Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
25. septembris, 2014
Drukāt

Zviedrijas upēs pēc karaliskās un teiksmu apvītās foreles. Makšķernieka stāsts

Foto - Aldis SāvičsFoto - Aldis Sāvičs

Izcila foreļu vieta

Kad skarbajā un skaistajā zviedru zemē bijām krietni ievingrinājuši roku varavīksnes foreļu tvarstīšanā, devāmies uz upi, lai mēģinātu paspēkoties ar kādu no teju vai teiksmām apvītajām karaliskajām strauta forelēm.

Mūsu brauciena datumi netika izvēlēti nejauši, bijām apzināti tēmējuši uz laiku, maksimāli pietuvinātu piecpadsmitajam septembrim, jo tieši šī diena ir pēdējā, kad Zviedrijā drīkst spiningot foreles upēs. Augusta beigās, septembra sākumā strauta foreles pastiprināti dodas uz upēm, lai gatavotos nārstam, un tieši šajā laikā upē ir sastopami eksemplāri svarā pat virs pieciem kilogramiem. Kā mēdza teikt mūsu copes gids, vietējo apstākļu un foreļu paradumu lielisks pazinējs Lauris: “Upē forele ir, jāmāk tikai to paņemt.”

Un te, aizsteidzoties notikumiem priekšā, ar pilnu pārliecību varu sacīt, ka vērtīgākais, ko noķērām šajā braucienā, bija zināšanas par šo sportisko zivju ķeršanu. Jau pati pārvietošanās pa upi, neskaitāmas reizes kāpjot augšā pa kalnu un atkal laižoties lejā, lai nokļūtu pie jauna posma, prasīja zināmu fizisku piepūli, bet upes platums, zivju spēks, neskaitāmās piruetes un gājieni aiz akmeņiem paģērēja perfekti sagatavotus copes rīkus. Darbojāmies ar ātrās akcijas kātiem, kuru tests 5 – 23 grami, aprīkotiem ar labām spolēm, uz kurām uztīta kvalitatīva 0,12 – 0,14 milimetrus tieva pītā aukla, kuras galā ar burkāna mezglu piesieta 0,27 – 0,30 mm fluorkarbona pavada. Upē esošo akmeņu un klints bluķu šķautnes kā nieku pārgriež pīteni, fluorkarbona pavada ir krietni vien izturīgāka pret mehāniskiem bojājumiem. Kā otrs tās pluss jāmin tas, ka tā ūdenī praktiski nav redzama. Pavadas galā izturīga karabīnīte ar griezulīti un, protams, māneklis. Strauta foreļu ķeršanai izmantojām voblerus, bet vietās, kur upē manījām alatu uznācienus, šīs zivis veiksmīgi ķērām ar rotiņiem.

Ne pārāk labus copes apstākļus bija sagādājusi aizejošā vasara, kuras klātbūtni jutām vēl septembra sākumā. Līmenis upēs bija ļoti zems, un arī ūdens temperatūra bija krietni vien augstāka par to, kādai tai vajadzētu būt, lai sāktos foreļu nārsta gājiens. Visu panākumu pamatā bija ļoti tāli metieni. Ja izdevās pārmest mānekli pāri upei, netālu no pretējā krasta, vai ieraidīt to ūdenskrituma lejasdaļas putojošajā straumē, foreles kampiens sekoja zibenīgi, diemžēl izmēri ne tuvu nebija tādi, kādus mēs būtu vēlējušies. Testējām dažādus vobleru lielumus no līdzi paņemtā arsenāla un secinājām, ka vislabākos rezultātus varēja sasniegt, darbojoties ar paprāviem 90 – 110 milimetrus gariem vobleriem. Personīgi man vislabāk strādāja “Pontoon 21 Saunda” ar zaļu muguriņu, spožiem sāniem un sārtu vēderu.

Lai arī dižciltīgās foreles ar lieliem lomiem mūs nelutināja, neaizmirstamus iespaidus atstāja klinšu un kalnu ieskautās straujās Zviedrijas upes, brišana pa slidenajiem akmeņiem, gleznainie skati un krāšņie ūdenskritumi, kas atklājās aiz katra upes līkuma.

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +0.5
Alūksne -0.2
Daugavpils -1.4
Saldus +2
Liepāja +5.2
Jelgava +0
Ventspils +4.9
Limbaži +1
Madona +0
Rēzekne -1
Draugiem Facebook Twitter Google+