Poēma “Daugava” Valmieras teātrī noņemta no repertuāra 0
Ceturtdien Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Raiņa un Mārtiņa Brauna poēma “Daugava” Mārtiņa Eihes režijā. Piektdien teātris izplatīja paziņojumu, ka uzvedums noņemts no repertuāra. Teātris atvainojas komponistam Mārtiņam Braunam, korim “Sōla”, tā mākslinieciskajam vadītājam Kasparam Ādamsonam un skatītājiem.
Kas īsti noticis? Tā vaicāts, režisors Mārtiņš Eihe atbildēja, ka acīmredzot kaut kas īsti nav sanācis tā, kā viņš iecerējis. Plašāk komentēt viņš varētu pēc laika: “Pēdējā brīdī radošajā kolektīvā iestājās panika, ar kuru īsti netikām galā. Varbūt iespaidu atstāja arī tas, ka acu priekšā bija Valentīna Maculēviča pirms divdesmit pieciem gadiem iestudētā poēma “Daugava”.”
Pēc pieņemšanas izrādes uzvedums tika pārveidots tā, ka tas reāli kļuva par mūzikas koncertu ar dažu aktieru piedalīšanos. Režisoram šī ir pirmā tik ievērojamā radošā neveiksme. M. Eihe neslēpj, ka pirms dažiem gadiem apmēram pēc četrām izrādēm no Liepājas teātra repertuāra tika noņemta viņa iestudētā izrāde “Citi balti krekli”. Režisors velk paralēles ar to, ka arī šīs izrādes uztverei skatītāju zemapziņā acīmredzot joprojām konkurente bija spilgtā kinofilma “Četri balti krekli”.
Vaicāta, vai iepriekš neviens no teātra vadības nav ielūkojies uzveduma tapšanas gaitā, teātra direktore Evita Sniedze sacīja, ka ielūkojās gan un bija arī zināma izrādes koncepcija, bet jebkura izrāde gandrīz vienmēr dzimst pēdējā nedēļā, kad kopā redzami visi komponenti – scenogrāfija, mūzika, kostīmi (aizkulisēs dzirdēts, ka tieši humpalas simbolizējošie kostīmi aktieriem arī ir viens no klupšanas akmeņiem).
E. Sniedze sacīja, ka diemžēl teātri var piemeklēt situācija, kad izrāde nepiedzimst, un ir godīgi to atklāti pateikt, cienot skatītāju un lielajā zālē uzlikto augsto māksliniecisko latiņu, kuru negribas pazaudēt.
Pirms sava lēmuma direktore konsultējusies arī ar štata režisoriem Vari Braslu un Feliksu Deiču. Jautāta, vai lēmums noņemt no repertuāra izrādi, kura turklāt sezonas sākumā raksturota kā viens no tās centrālajiem notikumiem, nenes līdzi arī materiālus zaudējumus, E. Sniedze atbildēja, ka tā neesot lielākā nelaime. Morāli esot grūtāk.
Pieņemšanas izrādi redzējusī kritiķe Gundega Saulīte sacīja, ka uzvedums tiešām bijusi īsta radoša katastrofa. Uzvedumā ļoti maz palicis no Raiņa poēmas. Nesaprotams virsuzdevums bijis polsterētajiem humpalām līdzīgajiem kostīmiem, kuros ieģērbti aktieri, un absolūti nenolasāms bijis režisora iecerētais vēstījums. Tāpat neesot bijis saprotams, kāpēc jāparodē mēmais kino. Mākslinieciski augstvērtīgā līmenī bijis vienīgi kora “Sōla” sniegums, un kā vērtība, protams, atzīstama pati M. Brauna mūzika, kas pirms divdesmit pieciem gadiem bija sarakstīta tieši V. Maculēviča iestudētajai Raiņa poēmai “Daugava” Valmieras teātrī.
Arī režisors Varis Brasla atcerējās, cik tematiski un mākslinieciski trāpīgs bija V. Maculēviča iestudējums pirms 25 gadiem. Taču viņš atzina – Latvijas teātra vidē nav ierasti, ka neveiksmi teātris atzīst pats: “Zinu dažu labu izrādi uz citu teātru skatuvēm, kuras būtu pelnījušas līdzīgu likteni, taču pēc pirmizrādes tās tomēr vairākas reizes nospēlē, pēc tam uzvedumi pazūd no afišām klusu un bez īpaša trokšņa. Valmieras teātris tomēr rīkojies drosmīgi.” Vienlaikus režisors atzina, ka viņš arvien ar lielām bažām ejot uz tādiem uzvedumiem, kuri pārcelti laikā un telpā un kur autoru rakstītajam kaut kas piekombinēts klāt.
Reizēm iecere radoši īstenojas, bet gadās arī neveiksmes. “Daugava” esot kā trīskārtaina sviestmaize, kur katra kārta no sava kambara: “Rainis, Skalbe un Brauns Mārtiņa Eihes uzvedumā vienu veselumu neizveidoja. Tāpat kā īsti neiet kopā sudrabs ar zeltu.”
Jāpiebilst, M. Eihe atklāja, ka vēlējies iestudējumā sakausēt Raiņa poēmu “Daugava” ar Kārļa Skalbes pasaku “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”.
Jautāts par skatītāju reakciju pirmizrādē, Varis Brasla sacīja, ka viņš pieder tai daļai, kuri izrādi nesaprata. Tomēr publikā tā uztverta dažādi. Jautāts, vai tomēr uzvedumu nevarēja mēģināt pārveidot un saglābt, Varis Brasla sacīja – kādreiz vāze saplīst tā, ka to salīmēt nav iespējams.
