Foto: ITAR-TASS/Scanpix/LETA

Pirms 75 gadiem sākās Ļeņingradas blokāde. Pieci fakti un noslēpumi 16

1941. gada 8. septembrī savilkās blokādes loks ap Ļeņingradu. Sākās tā dēvētā “900 dienu blokāde”, kuras laikā pārsvarā no bada un sala nomira liels skaits pilsētas iedzīvotāju.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Otrā pasaules kara sākums bija straujš, un jau nepilnus trīs mēnešus pēc nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas PSRS, tas bija sasniedzis un aplencis otro nozīmīgāko Krievijas pilsētu Ļeņingradu. 2 887 000 iedzīvotāju, tostarp simtiem tūkstošu bērnu, tika atgriezti no apkārtējās pasaules.

Par Ļeņingradas blokādi, kuru pieņemts dēvēt par vienu no lielākajām 2. pasaules kara traģēdijām, sarakstīts daudz rakstu un grāmatu, tomēr vēl joprojām tajā daudz noslēpumu. Tostarp, piemēram, blokādē bojāgājušo skaitu dažādos avotos min no 600 000 līdz pat 1,5 miljoniem, atšķiras arī apšaudēs iznīcināto ēku skaits.

CITI ŠOBRĪD LASA

Lūk, pieci fakti par dzīvi blokādē un pieci jautājumi, uz kuriem pagaidām nav atrasta atbilde.

Bads bija galvenā Ļeņingradas problēma. Karavīriem piešķīra 500 gramus maizes dienā, strādājošajiem – 250, kalpotājiem un bērniem – 125. Maizi cepa no rudzu un auzu miltu sajaukuma, eļļas augu izspaidām un nefiltrēta iesala, tā bija ļoti tumša un rūgta. Saglabājušās atmiņas, ka blokādes vidū tajā ieslodzītie ēda visu iespējamo, tostarp vārīja tumi no miltu klīstera, ar kuru pirms kara tika līmētas tapetes.

Masveida evakuācija no Ļeņingradas notika trīs viļņos, kopumā no pilsētas izvedot aptuveni 1,5 miljonu iedzīvotāju, tostarp 400 000 bērnu, no kuriem gan, kā raksta laikraksts “Argumenti i fakti”, 175 000 drīz vien tika aizvesti atpakaļ uz aplenkto pilsētu.

1941./42. gada ziema Ļeņingradā bija skarba: janvārī un februārī sals sasniedz -32 grādu atzīmi, vidējā mēneša temperatūra nepārsniedza -18,7 grādus. Turklāt ziema bija ilga, – vēl maijā termometra stabiņš biežāk nokrita zem nulles, nekā pakāpās virs tās.

1943. gada janvārī, neilgi pirms blokādes beigām, uz Ļeņingradu atveda kaķus, kuriem bija jāsargā pārtikas rezerves no savairojušamies grauzējiem. Mūsdienās šiem kaķiem pateicībā uzlikts piemineklis.

Tieši tāpat pirms pašām blokādes beigām ar īpašu Staļina lēmumu vairākām Ļeņingradas centra ielām tika atdoti agrākie, cara laika nosaukumi, jo pilsētnieki kategoriski nepieņēma jaunos, komunistiskos nosaukumus. Tā 25. oktobra prospekts atkal kļuva par Ņevas prospektu, Uricka iela – par Pils ielu (Dvorcovaja).

Jautājumus par blokādi uzdevis Čeļabinskas blogeris Aleksejs Kungurovs, un viņu visvairāk mulsina dažādu detaļu neatbilstība.

Reklāma
Reklāma

Tā Kungurovs nesaprot, no kurienes ņemts uz Ļeņingradu izšauto lādiņu skaits: vēstures avotos parasti tiek minēti 140 000 līdz 170 000 lādiņu, taču Kungurovs norāda, ka viens pats mīnmetējs nepilnu 900 dienu laikā, apšaudot pilsētu, izšautu krietni vairāk, bet ap Ļeņingradu bija izvietoti daudz vairāk ieroču.

Kungurovs arī izvirza versiju, ka vācu karaspēkam bija aizliegts, nevis tas nespēja ieņemt Ļeņingradu, ņemot vērā pie pilsētas koncentrētos vācu armijas spēkus un bruņojumu, kā arī to, ka viņi faktiski bija ielauzušies priekšpilsētās.

Kungurovs apšauba tā dēvēto “dzīvības ceļu” pāri Ladogas ezeram: proti, viņš neapšauba tā esamību, taču skeptiski attiecas pret pieļāvumu, ka tas būtu bijis vienīgais, kas savienoja Ļeņingradu ar ārpasauli, tā kā vēsturē saglabājušās liecības, ka visu blokādes laiku Ļeņingradā turpināja darboties Kirova tanku rūpnīca, kuras produkcija tika nogādāta frontē. Taču ne tankus, ne bruņmašīnas, vismaz ne tādā skaitā, kā tie, pēc vēsturiskiem dokumentiem ražoti, nebūtu bijis iespējams transportēt pa Ladogas ezeru.

Un – uzdod jautājumu Kungurovs – kā darbojās rūpnīca, kurai taču nemitīgi bija nepieciešamas izejvielas, jo pašā Ļeņingradā rūdas raktuvju nav?

Visbeidzot: vēsturnieku darbos tiek uzsvērts, ka ļeņingradieši palikuši bez elektrības, tā kā priekšpilsētās esošās elektrostacijas nonākušas vāciešu rokās. Taču interesanti: vācu karaspēks neuzspridzināja nevienu no elektrostacijām, kaut būtu varējis to izdarīt. Tā vietā vācieši mierīgi noskatījās, kā pretinieks viņu karaspēka deguna priekšā ražo ieročus un bruņu tehniku, bet par 1943. gadu saglabājušās ziņas, ka pilsētā darbojušās arī sešas tramvaju līnijas…