×
Mobilā versija
Brīdinājums +16°C
Zenta, Dzelde, Zelda
Trešdiena, 15. augusts, 2018
22. aprīlis, 2018
Drukāt

“Plūst valoda kā rāma upes straume”

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Rutta Jeromāne

Rutta Jeromāne dzeju raksta kopš 1999. gada. “Manā dzejā atspoguļojas pašas pārdzīvojumi, bieži salīdzināti ar dabas tēliem. Iedvesmu rodu gadalaiku krāsu rotaļās. Vairāki dzejoļi veltīti Latvijai, Viļakai, Latgales vēsturei un cilvēku dzīvei. Īpaša vieta ir garīga satura dzejai. Dzeja ir kā dvēseles spogulis – tajā vieglāk atklāt prieku, sāpes, sapņus un skanīgās rindās sakārtot vēstures stāstus,” tā par savu daiļradi saka autore.

R. Jeromāne dzimusi Viļakas novada Vecumu pagastā. Mācījusies Viļakas vidusskolā, studējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultātē, Rēzeknes Augstskolā apguvusi arodpedagoģiju. Pirmā darbavieta – Vecbebru sovhoztehnikums. Pēc tam tiek nodibināta ģimene un daži gadi aizvadīti Rīgas rajona Ādažos. 1993. gadā ģimene pārceļas uz dzīvi dzimtajā pusē – Viļakā, te Rutta strādā par audzinātāju Viļakas Valsts ģimnāzijas internātā, vēlāk – šīs skolas bibliotēkā.

Kopš 2017. gada oktobra Rutta ir Viļakas novada bibliotēkas vadītāja. “Manuprāt, bibliotēka ir gaiša, mājīga vide ar laipniem darbiniekiem un plašu grāmatu klāstu, kur bieži gribas iegriezties un labprāt uzkavēties. Vārds “bibliotēka” man asociējas ar jēdzienu Gaismas pils. Nav svarīgi, vai tā atrodas lielā pilsētā vai lauku apvidū,” viņa saka.

Ruttas dzejoļi publicēti ikgadējā dzejas almanahā “Rēzekne” (no 2008. gada līdz 2017. gadam), sērijas “Mana grāmata” izdotajā dzejas kopkrājumā (2011), dzejas krājumā “Dvēseles aka” (2013), kas ir veltījums Viļakai 720 gados un kurā publicēti to autoru darbi, kuru dzīvesvieta un radošums saistāmi ar Viļaku, kā arī dzejas un fotoalbumā “Latgales sirdspuksti” (2015).

Ruttu interesē sava novada vēsture, reizēm viņa vada ekskursijas pa Viļaku un katoļu baznīcā, iesaistās kultūras dzīves norisēs, aktīvi piedalās Viļakas Jēzus Sirds katoļu draudzes aktivitātēs. Atbildot uz jautājumu, kuras ir interesantākās vietas, kas noteikti jāapskata tūristiem Viļakā, viņa teic, ka vispirms – gotikas pērle – Viļakas Jēzus Sirds Romas katoļu baznīca. “Plašu informāciju par Viļaku un tās apkārtni var gūt Viļakas novada muzejā. No pareizticīgo baznīcas uzkalna paveras skats uz Viļakas panorāmu. Tāpat būtu nekorekti nepieminēt Viļakas novada bibliotēku,” saka Rutta. Viņa darbojas arī literātu biedrībā “Viļakas Pegazs”, ar kuru piedalās dažādos dzejas pasākumos Viļakā, Rēzeknē un citos novados.

– Kā ieguvāt savu skanīgo vārdu – Rutta, un cik vārdamāsu esat sastapusi?

R. Jeromāne: – Šādu vārdu ierakstīja manā dzimšanas apliecībā 1959. gadā Vecumu ciema padomē. Vecāki tā nebija norādījuši. Vārds tiešām ir skanīgs un man patīk. Personīgi nevienu vārdamāsu sastapusi neesmu. Balvu novadā ir Rutta Silauniece, ar viņu reizēm sazināmies sociālajos tīklos.

– Iedvesmu smeļaties gadalaiku krāsu rotaļās. Kas vēl jūs iedvesmo tieši pavasarī?

– Pavasaris ir visas dabas atmodas laiks. Daudz saules un garu dienu. Brīnišķīgas izjūtas ievu, ābeļu un ceriņu ziedēšanas laikā. Atlido gājputni, un katram ir sava dziesma. Arī cilvēks gūst enerģijas lādiņu un iedvesmu jauniem darbiem. Pēc ziemas miera dvēsele gavilē jaunās toņkārtās.

– Kuru autoru dzeja ir visiecienītākā Viļakas novada bibliotēkas lasītāju vidū?

– Dzeju vairāk lasa tā paaudze, kurai tuva Ārijas Elksnes, Skaidrītes Kaldupes, Māras Zālītes, Imanta Ziedoņa daiļrade. Ar īpašu interesi tiek lasīti Rēzeknes dzejas almanaha izdevumi, kuros ir Viļakas autoru darbi. Mēs lepojamies ar sava novada literātiem. Viņi nes Viļakas vārdu pāri novada robežām un atstāj pēdas mūsu kultūrtelpā.

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Ruttas Jeromānes jaunākos dzejoļus.

Manai Latvijai

Lasu vēsturi tavu saulrietā sārtā,

Lasu zvaigžņu spietā un rasas lāsē.

Kā dzīpars tā vijas gadiem cauri

Un ieraksta likteni dzintara graudā.

 

Ar dzimtenes vārdu ceļā dodos,

Tas atsaucas mežos un pilskalnos tālos.

Kā Sprīdītis laimi meklēt eju,

Bet atbalsi dzirdu: “Ir labi, kur mājas!”

 

No avota padzeros dzidro malku

Un biti ziedā par māsu saucu.

Mirkst rasas sudrabā zeķes baltās,

Bet pirkstos skan gredzeni, bāliņa kaltie.

 

Es lasu vēsturi rudzu laukā

Un Rīgas torņu augstajās smailēs,

Es maldos pa skumjo atmiņu stāstu,

Bet sirdī glabāju Latvijas vārdu.

 

Lai tavu dzimšanas dienu svinam

Ar skanīgām dziesmām un svētku rotu,

Lai vienmēr šeit mūsu mājas būtu,

Kas pasargātu un siltumu dotu!

 

Valoda

Ar teikām, pasakām un tautasdziesmām,

Lūk, dzimtā valoda kā pirmais ciemiņš nāk.

Tā līdzās ir ik dienu – visu mūžu,

Tā ļauj mums gudrības un garamantas krāt.

 

Skan mātes valoda kā silti glāsti,

Bet bērna balss kā dzidrs zvaniņš skan.

Kā viļņu bangas nodun kora dziesma,

Bet šūpļadziesma tā kā bite san.

Plūst valoda kā rāma upes straume,

Kā sniega pārslas vārdi lēni krīt.

Trauc valoda kā strauts no kalna lejā,

Kā oļi vārdi raiti ripo līdz’.

 

Bez valodas ir klusa katra māja,

Bez valodas mums lūpas mēmas kļūst,

Būs tukšas lapas grāmatās bez vārdiem,

Un pasaule kā tuksnesis tad būs…

 

***

Varbūt aiz trejdeviņiem kalniem,

Kur zelta putns olas dēj,

Ir laime tā, par kuru sapņo,

Bet atrast tikai retais spēj.

 

Varbūt tā paslēpusies lādē,

Uz kuras melnais kaķis snauž,

Kur peles uzgriež jautru danci,

Mazs zirneklītis tīklu auž.

 

Kad trešo reizi gailis dziedās

Un pusnakts rēgi projām skries,

No dzelmes balta nāra iznirs

Un burvju lādē lūkosies,

 

Bet, saulei lecot, ziedi vērsies

Un putni jaunas ligzdas vīs,

Par laimi atkal runās ļaudis,

Varbūt kāds arī atradīs…

 

Viļakai 720. jubilejā

Tu spoguļojies ūdens vālos zilos,

Jo ezers vienmēr būs tavs šūpulis,

Mēs zinām to, ka, reiz uz salas dzimis,

Tavs pirmais vārds ir Marienhauzena.

Šeit daudzi kari gājuši ir pāri

Un tauta kļuvusi par upuri.

Kopš sendienām tiek godāts

darba tikums,

Par visiem sardzē stāv

trīs dievnami.

 

Ik gadu iegūsti tu jaunus vaibstus

Un tavu vārdu pārnovados min.

Skan dziesmas koncertos un

ballēs – valsis,

Kad ļaudis atpūšoties svētkus svin.

 

Kā aizbildne tu esi gadu gadiem,

Te daudzām dzimtām šūpulis ir kārts.

Uz kapusvētkiem novadnieki atbrauc,

Bet absolventus skola ciemos sauc.

 

Audz, Viļaka, audz līdzi

savām māsām!

Mums Latgale ir kopā jāsargā.

Tev gadu nasta neliksies par grūtu,

Ja dzīves rosība te nebeigsies!

 

***

Kungs Jēzu, nolieku pie Tavām kājām

To dzīves krustu, kuru grūti nest.

Tev mana uzticēšanās un manas sāpes,

Par kurām nevēlos es citiem paust.

Tu stiprā klints, Tu drošība un gaisma,

Kad līdzās izmisums un bailes māc,

Kad ticība ir kļuvusi par vāju,

Tu uzklausi un īstā brīdī nāc.

Tu tikai pieskaries pie mana pleca,

Es atkal varēšu uz priekšu tikt,

Un ticēšu, ka nav neviena cita,

Pie kura kājām varu bēdas likt.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+