Latvijā
"Latvijas Avīze" atmasko

Viltus ziņa: Podgajes traģēdija un nepatiesās apsūdzības 16

Ekrānuzņēmumi no kompravda.eu un aif.ru

“Podgajes lietu” krievvalodīgie plašsaziņas līdzekļi nu jau gadiem izmanto allaž, kad tuvojas 16. marts un nepieciešami kaut kādi argumenti, lai latviešu leģionārus parādītu kā “dzimušus slepkavas”, “brīvprātīgus slepkavas” un “kara noziedzniekus”. Par Podgaji labprāt runā arī propagandistiska satura grāmatās, piemēram, tādās kā “rusofobisko mītu” apkarotāja Aleksandra Nosoviča “Pagrimuma vēsture. Kāpēc Baltijai neizdevās” (“Istorija upadka. Počemu u Pribaltiki ņe polučilos”). Un vēl par to plaši, taču neprecizitātēm un kļūdām bagāti, vēsta attiecīgais šķirklis krievu “vikipēdijas” versijā. Lietas būtību var izteikt ar citātu no laikraksta “Argumenti i fakti”: “1945. gada februārī Polijas teritorijā 15. latviešu ieroču SS divīzijas karavīri un virsnieki dzīvus sadedzināja vairāk nekā 30 viņu gūstā kritušos poļu karavīrus no Tadeuša Kostjuško vārdā nosauktās 1. kājnieku divīzijas.” Gūstekņi esot sadzīti kādā šķūnī, viņu rokas sasietas ar dzeloņstieplēm, tad cilvēki un šķūnis aplieti ar benzīnu un aizdedzināti. “Latvijas antifašistiskās komitejas” līdzpriekšsēdētājs Josifs Korens, it kā atsaucoties uz “aculiecinieku, vietējo ļaužu” stāstiem, savās publikācijās šo barbarisko ainu vēl papildina ar pavisam sirreālu detaļu, ka latviešu leģiona karavīri, dedzinot poļus, “dziedāja dziesmas un dejoja ap šķūni”… Jāpiebilst, ka latviešiem slaktiņu Podgajē mūsdienās inkriminē tikai krievvalodīgie mediji, kaut gan varētu domāt, ka poļiem būtu daudz lielāks pamats to darīt.

 

Atmaskojums

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Poļu karagūstekņu slepkavošana vācu Pomerānijas Flederbornas ciemā, kā toreiz sauca mūsdienu Polijas Lielpolijas vojevodistes Podgaji, 1945. gada janvāra/februāra mijā patiešām notika. Kopumā tika nogalināti 160 līdz 210 poļu karagūstekņu nevis 32, kā padomju laikos un joprojām Krievijas medijos tiek apgalvots. Traģēdija notika laikā, kad padomju un poļu vienības attīstīja strauju uzbrukumu tā sauktā “Pomerānijas vaļņa” virzienā. Pie Flederbornas/Podgajes atradās 15. latviešu leģiona divīzijas un nīderlandiešu 48. SS grenadieru pulka daļas, kā arī vairākas vācu SS vienību grupas. Cīņas šajā vietā bija sīvas, juceklīgas, un liecības par kaujām pat no poļu puses ir pretrunīgas. Podgajes notikumus pētījuši pazīstamie latviešu vēsturnieki Ēriks Jēkabsons un Uldis Neiburgs, tomēr plašāko to dažu dienu un tāpat gūstekņu slepkavošanas apstākļu analīzi, meklējot vainīgos šajā kara noziegumā, veicis ASV Nacionālās Zinātņu akadēmijas loceklis, astrofiziķis, bijušais liepājnieks, holokaustā izdzīvojušais Edvards Anderss. Jāpiebilst, ka viņš ir arī atmiņu grāmatas “Starp latviešiem holokausta laikā” autors. Andersam Podgajes traģēdijas pavedienus šķetināt palīdzējis arī vēsturnieks amatieris Frics Jirgens no Lielbritānijas. Viņu detalizētais un izsvērtais pētījums angļu valodā ar īsu kopsavilkumu latviski katram pieejams 2011. gadā iznākušā Latvijas Vēsturnieku komisijas rakstu 27. sējumā “Otrais pasaules karš un Latvija: notikumi un sekas. 20. gadsimta 40. – 60. gadi”. 2012. gadā tas publicēts arī Polijā.

Izmantojot tajā skaitā latviešu vēsturnieku iepriekš konstatēto un Latvijas Kara muzejā glabāto 15. divīzijas 34. grenadieru pulka 1. bataljona komandiera majora Jūlija Ķīlīša dienasgrāmatu, Andersam un Jirgenam izdevās noteikt: “Ir ļoti maza iespēja, ka karagūstekņu nogalināšanā bija iesaistīti latviešu karavīri.” Proti, leģionāri ieradās palīgā Flederbornas nīderlandiešu un vācu daļām 1945. gada 31. janvāra vakarā. Dažas stundas pirms tam, tuvojoties ciemam, latviešiem bija notikusi sadursme ar poļu karavīriem un pretuzbrukuma laikā leģionāri bija vairākus desmitus no tiem sagūstījuši. Ziņas par gūstekņu skaitu variē, bet lēš, ka kopumā latviešu gūstā krituši ap 150 poļu. Tūlīt pēc ieiešanas Flederbornā ap plkst. 21 Ķīlītis nodeva gūstekņus ciemu aizstāvošo daļu komandierim, SS hauptšturmfīreram Helmutam Trēgeram. Pēc tam leģionāriem tika ierādītas pozīcijas ciema aizsardzībai. Nākamajā dienā, 1. februārī, ierodoties vācu štābā, Ķīlītis apjautājies vācu virsniekiem, kur tie likuši gūstekņus. “Vācieši zīmīgi saskatījās, kaut kā neveikli nokrekšķinājās, un tad viens no viņiem pateica, lai es vairs par tiem nerūpējoties, tiem nekas vairs neesot vajadzīgs. Šāda atbilde mani pārsteidza un gaužām nepatika, kas acīmredzot atspoguļojās manā sejā. Pirms ko paspēju pateikt, viens otrs no viņiem vēl piemetināja, ka vairs pašiem neesot ko ēst un kur mitināties, cilvēku apsardzībai arī maz, un citas izejas neesot bijis. Aizgāju projām, neteicis ne vārda. Tajā dienā nevarēju vairs pie viņiem aiziet. Kaut kas svešs un nekrietns bija nostājies mūsu starpā,” par tālāko raksta majors Ķīlītis.

Anderss savā pētījumā norāda, ka kopumā Flederbornā, kopā ar latviešu atvestajiem, atradušies ap 200 poļu karagūstekņu. Viņi visi tika nošauti naktī no 31. janvāra uz 1. februāri. 32 gūstekņus nogalināja un viņu ķermeņus atstāja kādā šķūnī. 2. februārī padomju un poļu artilērija un mīnmetēji sāka intensīvu Flederbornas apšaudi, kas izraisīja plašus ugunsgrēkus. Nodega 90% ciema apbūves, tajā skaitā minētais šķūnis. 3. februāra rītā Flederbornā iebrauca padomju tanki. Cietušas smagus zaudējumus, atkāpās arī 15. divīzijas daļas, kam vācieši bija pavēlējuši segt savu atiešanu.

Andersa un Jirgena secinājums ir, ka “atbrīvošanās” no poļu karagūstekņiem sākusies vēl pirms leģionāru ierašanās Flederbornā un turpinājusies laikā, kad 15. divīzijas vienības atradās pozīcijās.

Konkrētie 32 karagūstekņi nav sadedzināti dzīvi, bet to līķi jau atradās šķūnī, kas aizdegās sekojošajā karadarbībā. Īpašās komisijas slēdziens par dzīvu cilvēku sadedzināšanu balstījās apšaubāmos secinājumos un pat pašā Polijā mūsdienās ir versija, ka tāds paziņojums izplatīts, lai celtu poļu karavīros niknumu pret ienaidnieku un līdz ar to cīņassparu. Upuru rokas nebija sasietas ar dzeloņstieplēm, ko praktiski arī būtu bijis grūti izdarīt. Tiesa, dažu (bet ne visu) nogalināto rokas tiešām bijušas sasietas telefona vadiem. Arī stāstam par apliešanu ar benzīnu, visdrīzāk, nav saistības ar īstenību, jo vācu karaspēks Pomerānijā izjuta akūtu degvielas trūkumu un grūti iztēloties, ka to izšķiestu šādiem mērķiem, ja to vajadzēja, lai steidzīgi atkāptos. Poļu gūstekņu nošaušana bez šaubām bija neattaisnojams barbarisma akts un kara noziegums. Bet to veica nevis latvieši, bet gan nīderlandiešu 48. SS grenadieru pulks vai kāda no vācu ieroču SS kaujas grupām.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv