Monika Zīle: Jaunā paaudze arvien sliktāk zina latvisko pareizrakstību un literatūru. Kāpēc? 2
Vēstij, ka Valsts prezidents Egils Levits nedēļas sākumā ticies ar Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas valdi, plašsaziņas līdzekļos bija informatīvs raksturs.
Taču ziņas lakoniskajā piebildē, ka Valsts prezidents uzsvēra latviešu valodas un literatūras pasniedzēju prestiža celšanas nepieciešamību, ietverta Rīgas pilī notikušās sarunas būtība – bažas par skolēnu zemo latviešu valodas zināšanu vērtējumu centralizētajos eksāmenos un šā mācību priekšmeta nākotni.
Jā, izklausās mazliet pēc paradoksa: jau kur tos gadus pastāvot gan Valsts valodas likumam, gan drīz stājoties spēkā nesenajiem Saeimā pieņemtajiem Izglītības likuma grozījumiem, kas regulē pāreju uz latviešu mācību valodu arī mazākumtautību skolās, jaunā paaudze arvien sliktāk zina latvisko pareizrakstību un literatūru.
Ar šo problēmu tagad saskaras darba devēji visos līmeņos – latviešu vidusskolu absolvējis veikala pārdevējs konsultants īsā preču zīmes nosaukumā iemanās pieļaut vairākas kļūdas, bet augstskolā studējusi biroja darbiniece sirsnīgi brīnās, ka oficiālai iestādei sūtītā vēstulē “augsts” un “auksts” bijis rakstāms atšķirīgi.
Zvērināti pesimisti smīkņā: tie vēl ir sīkumi, pagaidiet, kad pilnā jaudā sāks darboties jaunais izglītības satura projekts “Skola 2030”, kur visam pāri daudzinātās vēl noslēpumainās kompetences, bet latviešu valoda tikai starp citu…
Nu, tik ļauni gan šobrīd neizskatās, lai gan projekta īstenotāji tā dzimšanas pirmsākumos patiešām bija noskaņoti ja ne pavisam atbrīvot stundu sarakstu no latviešu valodas un literatūras, tad atvēlēt šim priekšmetam minimumu, jo latviešu alfabētu taču izmantojot arī matemātikas un ķīmijas nodarbībās.
Cits paradokss: nacionāli noskaņoti pilsoņi stingri pieprasa valsts valodas zināšanu līmeņa pārbaudes santehniķiem un sētniecēm, bet skaļi kurn, ka ģimenes skolasbērnam vasarā uzdots izlasīt divas latviešu autoru grāmatas – esot padomjlaiku pedagoģiskā metode un obligātais nokaujot vēlmi apgūt zināšanas.
Kad pēc divām nedēļām startēs mācību gads, sociālajos tīklos saliedēsies arī latviešu valodas diktātu un sacerējumu vajadzību kritiski vērtējošu domubiedru grupiņas. Daži to aktīvisti kuplinās arī tīmekļa diskusijas par latviešu valodas pastāvēšanas prognozēm nākotnē un vienosies secinājumā, ka tas ļoti maz rūp valdībai.
Bez šaubām, valsts finansējums latviešu valodas attīstībai un nostiprināšanai ir nepietiekams. Taču, kamēr sabiedrība turpinās augstprātīgā nicinājumā uzlūkot prasību vidējo izglītību ieguvušajam latviski pareizi rakstīt un runāt, ieguldījumi letonikā mērķi nesasniegs. Viens sadzīvisks piemērs.
Bērnu skolai gatavojot, apzinīgi vecāki nopietni interesējas par izvēlētajā mācību iestādē apgūstamajām svešvalodām un vērīgi ieklausās pasniedzējiem veltītajās atsauksmēs. Un tagad sasprindzinieties, mēģiniet atcerēties kādu, kurš būtu centies noskaidrot latviešu valodas un literatūras pasniegšanas līmeni sava bērna skolās?… Tāds, lūk, tas prestižs.
