija gadījums, kad mūzika pēc komponista uzrakstītajām divdesmit minūtēm varēja turpināties vēl, autoram piedāvājot kādu jaunu pavērsienu. Saprotams, tad tā būtu cita iecere, cits darbs, un acīmredzot zināms nepabeigtības iespaids pieder pie spēles noteikumiem. Un atkal – novērtējot orķestra, diriģenta un solistes Juliannas Bavarskas radošās spējas un vēlēšanos pievērsties jaunākajai latviešu mūzikai, jāteic, ka rezultāts nebija ideāls. Gan soprāna dziedājumā, gan orķestra spēlē līdzās košam un saliedētam sniegumam iezīmējās arī vienveidīgākas un nestabilākas epizodes, un arī tādēļ jācer, ka Buravicka koncerta pirmajam atskaņojumam sekos vēl citi.

Īsumā raksturojot pro­grammas otro daļu ar Bēthovena “Pastorālo simfoniju”, kā viena no centrālajām vērtībām akcentējams Atvara Lakstīgalas veikums. Kas arī nepārsteidz, jo tieši Bēthovena daiļrades lasījumos diriģents izcēlies ar vienlīdz spilgtām, pārdomātām un dinamizētām versijām, un arī 22. jūlija vakarā “Pastorālās simfonijas” gaitai bieži varēja sekot ar pastiprinātu interesi. Protams, paliek jautājums, vai diriģenta ieceru realizācijai nestājās ceļā vairāki pārāk blāvi un bezpersoniski instrumentālie rakursi, pirmkārt, stīgu grupas kopainā, un kas te būtu darāms, lai situāciju uzlabotu. Visbeidzot, neslēpšu, arī pati programma šķita nedaudz par bezpersonisku, kur Buravicka mūzikas divdesmit minūtes līdzās labi pārbaudītai klasikai tomēr bija par maz. Iespējams, ka Grīga simfoniskās svītas vietā te labāk būtu iederējies kāds Hugo Alvēna vai cita Latvijā mazāk zināma skandināvu meistara opuss, un droši vien nekas slikts nenotiktu arī tad, ja Buravickim pro­grammā pievienotos vēl otrs latviešu komponists. Pilnīgi skaidrs gan ir tas, ka koncertam nāktu par labu, ja no tā aizvāktu visas formālās runas un programmas pieteicēja garos vārdu plūdus ar nevienam nevajadzīgām muzikoloģiskām klišejām – ja reiz uz koncertu raugās ne tikai kā tīri muzikālu, bet arī kā socioloģisku fenomenu, tad jāatzīst, ka šajā smalkajā mehānismā katrs sīkums ir svarīgs.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Katru dienu pazūd kāds bērns. Saruna ar JRT aktieri Andri Keišu (3) Andrejs Zvjagincevs ieradīsies Rīgā ar Kannu festivāla žūrijas balvu ieguvušo filmu "Nemīlestība", kurā vienā no galvenajām lomām ir JRT aktieris Andris Keišs.
Draugiem Facebook Twitter Google+