×
Mobilā versija
Brīdinājums +20.1°C
Viktors, Nils
Pirmdiena, 18. jūnijs, 2018
21. februāris, 2018
Drukāt

Pirmskara Latvija – laikā ierobežota Atlantīda (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Anita Bormane

Gada sākumā izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznāca kultūras pielikuma “Kultūrzīmes” redaktores Anitas Bormanes grāmata “Skaists bij’ tas laiks”, kurai dots apakšvirsraksts “Latvijas dzīves ainas 20. gadsimta 20.-30. gados” un kurā, kā apgalvo ļaudis, kuri paši šos laikus pieredzējuši, aprakstītais laikmets patiesi nostājas acu priekšā.

Ikviens, kurš raksta avīzē, ir žurnālists, tādēļ daudzi, iespējams, nemaz nezina, ka pēc izglītības esi vēsturniece…

Man bērnībā jau no diezgan maziem gadiem mērķtiecīgi jautāja, kas es nākotnē būšu, par ko plānoju kļūt, ko mācīšos, ko studēšu. Jāsaka, man vienmēr ļoti interesējusi vēsture un it sevišķi arheoloģija, patikušas grāmatas par vēsturi – izlasīju Laimoņa Pura grāmatas par zemgaļiem un citām senlatviešu tautām un daudz ko citu. Arī tēvs man dāvināja grāmatas par vēsturi, un milzīgu iespaidu atstāja, šķiet, Vācijā izdota grāmata par Pompejiem, kurā bija attēlos apskatāma un ļoti sīki aprakstīta pilsētas bojāeja. Šķita, ka pat īsti nebija daudz citu variantu kā iet studēt vēsturi.

Tas bija laiks, kad droši vien vēl dabūji studēt Komunistiskās partijas manifestu.

Jā, laiki bija interesanti – kad sāku studēt, diezgan nopietni bija jāmācās partijas vēsture, tagad ar lepnumu varētu teikt, ka man tajā bija trijnieks (smaida), jo nepatika ļoti. Taču Vēstures fakultātē bija izcili pasniedzēji – protams, ideoloģiski absolūti pārliecināti komunisti, bet ļoti zinoši. Teiksim, Pēteris Krupņikovs – ārkārtīgi interesanta personība, kura lekcijas par jauno laiku vēsturi bija vienreizējas – tās patiešām iemācīja domāt, Ērikam Žagaram bija izcils faktu materiāls, kuru viņš mums pasniedza ļoti plašā kontekstā. Viņš nebūt nestāstīja tikai, ka pirmskara Latvija būtu bijusi slikta, jo tajā bija buržuāziska iekārta. Nekā tamlīdzīga! Turklāt nāca jau arī jaunie pasniedzēji. Toreiz diezgan bieži biju opozīcijā, man gribējās runāt pretī vecākajiem pasniedzējiem, kuri bija iesakņojušies savā pārliecībā, piemēram, ka 1940. gadā viss notika pēc latviešu tautas gribas, savukārt es pasniedzējai stāstīju, ka tā nebija, bija okupācija… 1987. gadā, kad jau bija notikusi helsinkiešu organizētā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, mūs sauca uz dekanātu un brīdināja, lai tikai nedodamies pie pieminekļa, bet vēlāk vairāki brīdinātāji jau brīvajā Latvijā paši nonāca gana augstos amatos.

Kādēļ aprakstīšanai izvēlējies tieši 20. un 30. gadus? Daudzi raksti par šo laiku tev bijuši arī žurnālā “Mājas Viesis”…

Man liekas, tas bija tiešām unikāls laikmets. Lai kā mēs 90. gados uzskatījām, ka atjaunojam pirmskara Latviju… Jā, tiesiski mēs to esam izdarījuši, bet no sabiedrības viedokļa, – vai šobrīd esam tā laika sabiedrības turpinājums? Man liekas, diemžēl piecdesmit gadu pārrāvums ir Bormane_8bijis pārāk liels un nozīmīgs. Protams, cilvēciskās vājības, kaislības arī toreiz bija tādas pašas kā tagad, tāpat pastāvēja vēlme kaut ko piesavināties no valsts, tomēr kopējā izjūta bija citāda. Pirmskara latviešiem nebija sakropļota psihe, mentalitāte, viņi bija tikko izgājuši no strēlnieku, Brīvības cīņām, kur nebija nekādu garantiju, bet viņi uzvarēja, un tieši tā sajūta valdīja brīvvalsts nedaudz vairāk nekā 20 gados, – ka latvieši ir uzvarētāji. Protams, partiju pārstāvji strīdējās, cīnījās savā starpā, radās nez cik sīkpartiju – laikam jau no tiem laikiem nāk teiciens par diviem latviešiem un trim partijām –, bet ideoloģiskie uzstādījumi, iekšējais kodols bija cits. Nebija tādu valsts noliedzēju kā daudzus redzam šobrīd. Sabiedrībā, protams, bija nevienlīdzība, daudz lielāka sociālā nedrošība kā šobrīd, jāņem vērā, ka tolaik pensijas maksāja daudz mazākam cilvēku lokam nekā šobrīd. Katram bija jādomā par sevi pašam, kā dzīvot un kā būt. Un tomēr!…

Pati saki, ka tobrīd problēmas bija līdzīgas un dzīve nepavisam noteikti nebija vieglāka. Varbūt mums šobrīd ir problēma attieksmē, ne tik daudz realitātē?

Man liekas, toreiz cilvēki bija viengabalaināki. Gandrīz katrā ģimenē bija kāds, kurš tika cīnījies pret Bermontu. Iespējams, tā pamatā bija uzvarētāja psiholoģija. Protams, 20. gados uzvarējām ar sabiedroto, poļu, igauņu palīdzību, taču uzvarējām, un tas vienmēr tika uzsvērts oficiālajā nostājā, ideoloģijā – ka latvieši ir varoņi, malači, viņi ir savu valsti izcīnījuši un tālāk viss var notikt. Tagad mums, šķiet, tomēr okupācijas gadi ir būtiski iedragājuši vērtības, nacionālais sastāvs ļoti mainījies, un arī paši dzīves pamati.

Bet vēl ir tāda dīvaina sajūta. Kad raksti, pēti avotus, un es to esmu darījusi diezgan neatlaidīgi un skrupulozi jau gadus desmit, tad redzi: ir bijuši likumi, lēmumi, ir bijis skaidrs, kā varētu risināt dažādas problēmas, bet, no laika šīs puses skatoties, pēkšņi saproti: viņiem, tā laika Latvijas politiķiem un iedzīvotājiem, vairs nav laika, jo visi liktenīgie lēmumi, kas skar mūsu valsts un tautas nākotni, taču jau ir pieņemti – kaut kur ārpusē. Augstākās varas pozīcijas ieņemošie zināja, ka ir parakstīts tāds Molotova-Ribentropa pakts ar slepenajiem pielikumiem, tomēr plašai sabiedrībai tas tika slēpts, cita lieta, ka Latvijas politiķiem jau nebija nekādu manevru iespēju, iespējas kaut ko izmainīt, nonākot starp Krievijas un Vācijas drausmīgajiem dzirnakmeņiem. Rakstot brīžam bija sajūta, ka 20. un 30. gadu Latvija ir kā laikā ierobežota Atlantīda, savā ziņā izzudusi sabiedrība, no kuras vairs tikai nedaudz pārstāvju sastopami mūsu vidū, un viņi būtu jāciena un jāgodā.

Kādēļ izvēlējies rakstīt tieši par tiem jautājumiem, kurus apraksti?

Izvēlējos tēmas, kuras mani pašu interesē – iespējams, pat ne tik daudz racionālā, kā sajūtu un izjūtu līmenī – piemēram, kādas smaržas toreiz lietoja, kas bija modē un, kāpēc Rīga reiz bija visā Baltijā izslavēts skaistumkopšanas centrs. Taču tematu lokā ir arī tas, kā pēckara saimnieciskajā haosā piedzima nacionālā valūta – lats; kā izveidojās un attīstījās Latvijas lepnums “VEF” – arī tādēļ, ka mani vecvecāki reiz tajā strādāja; kā radās Latvijas saldumu karaļvalsts “Laima”; kādas sajūtas bija, iepērkoties Rīgas iepirkšanās paradīzē – Armijas ekonomiskajā veikalā – par to man bija daudz stāstījusi vecmamma, rīdziniece, pirmskara ģimnāziste. Tāpat mani interesēja, kā latvieši tolaik risināja dzīves fundamentālās problēmas – kā aizsargāja vietējo tirgu, kāda bija tūrisma un ģimenes plānošanas politika. Mani sajūsmina neatlaidība, ar kādu Latvija tika celta un uzturēta, kā tika savākta nauda, piemēram, Brīvības piemineklim un Ķeguma spēkstacijai. Ja man jautātu, kāda ir šī grāmata, es atbildētu – tajā var atrast fonu faktiem, arhīva materiāliem, plašāku laikmeta ainu ikvienam, kurš vēlas uzzināt ko vairāk par dzīvi Latvijā starpkaru laikā.

Un kas šķita vispārsteidzošāk?

Šodien runājam, ka pasaule ir globāla un viss, kas notiek jebkurā vietā, uzreiz atbalsojas pie mums. Ļoti interesanti un pamācoši šķita, ka arī tajā laikā, kaut gan Rīga nebija nekāda lielā metropole un telefoni vēl ne tuvu nebija katrā mājā, pie mums tomēr nonāca visi jaunumi, pat tādās ikdienā maz pielietojamās jomās kā pēdējie modes jaunumi un plastiskā ķirurģija. Rīga bija kopsolī ar Eiropu, un, ja padomājam, tajā laikā mierīgi varēja Rīgā iekāpt vilcienā un aizbraukt uz Berlīni vai Parīzi, kamēr tagad gadiem runājam par “Rail Baltica” būvniecību.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Pie varas jau LPSR laikā jau bija tikuši Deģenerāti, kuriem neinteresēja Latvijas Tautas liktenis. Pirmkārt, nenotika privatizācija, tās restitūcija! iedomājieties, valsts-deģenerāti saka tautai iztigot Tautai piederošās zemes. tagad uzliek nodokļus! Visi dzīvokļi, kas piederēja Tautai, tika par labām summā iztirgoti. Zemnieki ar tādu pombu sāka apgūt zemes apstrādi, apsēšanas… Godmanis visu apturēja un pagrieza citā virzienā! Notika valsts izlaupīšana! kāda var būt runa par nākotni, ka tādas nav! Deģenerāti dara savu un melo Pasaulei!

Draugiem Facebook Twitter Google+