Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
29. septembris, 2015
Drukāt

Poētiskais testaments 21. gadsimtam

Rainis_7

Rainis, "Ezers". – Rīga: Zvaigzne ABC, 2015. – 142 lpp. Izlases sastādītājs un priekšvārda autors – Leons Briedis.

Kaut arī Raiņa un Aspazijas jubilejas gads lēniem soļiem tuvojas izskaņai, Latvijas grāmatu izdevniecības saviem lasītājiem vēl aizvien regulāri sarūpē jaunus abu dzejnieku darbu izdevumus.

Nereti šo darbu sastādītāji sev izvirzījuši uzdevumu, lai kārtējā iznākusī grāmata nebūtu vien Raiņa vai Aspazijas darba atkārtots izdevums, bet lai tajā atklātos arī kāda jauna, neparasta nianse. Lai ar šādu uzdevumu tiktu galā, nepieciešama uzdrīkstēšanās un patiesi liela izdoma. Kā secināms, tās nav trūcis dzejniekam Leonam Briedim, kurš ir Raiņa dzejas izlases “Ezers” sastādītājs un priekšvārda autors. Sākot darbu pie izdevuma gatavošanas un materiāla atlases, viņa doma bijusi izveidot dižgara poētisko testamentu latviešu tautai 21. gadsimtā. Vietā būtu jautājums, vai tas ir iespējams. Izrādās – ir gan, jo Raiņa lirika un arī dramaturģija savu aktualitāti mūsdienās nav zaudējusi.

Vispirms pāris vārdos par darba nosaukumu. Raiņa lirikā ezera tēls sastopams vairākkārt, arī izlases ievaddzejoļa nosaukums ir “Ezers”. Priekšvārdā L. Briedis velk paralēles – Latvijas ainava nav iedomājama bez ezeriem gluži tāpat kā mūsu poēzijas kopaina nebūtu pilnīga bez Raiņa devuma. Kā viens, tā otrs ir dziļš, noslēpumains, pat nepieejams. Neierasts ir arī cits L. Brieža salīdzinājums: viņš vilcis paralēles starp Raini un viņa laikabiedriem – citu tautu nacionālajiem dzejniekiem, no kuriem lielākā daļa savā laikā tika izvirzīti Nobela prēmijai (vairāki no viņiem dažādu apsvērumu dēļ to nav saņēmuši). Vai dzejnieka uzdevums ir attaisnot uz viņu liktās cerības? Vai Rainis un viņa laikabiedri to spējuši paveikt? Rezumējot paša izvirzīto tēzi, L. Briedis pauž: “Būtībā viņi, cits citam sveši būdami, dzīvoja un izjuta vienu un to pašu: neatbilstību sava laika dailei, gan tās reliģijai – saviem izvirzītajiem ideāliem –, “neattaisnodami” nevienu uz viņiem likto “cerību”, jo viņi paši bija gan sevis, gan arī savu tautu cerība.” (12. lpp.)

Izdevumā iekļauti Raiņa dzejoļi no viņa Kopoto rak­stu 1., 2. un 3. sējuma (1977., 1978. g.), kas sacerēti 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē. Vairākos no tiem manāmi dzejnieka centieni radīt jaunus vārdus, no kuriem valodas lietotāji ne visus ir pieņēmuši. Daudzi izlasē ievietotie dzejoļi lasītājiem ir tik labi zināmi, ka viņi tos var citēt no galvas, piemēram, “Kalnā kāpējs” (1897) u. c. Grāmatu papildina arī popularitāti iemantojusī mīlas lirika, kas mijas ar mazāk zināmiem dzejoļiem. Izskan apliecinājums dabai, rūpes par to un cieņa visam dzīvajam. Īpaši iemīļots dzejas tēls Rainim bijusi saule, kam ir nozīmīga vieta visā viņa daiļradē un kas simbolizē labo, mīļo, arī radošo. Šā iemesla dēļ saulei dzejnieks izvēlējies zelta krāsu, savukārt tās pretmetam – naktij – melno. Nakts (un nevis nāve) viņa dzejā ir iznīcības simbols (“Trīs nāves un dzīve”).

Kā nemiera garam pienākas, Raini urdījusi atbilžu meklēšana uz eksistenciālajiem jautājumiem, kas ne mazāk svarīgi ir arī 21. gadsimta cilvēkiem. Lirisko varoni, tieši tāpat kā mūsdienu sabiedrības locekļus, bieži māc vientulība. Lasot dzeju, dažkārt šķiet, ka autors pats labprāt vēlējies ieskatīties nākotnē, taču, tā kā tas nav iespējams, tad vismaz mēģinājis uzminēt to.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+