Latvijā
Sabiedrība

Pļaujam krievu nātres. Sibīrijas bērnu 4000 km ceļojums 16

Jānis Asaris Toguras ciematā nātres pļauj tik sirdīgi, kā kad visu izsūtījuma laika smagumu gribētu dabūt nost. Foto – Ilze Pētersone

Papildināta fotogalerija.

Pa kuru laiku Asaru Jānim gadījās izkapts rokā? Tak ar saimnieces ziņu – viņai visa sētmale ar nātrēm un garu zāli noaugusi. Tagad stāv abas ar kaimiņieni, skatās, kā latvietis pļauj, un smiedamas spriež – mužiks tāds izmanīgs, “a vosj”, varot paturēt! Eh, un pļaut sanāks vai pie katras mājiņas.

Var teikt – gluži simboliski sākās 35 Sibīrijas bērnu šīsvasaras ceļojums vienā no četru tūkstošu kilometru maršruta pieturas punktiem – Toguras ciematā, kur iegriezām, lai uzmeklētu Sandras Kalnietes māju.

Vasks atrod Kalnietes kurpi

Māju neuzgājām, toties Pēteris Vasks atrada Kalnietes kurpi (vārdu spēle no Sandras Kalnietes Sibīrijas atmiņu grāmatas nosaukuma “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”). Vietā, kur teorētiski vajadzēja būt namam, ar balandām noaugušajā ceļmalā mētājās balta kurpīte. Vikipēdijā par Toguru teikts – šeit dzimuši divi ievērojami cilvēki – Koževņikovs Vadims Mihailovičs, padomju rakstnieks, un Sandra Kalniete, mūsdienu Latvijas politiķe. “Sandra neticēja, ka internetā tā rakstīts,” ziņo Dzintra Geka, Sibīrijas ceļojuma prāts un sirdsapziņa, kā arī veikla sarunu vedēja ar Tomskā sarunātajiem autobusa šoferiem.

Savu priekšlikumu liek galdā lielais stāstnieks, kā jau profesors emeritus, Jānis Ābele – mūsu Eiroparlamenta deputātei Kalnietei Togurā vajagot uzsliet memoriālo māju, ja reiz tik slavena persona ciematā. Nesanāks – Krievijā Kalnieti neielaiž. Bet Baiba Siksne tik nozibsnī tumšo acu skatu aiz briļļu stikliem un izvelk pikantu pastāstiņu, kā mazā Sandriņa piečurājusi viņas tētim klēpi, kad šis no Inkino ieradies Togurā ciemos pie Kalniešiem. “Nu, ar maziem bērniņiem tā gadās,” saprotoši novelk sievas.

Manu suni sauca Lelde

Kamēr ceļotāju bars klīst pa Toguras centrālo ielu, Jānis Asaris krievu nātres pļauj tik sirdīgi, kā kad visu izsūtījuma laika smagumu gribētu dabūt nost: tas par tēvu, kuru čeka līdz nāvei nomocīja, tas par maniem desmit gadiem Sibīrijā… Asaru piecus bērnus 1949. gadā paņēma no skolas sola. Svešumā devās māte ar četrām atvasēm, jaunāko meitiņu viņai par trīs tūkstošiem rubļu ļāva izpirkt un atstāt radiniekiem.

Jānim tagad būšot ko pastāstīt bērniem un mazbērniem, kā izskatās Sibīrija pēc 57 gadiem. Molčanovā atradis skolas pamatus, kur jau saaugusi bērzu birzs, no ģerevņas (miesta) atlikušas vien sešas vai septiņas mājas un neviena drauga. Tikai daba palikusi uzticīga atmiņām – Tatošas upe un taiga, kur viņš, septiņpadsmitgadīgs puisis, nedēļām garos medību klejojumos nogājis vairākus simtus kilometru pa pēdām vāverēm un sabuļiem. Ne jau viens – kopā ar Leldi, Asaris piemidz aci. “Izrakām alu sniegā, apakšā pihtas (egles) zari, pa virsu āda, ar otru ādu apsedzamies un abi kamoliņā sūtam,” tā nakšņojis mednieks ar savu ceļabiedreni. Kā ienācis prātā medību suni nosaukt par Leldi, Jānis nevar izskaidrot. Ar paša izaudzēto Sibīrijas laiku kopā nomedīts tūkstotis vāveru un 18 sabuļi, kurus tik grūti dabūt rokā – trīs dienas viens jādzenā. Tā latvietis klīda pa taigu ar savu gudro palīdzi, līdz pienāca diena, kad bija jādodas atpakaļ uz dzimteni. Prieki un bēdas. Ai, cik grūti bija šķirties no Leldes, atceras Jānis, un balss viņam aizlūst.

Kartupeļu maizes garša

“Māju atradu. Māsām nesaki,” no mazā Kargasokas ciema Sibīrijā uz Rīgu aizskrēja īsziņa. Sūtītāja Pārsla Bišofa atradusi namiņu, kurā dzīvojusi ar mammu un abām māsām, un grib šo stāstu pati atvest uz Latviju.

Cerību, ka pēc 60 gadiem jau tolaik vecā būda būs saglabājusies līdz mūsdienām, bija maz. Kargasokā viņu sagaida klasesbiedrene Ļuda, abas kopā dodas uz adresi, kas Pārslai vēl atmiņā – Ok­tjabrskaja 61. “Piebraucam pie numura – nu nav, saimnieks saka, ka māja nojaukta.” Sibīrijas latvieši ir spītīgi un pēc pirmās neveiksmes neatlaižas. Ņēmusi talkā vietējās avīzes redaktori un taisījusi otro tūri. Apstājušās pie veca koka namiņa ar iztrunējušiem baļķiem, pārbūvētiem logiem – skats briesmīgs, taču māsasmeita Elita Zvaigzne jau ņemas bildēt. No mājas iznāk saimniece vienā blūzītē un pikti sauc – “ņe nado sņimatj!” (nevajag filmēt – krievu val.). Vārds pa vārdam, krievietes sirds atmaigst, un Pārsla kāpj pār nama slieksni. “Man tikai vajadzēja ieiet “seņi” – priekšnamā, kur parasti stāvēja muca ar ūdeni un malka, – un jau bija skaidrs – mūsējā.” Pretēji daudzinātajam, ka krieviem ap māju var būt visādi, bet iekšā – spīd un laistās, šajā namā nevaldīja kārtība. Toties izkārtojums, izņemot pārbūvēto krāsni, saglabājies kā tolaik, kad te četrus gadus dzīvoja Pētersone ar savām trīs smukajām meitām.

Ik nedēļu uz pašdarītas rīves līdz pat asiņainiem pirkstiem māsām bija jāsarīvē vesels spainis ar kartupeļiem, ko pievienoja miltu mazumiņam, lai sanāktu vairāk maizes. “Mamma nogrieza mums katrai pa divām šķēlēm, bet pati sev neņēma. Nekādi nevarēju saprast, kāpēc viņai negaršo maize…” Latvijā atgriezās visa Pētersonu ģimene, un šodien Pārsla saka – varam būt laimīgi, ka Sibīrijā mums nav jāmeklē kapi.

Viņi bija tik skaisti, tie latvieši!

Juri Apsi Inkina ciemā ar ovācijām, tēju un pašceptām karstmaizēm sagaidīja pašvaldības vadītāja un pulciņš saorganizētu sievu, kam vēl atmiņā izsūtītie latvieši. Apšu ģimeni ciema vecākie iedzīvotāji atceras labi – pēc gadījuma, kad Jura tēvs kāpa pēc šiškām, tā sibīrieši sauc ciedru čiekurus, nokrita no koka un salauza žokli, ribas un roku. Salika viņu pa detaļām Kolpaševas slimnīcā. Pēc tās reizes inkinieši saka – “ā, eķi…” (ā, tie…). Sanākušās kundzes gan drusku vīlušās, ka nav atbraukušas arī klasesbiedrenes – Jura māsīcas. Tagad viņš vedīs daudz sveicienu un fotogrāfiju uz Latviju.

Pastaiga pa ciemu Juri nav gluži pārliecinājusi, ka izdevies atrast īsto māju, kur pagājuši pirmie septiņi dzīves gadi ar māsu, vecākiem un vecvecākiem. Kur vecāmāte viņu ar žagaru trenkusi ap krāsni, kad nav klausījis, un puika pasprucis zem galda, bet šī tik riņķo tālāk. No skolas laika prātā, kā vietējie ķircinājuši: “Latiš, krotiš, kuda ļeķiš, pod kravaķ, gavno kļevaķ.” Tie vairs nav joki, ja tevi nosauc par latviešu krupīti, kurš lido zem gultas mēslus knābāt. Juris kauties nelīdis, bet pretī turējies līdzīgi – ar intelektuāliem ieročiem.

Uz Sibīriju no dzimtas mājām Ropažos viņš atvedis smilšu sauju – tā paliks Inkinas kapos vecātēva piemiņai.

Baibas Siksnes tēvu Franci Judicki gan šai ciemā vairs neatminas. Vecās fotogrāfijas skatoties, sievas vien krieviski noelšas – viņi visi tik skaisti bija, tie latvieši. Baibai nevilšus ienācis prātā, ka tikai kāda pusmāsa vai pusbrālis vēl neuzrodas…

Baba Klava visu zina

“Jo cilvēks vecāks kļūst, jo vairāk velk uz vietu, kur dzimis,” prāto Jānis Stjadja, kas pasaulē nācis un pirmos divus mūža gadus nodzīvojis Turuntajevā. Skaidrs, ka viņu tur neviens neatceras, taču vecākus un vecvecākus – varbūt. Par centīgu pavadoni piesitas vīrs, kam līdzīgs liktenis – viņš ir savulaik izsūtīto vāciešu atvase. Lai gan brālis aicinot uz Vāczemi, nevarot aizbraukt – nepietiek naudas.

“Atceramies Reinikus, kā ne – bija tāda simpātiska, tumsnēja sieviete Vaļa,” vīru kompānijā uzrodas Ada Ņiharoševa, kam atmiņā gan Jāņa vecvecāki, gan mamma – tā glītā latviete. Ada vēl citus izsūtītos piemin – mācījusies skolā kopā ar Miklašēviču meitām, Soi­di te dzīvojuši, viņas labākā draudzene Valentīna Zeppe – arī no Latvijas. Sarakste pārtrūkusi, skumstot tagad pēc Vaļas.

Stjadjam izdodas uziet vecvecāku mājas – tiesa, no vecmāmiņas mitekļa vien siena palikusi, toties vecātēva celtā guļbūve turas. Jānis ar ceļojumu ir mierā – no nostāstiem dzirdēto redzējis pats savām acīm. Ja ko vairāk gribot zināt, jāiet pie babas Klavas, iesaka pavadonis un uz atvadām pastāsta, kā kādas Turuntajevu ģimenes atvases ceturtajā paaudzē tikušas pie senču noglabātajām dārglietām. Atbraukuši jaunuļi divos automobiļos, ar metāla detektoriem apbruņojušies, bet māju, kuras pagrabā manta paslēpta, nezina. Baba Klava visu kā pie bikts nostāstījusi un, ko domājat, šie atraduši saini ar cara laika zelta monētām, kuras savulaik viņu priekšteči kā lielceļa laupītāji un slepkavnieki bija cilvēkiem atņēmuši. Vot, tev Sibīrija!

Galerijas nosaukums

Turpinājumā lasiet, kas slēpjams Meždurečenskas Kuzbasa šefiem bijušajā Kurta Fridrihsona izsūtījuma vietā un kā profesors emeritus Jānis Ābele atrada jaunības draugu izmirušajā Knjazevas sādžā.

LA.lv