Plēsēju skaits pārsniedz robežas 0
Līdz 29. janvārim nomedīts viss vilku limits un papildlimits (150 + 50), bet mežā vilku un lūšu vēl ir nepiedodami daudz. Tas zināms medniekiem un tiem VMD darbiniekiem, kas iet mežā. Naivi cerēju, ka viņi spēs profesionāli izvērtēt situāciju un tiks piešķirts papildu limits, lai varētu plēsēju medības turpināt februārī un martā.
Taču, kad žurnāla “MMD” līdzstrādnieks jautāja VMD daļas priekšniekam, vai ir cerības vilku medības turpināt, atbilde bija negatīva: “Šogad vairs ne. Mēs, protams, varam noteikt atsevišķus izņēmumus postījumu vietās, bet ar to postījumu varbūtību paši zināt, kā ir.”
Tātad ierēdnis pat nezina, ka iepriekšējā bargajā ziemā plēsēji samazināja stirnu populāciju vismaz par 80%, staltbriežu, mežacūku populāciju – par 60 – 70%. Šogad notiek tas pats, jo nepieļaujami lielais plēsēju skaits turpina nozīmīgi samazināt pārnadžu skaitu, bet, pēc VMD domām, tie nav postījumi. Pat anekdotiska ir ierēdņa hipotēze par to, kādēļ vilku ēdienkartē šogad daudz suņu. Tas liecina, ka rakstāmgalda biologs nezina, kā barojas plēsēji. Tie ķer to fizioloģiski piemērotāko barību, ko visvieglāk var iegūt. Pagājušajā ziemā plēsēji ļoti nozīmīgi bija samazinājuši pārnadžu skaitu, un šogad, pateicoties ļoti izdevīgiem pārziemošanas klimatiskajiem apstākļiem, pārnadži ir ļoti labā kondīcijā un plēsējiem tos ir grūtāk noķert. Tiem izdevīgāk ir ķert suni kaut mājas pagalmā nekā meklēt un vajāt pagasta priekšpēdējo buku! Tāda vilku uzvedība ir vispārzināma visā to Eirāzijas izplatības areālā. Bērnu pasaciņas līmenī ir “hipotēze” par igauņu vilkiem, citēju: “Kaut kādā veidā Igaunijas vilki šo māku varētu būt nodevuši mūsējiem. Tāda pārrobežu apmācība, kas varētu balstīties uz Latvijas un Igaunijas vilku ģenētisko tuvību.” Acīmredzot biologam nav ne mazākās saprašanas par vilku uzvedību Eirāzijā, tostarp arī Latvijā.
Ja paanalizē vilku skaita dinamiku, redzams – lai cik skaitļi katrā periodā ir orientējoši, tie viennozīmīgi apstiprina populācijas dzīvotspēju pat tad, ja tos nemitīgi vajā. Piemēram, ap 1914. gadu Latvijas austrumu daļā bija palikuši tikai 20 – 25 vilki, to vairs nebija ne Kurzemē, ne Zemgalē. Pēc Pirmā pasaules kara, ap 1920. gadu, to jau bija vairāki simti visā Latvijā, 1940. gadā bija atlikuši 17 vilki, bet pēc kara 1947. gadā to bija apmēram 1000. Šis skaitlis bija reāls, vajadzēja apmēram 15 gadus, lai skaitu kaut cik normalizētu, tas ir, ap 60. gadiem bija 100 – 150 vilki. Tad, protams, vilku medību sekmes mazinājās. Sākās arvien straujāks vilku skaita pieaugums, neraugoties uz brīvām to medībām un prēmiju saņemšanu par nomedīšanu.
Tātad vairāk nekā simt gadu ilga pieredze liecina – absolūts blefs ir VMD sludinātais, ka jātur simtiem, tūkstošiem vilku, lai tie Latvijā neiznīktu! Lai visus galus nogremdētu ūdenī un mednieki nevarētu atsaukties uz jau tā vilkmīļu samazinātiem uzskaites datiem, tad VMD daļas priekšnieks izsaka oriģinālo priekšlikumu, deklarēdams, ka “uzskaitīt tik nepastāvīgus medību resursus ir nereāli”.
Te nu viņam jāpiekrīt, jo, sēžot pie galda, to tiešām nevar. Nezinu valsti nevienā kontinentā, kur dzīvnieku resursus neuzskaita, bet tikai izmanto, neapjaušot visbūtiskāko – cik to ir. Pēkšņais vilku un lūšu skaita pieaugums kādā apvidū nav izskaidrojams ar to, ka tie pēkšņi atnākuši nezin no kurienes, visbiežāk no Krievijas, bet gan ar to, ka lielie plēsēji, sākot apdzīvot jaunu teritoriju, neiet uz pagasta valdi deklarēties. Tie paslepšus nemanīti dzīvo un tikai tad, kad to skaits jau strauji pieaudzis, pēkšņi kļūst pamanāmi.
Situācija prasa vissteidzamākajā kārtā atcelt limitēšanu un atļaut medīt vilkus un lūšus februārī, martā. Jāīsteno korekta visu medību dzīvnieku uzskaite, ar reāliem datiem jāpamato medniecībai nozīmīgāko sugu izmantošana. Vilku skaita normalizēšana pat visveiksmīgākajā variantā prasīs vismaz sešus, astoņus gadus, ja ne vairāk. Mēs, mednieki, uzskatām, ka Latvijā jābūt 100 – 130 vilkiem, kuru pamata dzīves vieta ir rezervāti, nacionālie parki, kur tie 100% ir aizsargāti. Apbrīnoju Saeimas deputātu kompetenci – tie nesen sprieda, kā un cik cirpt suņiem ausis, kā un kur likvidēt liekos kucēnus. Bet to, ka gadiem ilgi valstī lielie plēsēji nodara visnozīmīgākos zaudējumus medību populācijām, ignorē.
Viedoklis
Situāciju vērtē Valsts meža dienesta medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš: “Par lielajiem plēsējiem vienīgais, ko varu solīt, ir limitu palielinājums nākamajā sezonā. Vēl gan jānomedī tie 150 lūši, ko jau trešo sezonu tā arī nevaram sasniegt. Limita pieaugumam ir vajadzīgs pamatojums un samērīgums, lai atkal neizrādāmies par likumpārkāpējiem, kā jau noticis ar medņu pavasara medībām.
No juridiskā viedokļa mums ir pilnīgas tiesības lemt pašiem, ko darīt ar mežacūkām, kaut vai pilnīgi iznīcināt, bet mūsu likumi un rīcība attiecībā uz lielajiem plēsējiem ir jāsaskaņo ar ES direktīvām. Bet ar likumu veidošanu nav jānodarbojas VMD – mēs likumus uzraugām, nevis rakstām vai lobējam.
Šajā sezonā neko vairāk par mednieku vēlmi vilkus medīt tāpēc, ka ir viegli nomedīt, nevaru saskatīt. Jā, pagājušajā vasarā bija vairāk postījumu, bet šobrīd jau tie vairs neturpinās. Iepriekšējā reizē pēc 200 vilku nomedīšanas populācija taču samazinājās. Kāds pamats domāt, ka tagad tā nenotiks? Otrs dzirdētais arguments ir Kandavas vilka piemērs. Bet arī tas nav pamats, lai celtu limitu, kamēr vien ir ko medīt. Vilki tāpat kā citi meža dzīvnieki nāca, nāk un nāks apdzīvotās vietās neatkarīgi no to skaita mežā. Tas mūsdienās jau ir globāls process. Esmu arī pietiekami bieži konstatējis rudenī nomedītu vilku kuņģos ne tikai suņus, bet arī ābolus un citus dārza labumus, ko noteikti nevar dabūt mežā. Kandavas vilkam vienkārši nepaveicās, un labi vien ir, jo šāda lielo plēsēju uzvedība rada papildu problēmas, ar kurām daudzās valstīs cīnās speciāli dienesti. Neviens jau diemžēl arī neveica tā vilka izpēti, lai spriestu par uzvedības iemesliem, kā vienīgi pārbaudi par trakumsērgu.”
