Pasaulē
Baltija

Ilmars Rāgs no Igaunijas: Kopā ar Latviju esam vienā laivā 16

Foto-Ģirts Vikmanis

“Pensionāri Igaunijā saņem lielākas pensijas nekā Krievijas pensionāri, un tas ir spēcīgāks arguments par jebkuru rakstu, kas tiek publicēts,” intervijā “LA” uzsver igauņu režisors, stratēģisko komunikāciju eksperts un arī Igaunijas drošības līgas (“Kaitseliit”) Tallinas Tompea vienības komandieris ILMARS RĀGS. Viņš norāda, ka komunikācija nav brīnumlīdzeklis, lai vērtos pret dezinformāciju – tā noder kā ierocis pret īstermiņa kampaņām, ilgtermiņā – efektīva ir rūpīga valsts kopējā politika.

Kāpēc iesaistījāties Igaunijas Drošības līgā?

I. Rāgs: Tas nav tikai lai izpildītu pienākumu pret savu valsti. Man dalība sagādā arī daudz prieka, iespēju vairāk sportot. Mēs esam gatavi ne tikai atbildēt uz drošības krīzēm, bet arī, ja notiek meža ugunsgrēki. Kad mācībās pavadi dienu mežā, veidojas kopības sajūta un brālība.

Vai, jūsuprāt, Igauniju jau var pieskaitīt valstīm, kur ieviesta totālās jeb vispārējās aizsardzības sistēma, līdzīgi kā Šveicē vai Izraēlā?

Domāju, ka esam tuvu šim konceptam. Mums nesen notika militārās mācības “Ezis 2018”, kurā piedalījās liels skaits rezerves karavīru un arī “Kaiteselīta” zemessargi. Mēs arī trenējāmies, lai sadarbotos ar policiju un valdības iestādēm. Tas ir piemērs, kā darbojas totālā aizsardzība.

Domāju, ka mums būtu jāpasniedz Putinam “zelta medaļa” par to, cik daudz igauņu pēdējos gados pievienojušies zemessargiem. Notikumi Ukrainā bija liels grūdiens, lai cilvēki stātos mūsi rindās. Tagad mums ir labs ekipējums. Nav tā kā senāk, kad ieradies uz vingrinājumu un tev varēja nebūt formastērpa, bet iedeva tikai ieroci. Tagad tas viss atrisināts. Mūsu cīnītāji jūt, ka viņi ir labi ekipēti, un tas ir labs ieguldījums, lai reaģētu uz dažādiem scenārijiem, un dod viņiem apstiprinājumu, ka jāturpina darboties.

Kā pašlaik “Kaitselītā” ir ar individuālo ekipējumu? Piemēram, šis jautājums ir aktuāls daudziem Latvijas zemessargiem, kuriem gan šogad tiekot solīts jauns un moderns ekipējums…

Igaunijas drošības līgas cīnītājus var iedalīt trīs grupās. Pirmie ir cīnītāji, kas tieši saistīti ar Igaunijas Aizsardzības spēkiem, un ir līdzīgs ekipējums kā armijai – viņi ekipēti ar bruņuvestēm, ir ne tikai parastās triecienšautenes, bet arī daudz citu dažādu ieroču. Tad ir otrā grupa – cilvēki, kuri ne vienmēr var ierasties uz mācībām un kuriem ir zemāks sagatavotības līmenis. To vidū ir arī daudzi valsts ierēdņi. Viņiem nav tik labs ekipējums kā pirmajai grupai. Tad ir trešā grupa, kas sastāv no atbalsta personāla, kas nodrošina organizācijas ilgtspēju – komunikācijas, loģistikas un citi atbalsta speciālisti, kuriem ieroči funkciju izpildei nav nepieciešami.

Vai jūs zināt, kur būsiet, ja pienāks tā saucamā “X stunda”?

Es zinu. Tas ir “Kaitselīta” mērķis, lai karastāvoklī cilvēki zina, kur viņiem jāatrodas. Vienīgi var rasties problēmas, jo aktīvākie Igaunijas pilsoņi ir aktīvi visur. Piemēram, tie paši cilvēki ir “Kaitselītā”, brīvprātīgajos ugunsdzēsējos, jūras glābējos. Igaunija ir panākusi 2000. gadu sākumā nosprausto mērķi, ka mums “Kaiselītā” jābūt 20 000 biedru un ir liels skaits rezerves karavīru no Igaunijas Aizsardzības spēkiem.

Jūs kādreiz bijāt Igaunijas sabiedriskās televīzijas vadītājs. Ar kādiem informācijas izaicinājumiem informatīvajā jomā mūsdienās saskaras Igaunija?

Mums jābūt noturīgiem. Apkārt ir daudz informatīvā trokšņa, un cilvēki mēdz reaģēt uz visu, kas viņiem nepatīk. Ja mēs reaģējam, tad dodam šīm lietām laiku mūsu dzīvē. Kopā ar Latviju esam vienā laivā. Esam piedzīvojuši dažāda veida dezinformācijas kampaņas. Mums ir jāiemācās atdalīt informāciju. Mums jāfokusējas uz pašu identitāti. Ukraina izvēlējās slēgt Krievijas kanālu pārraidīšanu pie sevis. Manuprāt, pārāk vienkāršs risinājums, kas nestrādās ilgtermiņā. Ja cilvēki var iepazīties ar dažādu informāciju, tad viņiem ir izvēle un iespēja izdarīt secinājumus. Bet tajā pašā laikā mums jādomā par argumentiem, kurus piedāvāt savai sabiedrībai. Esam ideju konkurencē.

Kā vislabāk vērsties pret Krievijas dezinformāciju?

Jūsu cilvēkiem jābūt pieejai, jāformulē, kas esat un par ko iestājaties. Otra lieta: sabiedrībai jābūt vērīgai. Ja mēs redzam, ka kaut kur ir dezinformācija vai meli, mūsu pienākums ir pateikt plašākai auditorijai, ka tie ir meli. Tas nav brīnumains risinājums. Atcerēsimies, ka dezinformācijas patērētāji ir vienaldzīgi faktu pārbaudē. Bieži cilvēki patērē dezinformāciju, jo viņu pašu sociālajā dzīvē radušies aizvainojumi. Te parādās arī atšķirība starp sociālajiem slāņiem. Jūs varat teikt celtniekiem: “Nestrādājiet Somijā, strādājiet Igaunijā…” Kas tas ir par argumentu, ja Somijā maksā vairāk? Ar šo piemēru vēlos ilustrēt, ka nedrīkstam domāt, ka komunikācija atrisinās visas problēmas. Tas ir kopējās politikas uzdevums.

Pirmais, kad saskaramies ar dezinformāciju, ir palikt mierīgiem un nepaust pārmērīgu reakciju. Jānošķir, ka ir īstermiņa un ilgtermiņa dezinformācija. Īstermiņa dezinformācija ir, piemēram, kad par kādu banku tiek izplatītas baumas, ka tai draud maksātnespēja, un cilvēki jau sāk masveidā izņemt naudu no bankomātiem. Šādā situācijā nepieciešama ātra reakcija – jāpiedāvā pretinformācija. Savukārt ilgtermiņa dezinformācijai nepieciešama politiska atbilde, bet to nevar izskaust tikai ar komunikāciju.

Ja runājam par totālās aizsardzības konceptu, tas ietver sevī arī valsts politiku civilajā jomā. Mūsu karavīri ir bijuši Afganistānā un Mali – arī tur problēmas nevar atrisināt ar militāriem līdzekļiem vien. Mūsdienu karavīriem misijās ir jābūt vienlaikus policistiem un sociālajiem darbiniekiem ar dažādām spējām. Pēdējos gados Igaunija nav bijusi Krievijas dezinformācijas uzbrukumu centrā. Šajā ziņā Krievija aktīvāka ir Latvijā un arī Lietuvā. Tomēr Krievijas galvenais fokuss ir Ukraina, Sīrija, arī Krievijas iekšējās lietas. Taču mēs atkal varam nonākt viņu informatīvajā fokusā. Krievija pašlaik veido informatīvu fonu, ka Igaunija nav neatkarīga valsts, bet tāda “amerikāņu lelle”. Tāds pats vēstījums tiek veidots par Latviju.

Arī Igaunijā tiek īstenota izglītības reforma. Kā reaģē Krievija?

Valodas jautājums Igaunijā ir viens no “karstajiem” jautājumiem, arī par krievu valodas statusu. Jautājums par igauņu un krievu valodu skolās ir apspriestākie temati, bet tajā pašā laikā par to nav asa konflikta. Tomēr, tuvojoties vēlēšanām nākamgad, mēs varam piedzīvot kādas izmaiņas. Mēs vērosim, kas notiek pirms vēlēšanām Latvijā, lai saprastu, kas var notikt ar mums.

Vai Latvijā varētu kaut kas notikt?

Nedomāju, ka Latvijā kaut kas varētu notikt. Izskatās, ka Krievijas galvenais fokuss ir mest izaicinājumus lielajām Eiropas valstīm, jo tad iespējams vairāk šķelt Eiropas Savienību. Viņi vēlas runāt ar atsevišķām ES valstīm, nevis visu savienību. Mazas valstis tam nav pateicīgas, jo tas nerada būtiskas izmaiņas.

Nesen Itālijā bija parlamenta vēlēšanas, kurā būtiskus panākumus guva populistiskā “Piecu zvaigžņu” kustība. Vai tas nāk par labu Krievijai?

Zināms, ka “Piecu zvaigžņu” kustība tiek atbalstīta ar Krievijas naudu un tai ir acīmredzamas saites ar to. Itālijā notikušais nenāk par labu ES vienotībai. Ja ES strādā vienoti, tas arī no mūsu drošības viedokļa ir labi, bet, ja rodas problēmas, tad piedzīvojam arī mēs.

Vai Igaunija saskaras ar dezinformāciju, kurā tiek izmantoti vēsturiski mīti?

Tas notiek, bet nerada lielu šūmēšanos. Informācijai kā tādai nav nozīmes, tā iegūst nozīmi, ja cilvēki pēc tam rīkojas. Ja dezinformācija par mūsu vēsturi tiek veidota tikai tādēļ, lai mēs dusmotos, mums ir vienalga, jo mēs zinām savu vēsturi. Kad strādāju Igaunijas valdības birojā par padomnieku stratēģiskās komunikācijas jautājumos, bija daži gadījumi, kad dažās ministrijās cilvēki lasīja nejaukus rakstus krievu presē. Cilvēki prasīja – ko darīt? Es jautāju analītiķiem, kāda ietekme ir šim rakstam vai televīzijas raidījumam? Tad viņi teica, ka šim kanālam ir ceturtā lielākā auditorija un konkrētā pārraide šajā kanālā ieņem devīto vietu, tāpēc ticami, ka ietekme ir maza. Ja mēs par šo gadījumu ziņotu, tad mūs citētu un mēs palielinātu konkrētā vēstījuma spēku. Tāpēc ir reizes, kad labāk nereaģēt un paļauties, ka cilvēki dezinformāciju aizmirsīs. Kā jau minēju, ar komunikāciju vien nevarēsim izmainīt cilvēku attieksmi. Jebkurā sabiedrībā ir 50 procenti cilvēku, kuri iebildīs pret valdību, tad ir 30 procenti, kam valdības rīcība liekas pieņemama. Igaunijas krievi, kas dzīvo Narvā, vislabāk redz, kas notiek robežas otrā pusē. Pensionāri saņem Igaunijā lielākas pensijas nekā Krievijā, un tas ir spēcīgāks arguments par jebkuru rakstu, kas tiek publicēts.

Igaunijā premjerministrs un daļa valdības pārstāv “Centra partiju”, kurai ir sadarbības līgums ar Putina partiju “Vienotā Krievija”. Tas liek domāt, ka Krievijai izdevies panākt sev simpatizējošu politiķu nonākšanu pie varas.

Saistītie raksti

Ainava ir daudz niansētāka. Jā, “Centra partijai” ir līgums ar “Vienoto Krieviju”, bet jāņem vērā, ka šajā partijas iekšienē ir dažādas frakcijas. Ja paskatāmies uz pašreizējās valdības politiku, ko mēs redzam? Igaunijā joprojām ir NATO Paplašinātās klātbūtnes kaujas grupa, valdība iestājusies par ES kopējo politiku. Nevaru teikt, ka Krievija šeit būtu uzvarējusi. To var teikt kāds, kurš nezina partijas iekšējo dinamiku. “Centra partija” nav viendabīgs organisms, tajā ir lieli iekšējie konflikti. Tajā ir spēcīgs krievu spārns, par kuriem balso krievu vēlētāji, otrā pusē ir igauņu spārns, abiem pa vidu ir politiķi, kas veic normālu ikdienas politisko darbu. Lielākie jautājumi saistībā ar “Centra partiju” ir par godīgu politiku un korupciju. Tuvojoties vēlēšanām, “krievu jautājums” atkal var iegūt aktualitāti. Igaunijas ģeopolitiskajā pozīcijā būtiskas izmaiņas neredzu. Sociālā politika un ekonomikas politika mums kļuvusi vairāk kreisa, ja skatāmies pēc Eiropas kategorijām.

Domnīcas “CEPA” analītiķis Braeins Vitmors intervijā “LA” savulaik uzsvēra, ka Krievijas “jaunais komunisms ir korupcija”…

Varu tam piekrist. Krievijai nav dedzības atjaunot Padomju Savienību. Tad Krievijas galvenā ideoloģija būtu imperiālisms. Tomēr viņu galvenā ideoloģija balstās uz vienpusīgu nacionālismu un oligarhu interesēm.

LA.lv