Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. augusts, 2016
Drukāt

Pļaujam krievu nātres. Sibīrijas bērnu 4000 km ceļojums (11)

Jānis Asaris Toguras ciematā nātres pļauj tik sirdīgi, kā kad visu izsūtījuma laika smagumu gribētu dabūt nost. Foto - Ilze PētersoneJānis Asaris Toguras ciematā nātres pļauj tik sirdīgi, kā kad visu izsūtījuma laika smagumu gribētu dabūt nost. Foto - Ilze Pētersone

Papildināta fotogalerija.

Pa kuru laiku Asaru Jānim gadījās izkapts rokā? Tak ar saimnieces ziņu – viņai visa sētmale ar nātrēm un garu zāli noaugusi. Tagad stāv abas ar kaimiņieni, skatās, kā latvietis pļauj, un smiedamas spriež – mužiks tāds izmanīgs, “a vosj”, varot paturēt! Eh, un pļaut sanāks vai pie katras mājiņas.

Var teikt – gluži simboliski sākās 35 Sibīrijas bērnu šīsvasaras ceļojums vienā no četru tūkstošu kilometru maršruta pieturas punktiem – Toguras ciematā, kur iegriezām, lai uzmeklētu Sandras Kalnietes māju.

Vasks atrod Kalnietes kurpi

Māju neuzgājām, toties Pēteris Vasks atrada Kalnietes kurpi (vārdu spēle no Sandras Kalnietes Sibīrijas atmiņu grāmatas nosaukuma “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”). Vietā, kur teorētiski vajadzēja būt namam, ar balandām noaugušajā ceļmalā mētājās balta kurpīte. Vikipēdijā par Toguru teikts – šeit dzimuši divi ievērojami cilvēki – Koževņikovs Vadims Mihailovičs, padomju rakstnieks, un Sandra Kalniete, mūsdienu Latvijas politiķe. “Sandra neticēja, ka internetā tā rakstīts,” ziņo Dzintra Geka, Sibīrijas ceļojuma prāts un sirdsapziņa, kā arī veikla sarunu vedēja ar Tomskā sarunātajiem autobusa šoferiem.

Savu priekšlikumu liek galdā lielais stāstnieks, kā jau profesors emeritus, Jānis Ābele – mūsu Eiroparlamenta deputātei Kalnietei Togurā vajagot uzsliet memoriālo māju, ja reiz tik slavena persona ciematā. Nesanāks – Krievijā Kalnieti neielaiž. Bet Baiba Siksne tik nozibsnī tumšo acu skatu aiz briļļu stikliem un izvelk pikantu pastāstiņu, kā mazā Sandriņa piečurājusi viņas tētim klēpi, kad šis no Inkino ieradies Togurā ciemos pie Kalniešiem. “Nu, ar maziem bērniņiem tā gadās,” saprotoši novelk sievas.

Manu suni sauca Lelde

Kamēr ceļotāju bars klīst pa Toguras centrālo ielu, Jānis Asaris krievu nātres pļauj tik sirdīgi, kā kad visu izsūtījuma laika smagumu gribētu dabūt nost: tas par tēvu, kuru čeka līdz nāvei nomocīja, tas par maniem desmit gadiem Sibīrijā… Asaru piecus bērnus 1949. gadā paņēma no skolas sola. Svešumā devās māte ar četrām atvasēm, jaunāko meitiņu viņai par trīs tūkstošiem rubļu ļāva izpirkt un atstāt radiniekiem.

Jānim tagad būšot ko pastāstīt bērniem un mazbērniem, kā izskatās Sibīrija pēc 57 gadiem. Molčanovā atradis skolas pamatus, kur jau saaugusi bērzu birzs, no ģerevņas (miesta) atlikušas vien sešas vai septiņas mājas un neviena drauga. Tikai daba palikusi uzticīga atmiņām – Tatošas upe un taiga, kur viņš, septiņpadsmitgadīgs puisis, nedēļām garos medību klejojumos nogājis vairākus simtus kilometru pa pēdām vāverēm un sabuļiem. Ne jau viens – kopā ar Leldi, Asaris piemidz aci. “Izrakām alu sniegā, apakšā pihtas (egles) zari, pa virsu āda, ar otru ādu apsedzamies un abi kamoliņā sūtam,” tā nakšņojis mednieks ar savu ceļabiedreni. Kā ienācis prātā medību suni nosaukt par Leldi, Jānis nevar izskaidrot. Ar paša izaudzēto Sibīrijas laiku kopā nomedīts tūkstotis vāveru un 18 sabuļi, kurus tik grūti dabūt rokā – trīs dienas viens jādzenā. Tā latvietis klīda pa taigu ar savu gudro palīdzi, līdz pienāca diena, kad bija jādodas atpakaļ uz dzimteni. Prieki un bēdas. Ai, cik grūti bija šķirties no Leldes, atceras Jānis, un balss viņam aizlūst.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Paskaidrojiet – kadel T A D S virsraksts !!!???

  2. Kāpēc tāds virsraksts??? kāpēc krievu un kāpēc nātres – tās taču ir starptautiskas, arī Latvijā tās netrūkst.Dzeltenās preses stilā.
    Varbūt cilvēks nostaļģijā pēc Sibīrijas plašajām siena pļavām, kur tik daudz ir strādāts un sviedru liets, paņēma rokās izkapti, un nebūt ne ar niknumu, kā raksta autore to min – kā vņa to zin? tās ir autores fantāzijas, pļauj to saaugušo zāli, kur var atrast gan vībotnes gan nātres, gan dadžus- gluži kā pie mums, no jauna izjūtot Sibīrijas zemi. Bērni jau pierod pie visa, un toreiz tur jau nezināja, ka citur ir arī labāka dzīve, bet tā ir viņu bērnība un jaunība, un tur mainīt nevar neko, tāpēc jāatceras kaut vai tie skaistie dabas skati vai auglīgā Sibīrijas zeme. un nav ko vāvuļot par katra cirtiena atriebības kāri. Vai tad autore darbojas dzeltenajā presē??

  3. Ir gan tie krievu nacisti īsti cūkas !

    • Сам ты нацист и сам ты свинья! Ты вор! Вор должен сидеть в тюрьме. Но вот тебя за постоянное воровство чужого ника лучше было бы расстрелять нафик!

  4. nu latvijas laukos nav nekas labāks….

  5. krievija ta ir NORMA netrauce viniem ka zales lidz logiem un kapi nekopti aizaugusi

  6. Ja nebūtu zilo logu rāmju, tad nodomātu, ka braukuši pa mīļotās Latvijas PAMESTAJĀM lauku mājām…
    paši LA rakstīja, ka 100-tiem ciemu izzuduši no Latvijas kartes!

  7. Viss jau labi,tiem cilvēkiem tās ir bērnības atmiņas.Bet runājot par tām nātrēm,pabraukājot pa mūsu Latvijas laukiem,arī nātres un nezāles aug pagalmos un daudz pamestu viensētu.

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+