Foto – Solvita Rūsiņa

Līdz šim maksāta nauda par dabas iznīcināšanu, secina dabas zinātnieki 
 1

Tas secināts Latvijas Dabas fonda pētījumā par apdraudētās dabas stāvokli Latvijā. Par iemesliem, secinājumiem un risinājumiem piektdien pie “LA” apaļā galda sprieda dabas speciālisti, politikas veidotāji un saimnieki.

Reklāma
Reklāma

“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
Lasīt citas ziņas

Viesturs Lārmanis: 
– Tas nav tā, ka nevalstiska organizācija, kāda ir Latvijas Dabas fonds, kaut ko sadomājusi un uztaisījusi. Šis ir Latvijas valsts oficiāls ziņojums Eiropas Komisijai par dabas stāvokli – kā mūsu valstij sekmējies ar Dzīvotņu direktīvas ieviešanu. Ar šīs direktīvas ieviešanu mūsu likumos esam pateikuši paši sev un starptautiskajai sabiedrībai, ka vairs nepieļausim bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Tagad mēs pēc dzīvotņu un sugu saraksta pārbaudījām, cik no tām ir saglabājušās kopš iepriekšējās uzskaites 2007. gadā. Latvijā pavisam ir 57 dzīvotnes (meži, pļavas, purvi), no kurām 86% stāvoklis novērtēts kā slikts, apmēram pusei tas joprojām pasliktinās.

– Meži atjaunojas straujāk, nekā izcērtam. Joprojām vairāki simti tūkstoši hektāru neapstrādātas lauksaimniecības zemes pārvērtusies pļavās, aizaugusi. Tas daudzveidību nepalielina?


CITI ŠOBRĪD LASA

– Nepalielina vis. Tam nav nekāda sakara ar pirmatnējo dabu. Meža daudzveidībai vajag gadsimtus, bet kokiem tos neļauj izdzīvot un nocērt. Dabiskajām pļavām arī vajag gadu desmitus.

Pļava ir dabas un cilvēka kopuzņēmums


Solvita Rūsiņa: – Zālājiem ir 11 dzīvotnes, bet šodien mēs runāsim par deviņām – tām dabiskajām pļavām, kas atkarīgas no tradicionālās lauksaimniecības pļaušanas un ganīšanas. Jāsaprot, ka pļavas un ganības ir dabas un cilvēka kopprodukts.

– Kas iznīdējis pļavas, ja apgalvojat, ka bija trešdaļa, bet tagad – vairs tikai 0,3%?


– Pilnīgi dabiski zālāji bez cilvēka iejaukšanās ir tikai stepēs. Latvijā nav pļavu, kas veidotos bez cilvēka vai zālēdāju līdzdalības. Dabiskās pļavas Latvijā iznīcināja divi procesi: kolektivizācija četrdesmito gadu beigās un intensīvā lauksaimniecība.

Guntars Dolmanis: – Zemnieki nezina, kur meklēt šo daudzveidību. Viņi domā, ka tā ir tur, kur zemes pamet, bet tā ir jāmeklē tur, kur katru gadu pļauts ar rokām. Vērtība jāmeklē tur, kur viensētas uzturējušas vidi. Ja aizsargās šo dzīvesveidu, tad aizsargās arī dabu.

Viesturs Lārmanis:
 – Mēs neiestājamies par to, lai Latvijā atjaunotu pagājušā gadsimta sākumu. Mums rūp tas mazumiņš, kas ir palicis līdz mūsdienām. Tās pļavu pērlītes ir saudzējamas tāpat kā pilskalni. Mēs varam saglabāt 0,3 – 0,7% platības. Taču valsts pārvaldē nav neviena cilvēka, kurš par to atbildētu.

Indulis Āboliņš: – Lūk, mums ir karte (rāda) ar bioloģiski vērtīgajiem zālājiem – tie ir sarkanie punktiņi kartē. Tos apseko dabas speciālisti un sniedz savu atzinumu, ka tā ir vērtīga. LAD pārbaudēs secina, vai ievēro pļaušanas nosacījumus, vai nav aizaudzis ar krūmiem, vai nav aparts. Tad nemaksājam un izslēdzam no jebkādiem atbalsta veidiem. Katru gadu apmēram 1% no pieteiktās BVZ platības izrādās aizaudzis.

Reklāma
Reklāma

Laimdota Straujuma: – Esam paaugstinājuši kritērijus, kuru platību uzskatīsim par nekoptu. Koptiem jābūt 70% platības.

Indulis Āboliņš: – Katru gadu novembrī pašvaldībām aizsūtām sarakstu ar nekoptām pļavām, un tās uzliek paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokli. Arī platību maksājumi tad nepienākas, vai pat piemērojam sankcijas.

Daudzveidību gādā pļaujot


– Vai dainas rinda “Div’ pļaviņas es nopļāvu” liecina, ka zemnieks to daudzveidību ir nīcinājis?


Solvita Rūsiņa: – Gluži otrādi – tieši pļaujot, aizvedot no lauka, izbarojot lopiem, pļavas izveidojušās tādas, kādas mēs vēlamies saglabāt.

Viesturs Lārmanis:
 – Taču Latvijā ir maz tādu vietu, kur šādas darbības nospiedums ainavā ir līdzīgs senā zemnieka saimniekošanas rezultātam.

– Senāk taču centās līdz Jāņiem nopļaut, vai ne?


Guntars Dolmanis: 
– Nē, toreiz sienu pļāva visu vasaru. Vienu pļavu agrāk, vienu vēlāk, un tad tie kukainīši un tauriņi varēja izdzīvot. Nekad pirmo nepļāva, kur grieze griež.

Solvita Rūsiņa: – Tomēr nepļāva augustā! Dabiskajās pļavās jābūt dažādībai gada griezumā, ko nodrošināja vienu gadu sausāka vasara, kad govis noēd zāli līdz zemei un iemīda sēklas, citu gadu – silta un mitra, kad atjaunojas iepriekšējos gados iesētās sēklas. Zemnieks neskatījās kalendārā, kā tagad noteikts sarkanais datums, līdz kuram nedrīkst ieiet pļavā. Viņš redzēja, kad pļava ir gatava un vairāk barības vielas un kad vieglāk žāvēt.

Vēlā pļauja kaitē dabai


– Joprojām noteikts, ka bioloģiski vērtīgie zālāji, ja vēlas saņemt valsts atbalstu, jāpļauj pēc 1. augusta.


Sandra Bērziņa: 
– Praksē esam secinājuši, ka vēlā pļauja dabiskajām pļavām nebūt nav tā labākā. Varbūt tie bija centieni saglabāt griezi, bet bioloģisko daudzveidību sašaurināja. Tāpat, labu domu vadīti, ieteicām sauso zāli sasmalcināt un atstāt pļavā, lai tajā paliktu sēklas. Šobrīd esam secinājuši, ka tas nav pareizi un no tā ir jāatsakās.

– Kāpēc nav pareizi? Slimību dēļ?


Solvita Rūsiņa: – Nē, to varētu salīdzināt ar kūciņām – ja apēdam par daudz, kļūstam resnāki. Ar zāles atstāšanu pļavā to pārbarojam. Pļavu sistēma ir līdzsvarā, ja zāli ved prom, jo graudzāles un pļavu puķes lielāko daļu saražo zemzemes biomasu.

Dzidra Kreišmane: 
– Tāds pats efekts kā kūlai. Ja zāli nenopļauj, kūla noguļ un jutīgākie augi zem tās aiziet bojā. Tieši tāds pats efekts ir smalcinot, kad zāle noguļas kā paklājs. Ne jau sēklu ienākšanās ir jāsagaida pļavā – lielākā daļa augu vairojas veģetatīvi. Labāk pļaušanas datumu nenoteikt vispār. Tas būtu lielāks ieguvums daudzveidības saglabāšanai.

Guntars Dolmanis: 
– Vēlu nopļauto satinu ruļļos un aizvedu pa ziemu uz lauka. Kā barība tā nekvalitatīva, bet vismaz sēkliņas izbirst.

Viesturs Lārmanis: 
– Apsekojumā pārliecinājāmies, ka Latvijā 40% zemnieku smalcina zāli. Tas ir tāpat kā mēslot pļavu. Tas nozīmē, ka maksājam naudu par dabas iznīcināšanu. Vācijā pētījumā atklāja, ka bioloģiski daudzveidīgā pļavā vairāku gadu gaitā vēlās pļaujas dēļ palika vien dažas sugas.

Mareks Bērziņš, zemnieku saimniecības “Lojas” īpašnieks Mazsalacā, Zemnieku saeimas valdes loceklis (neklātienē pa tālruni pirms diskusijas): 
– Man ir astoņi hektāri BVZ. Kāpēc nevarētu pārcelt šo vēlās pļaujas datumu 1. augustu par kādām divām nedēļām agrāk? Tad zāle būtu lopbarībai izmantojama. Ja ne, tad pēc pieciem gadiem arī šo platību man izdevīgāk izmantot intensīvajā saimniekošanā.

Laimdota Straujuma: – Kā tad vēlā pļauja tika noteikta?! Tikai pēc zinātnieku ieteikumiem!

Viesturs Lārmanis: 
– Jā, agrāk bija doma šādi pasaudzēt pļavā ligzdojošos putnus. Tikai vēlāk zinātnieki atklāja vēlās pļaujas slikto iespaidu uz pļavas daudzveidību un lūdza atcelt vēlo pļauju, tikai to neizdarīja. Tāpat kādreiz domājām, ka nopļauto atstāt uz lauka ir labāk nekā ļaut pļavai aizaugt ar mežu.

Laimdota Straujuma: – Aizvadītajos septiņos gados Lauku attīstības plānā šo bioloģiski vērtīgo zālienu (BVZ) saglabāšanai tika atvēlēti 20 miljoni latu. Plus tiešmaksājumi, plus atbalsts mazāk labvēlīgajiem apvidiem. Tāpēc nevar apgalvot, ka valstij nav bijusi vēlme saglabāt pļavas. Ja nav gaidīto rezultātu, tad nevaram turpināt tāpat kā līdz šim.

Turpmākajos septiņos gados BVZ paredzēti 15 miljoni latu. Ja zinātnieki nāk ar uzstādījumu, ka tagad vajag citādi, tā arī darīsim. Veidosim agrovides plānu, kurā noteiksim, kad kurā vietā pļaut. Pēc tā arī maksāsim.

Zālēdāju pļavām 
par daudz


Guntars Dolmanis: 
– Mēs ar kaimiņu esam bioloģiskie lauksaimnieki, tāpēc nevaram augsni uzlabot, izmantojot minerālmēslus. Praksē esam pārliecinājušies, ka noteiktais lopu blīvums uz hektāru ir par lielu. Vajadzētu ne vairāk kā 0,3 liellopu vienības. Bet BVZ ir noteiktas 0,7. Pilnīgs absurds! Ja liellops ganās augu gadu, viņam jāapsilda savs ķermenis, jāpatērē vairāk barības – tad šai pļavai ir pārslodze. Beigu beigās bioloģiskais zemnieks ieņem mazāk no platības nekā tradicionāli strādājošais. Tā nedrīkst būt, ka par saudzējošu attieksmi maksā mazāk.

Laimdota Straujuma: – Jau šobrīd man ir skaidrs, ka vēlās appļaušanas datums jāmaina. Otrkārt, jāaizliedz smalcinātās zāles atstāšana uz lauka – zāle no pļavas būs jānovāc. Treškārt, ja ir pamatojums, varētu samazināt arī liellopu blīvumu bioloģiskajiem zemniekiem.

Guntars Dolmanis: 
– Ierosinu ļaut noganīt BVZ līdz 1. jūlijam – atālā visi augi paspēs izaugt un noziedēt. Mājdzīvnieks pļavā nav kaitnieks, nu, varbūt kaza ir nešpetna un noēd visu pa tīro. Salīdzinājumā meža zvēri nodara daudz lielāku kaitējumu pļavai.

Viesturs Lārmanis: 
– Jūs spriežat pēc savas pļavas, bet mēs nevarēsim uzreiz piedāvāt tik smalku risinājumu – katrai pļaviņai savu recepti. Tāpēc vajadzētu divus risinājumus. Pirmo – universālo, atceļot pļaujas datumu. Otro – pārējiem, kuri attīsta precīzāku apsaimniekošanu. Bet tad vajadzētu taisnīgāku samaksu. Starp citu, ZM jau 2007. gadā izstrādāja metodisko materiālu par diferencēto maksājumu. Atceros, ka grūtākajām vietām tika piedāvāts maksāt pat 300 eiro par hektāru. Taču pietrūka informācijas, kur kāds zālājs atrodas, un šāds maksājums netika piemērots. Tātad, pirmkārt, jāapseko visi zālāji, otrkārt, jāpiemēro diferencētais maksājums, treškārt, šīs pļavas jāintegrē ražošanā. Pasargāta daba ir zemnieka produkts, ne tikai gaļa un piens.

Laimdota Straujuma: – Jau domājam par diferencētu maksājumu nākamajiem septiņiem gadiem – par noganīšanu lielāks, par nopļaušanu mazāks.

Indulis Āboliņš: – Jā, projektā iekļauti par nopļaušanu 79 eiro par hektāru, par noganīšanu – 135.

Guntars Dolmanis: – Kaut gan pļaušanas izmaksas ir augstākas…

Solvita Rūsiņa: – Ganīšanas un pļaušanas nošķiršana nepalīdz saglabāt daudzveidību. Ir dzīvotnes, ko tikai pļaušana var saglabāt.

Guntars Dolmanis: 
– Pļavām saglabāties ļauj arī saimniekošanas daudzveidība. Vienu gadu var pļaut vēlāk, otru – agrāk. Sēklu banka jau neaiziet bojā vienā gadā.

Laimdota Straujuma: – Vai zinātnieki var dot precīzus priekšlikumus, balstoties uz šā brīža redzējumu?

– Ja jau konstatējam, ka esošā kārtība, pēc vecajiem zinātnieku priekšlikumiem, labi nedarbojas nevienā zemnieku saimniecībā, tad ir jēga noteikt jaunu.


Viesturs Lārmanis: 
– Jā, vispirms jānosaka prasību minimums, par kuru izpildi pienāktos universālais maksājums, paralēli attīstot lauku attīstības programmu ar precīzo plānošanu konkrētām zemnieku saimniecībām.

Dzidra Kreišmane: 
– Zemniekiem kā, piemēram, Marekam Bērziņam, vajag iespēju saimniekot. Paplašinot ganāmpulku, viņam pietrūkst barības. Kāpēc aizsargājamā pļava kā zobu sāpes jāpiecieš piecus gadus?

Viesturs Lārmanis: 
– Ja govs ēd šai superpļavā, tad piens jau ir augstvērtīgāks produkts, to dārgāk varētu pārdot. Varbūt tādu pārstrādi vērts nākotnē atbalstīt?

Pļavā sēt nedrīkst?


Sandra Bērziņa: – Dabas aizsardzības pārvalde jau divus gadus īsteno “LIFE” projektu, kurā apseko un izpēta visus esošos biotopus, kā tos ietekmē aizsardzības pasākumi. Izstrādājam vadlīnijas, kā labāk tos apsaimniekot, – ar tām nāksim klajā pēc diviem gadiem. Šajā projektā ir piesaistīti arī klātesošie dabas speciālisti.

Dzidra Kreišmane: – Bet vai tajā ir iesaistīti lauksaimniecības zinātnieki un agronomi?

Laimdota Straujuma: – Gribētos, lai dabas zinātnieki uzaicinātu lauksaimniecības zinātniekus.

Dzidra Kreišmane: 
– No lauksaimnieciskā viedokļa katra pļava ir jākopj. Tā ir arī sēklas iespēja. Piemēram, zemnieku saimniecībā “Ozoli” uztur vērtīgu dabas pļavu (viņam ir 0,5 liellopu vienības uz ha), piesējot āboliņu.

Mareks Bērziņš: – Ja būtu lielāks atbalsts, būtu vērts BVZ piesēt trūkstošās sugas.

Viesturs Lārmanis: 
– Te nav runas par dzīvotnes saglabāšanu. Tā nedrīkst.

– Kāpēc? Jūs, dabas sargi, konstatējat, ka pļavās zūd bioloģiskā daudzveidība, bet trūkstošo nedrīkst piesēt klāt?


Solvita Rūsiņa: – Pļavai jābūt dabiskai. Ir tautas dziesmas, kas parāda, ka tika atstātas nenopļautas maliņas, stūrīši. Citu gadu zāles par daudz un nenopļauj visu – tā tie zālāji arī izsējas. Īpaši aizsargājamās dzīvotnes ir dabiskas, un tajās neko nevajag piesēt. Zemnieks jau nepiesēs dzirkstelītes vai orhidejas, bet balto āboliņu, taču āboliņš nomāc pārējās sugas, un sugu skaits samazinās.

– Ja āboliņš ir okupants, radiet produktu – pļavu sēklu maisījumu ar 50 šķirnēm!


Solvita Rūsiņa: – Pieļauju tikai tādā gadījumā, ja tas ir vecs kultivēts zālājs, kas jāatjauno.

Viesturs Lārmanis: 
– Holandē tādu var nopirkt…

Pļavu puķes jāpazīst


– Ir zemnieki, kas cenšas saglabāt dabu, pat ja viņam nav vērtīgas pļavas. Ierauga cīruļa ligzdu un appļauj apkārt. Atstāj kušķus kukaiņiem, grāvmalas. Laba lauksaimniecības prakse prasa appļaut grāvmalas un kušķus pēc noganīšanas. Atbrauc LAD inspektors un soda par neappļaušanu…


Viesturs Lārmanis: – Tomēr jānošķir šie saglabājamie ekskluzīvie objekti no lauku ainavas saglabāšanas kopumā.

– Vai tā saglabāt dabu: saudzēt pļavas – dabas pērles – un pārējo nopļaut pa tīro?


– Varbūt vajag definēt divas saimnieciskās prakses – dabas pasaulei un industriālajai videi.

Guntars Dolmanis: 
– Paldies LDF, ka uzdāvinājāt man augu noteicēju. To vajadzētu izplatīt zemniekiem. Motivācija rodas, kad redzam valsts ieinteresētību un ka par savu attieksmi saņemam vairāk naudiņas. Zemnieki pieņem attieksmes valstisku parādīšanu.

Dzidra Kreišmane: 
– Varbūt līdzīgi kā bioloģiskajā lauksaimniecībā var ieviest zemnieku obligātu izglītošanu. Ja zemnieks grib saņemt atbalstu par pļavu uzturēšanu, pats tam brīvprātīgi pieteicies, tad viņam jāmācās.

Viesturs Lārmanis: 
– Ir valstis, kurās maksā tikai tad, ja ir izieti kursi.

Laimdota Straujuma: – Demonstrējumu saimniecību apmeklēšana tad būtu jāiekļauj.

Guntars Dolmanis: 
– Arī es savā saimniecībā vēlos tādu izveidot, taču nav izdevies uzbūvēt pienācīgas telpas.

Viesturs Lārmanis: 
– Varētu noteikt par pienākumu braukt vismaz pieredzes apmaiņā.

Guntars Dolmanis: 
– Ministrijai vajadzētu izdot grāmatiņu zemniekiem.

Viesturs Lārmanis: 
– Solvita Rūsiņa jau ir uzrakstījusi jaunu metodiku, kas atrodama LDF mājas lapā. To vajadzētu izdot drukātā versijā ar bildēm, ar ko var iebrist pļavā.

– Vai ar šo minēto priekšlikumu īstenošanu pietiktu, lai saglābtu pļavas?


Solvita Rūsiņa: – Mēs būtiski sabremzētu pļavu izzušanas procesu.

Dzidra Kreišmane: – It īpaši no mazajām pļavām nebūs ekonomiskā ieguvuma, tāpēc jāizglīto zemes īpašnieki. Daudzi būs lepni, ka viņiem ir šāda pļava, un par to rūpēsies.


Priekšlikumi pļavu saglabāšanai 



1. Jāatceļ vēlā pļauja.

2. Drīkst pļaut tikai reizi gadā.

3. Jāievieš diferencētais maksājums.

4. Jāaizliedz nopļauto atstāt uz lauka.

5. Jāsamazina lopu blīvums bioloģiskajās saimniecībās.

6. Rīkot zemniekiem mācības, pieredzes apmaiņas.

7. Izdot bilžainu metodisko materiālu augu atpazīšanai.

8. Paralēli jāizstrādā precīzā plānošana katrai pļavai.


Definīcija



Bioloģiski vērtīgi zālāji ir dabiski zālāji, kas nav sēti un orientējoši 20 gadus nav tikuši aparti. Tās ir ziedaugiem bagātas dabiskās pļavas, kas ir ekstensīvi apsaimniekotas ar tradicionālajām metodēm – pļaušanu un ganīšanu.

Latvijas Dabas fonds

Fakti


Dabiskās pļavas un ganības


Apzināti bioloģiski vērtīgie zālāji (BVZ) 66 000 ha platībā (0,3% no LIZ).

11 pļavu un ganību dzīvotnes, no tām 9 atkarīgas no saimnieciskās darbības.

47 000 ha pļavu ir botāniskā daudzveidība (pārējās ir vērtīgas putniem).

4316 tūkstoši saimniecību 35,6 tūkstošu ha platībā saņem maksājumu par BVZ saglabāšanu – 123 €/ha.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.