Polijā katrs lauksaimnieks, liels vai mazs, ir vērtība 0
Šomēnes Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) pārstāvji piedalījās Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotajā pieredzes apmaiņas braucienā Polijā. Latvijas lauksaimnieku nevalstisko organizāciju un Zemkopības ministrijas pārstāvji tikās ar Bjalistokas, Barščevas, Košciukas un Sokoļkas apgabalu lauksaimniekiem un Polijas institūciju pārstāvjiem.
Tikai zemes nodoklis vien
Polijas Lauksaimniecības konsultāciju centra pārstāve Anna Čarkovska iepazīstināja mūsu zemniekus ar nodokļu sistēmu lauksaimniekiem: “Polijā lauksaimnieciskās darbības ienākumi netiek aplikti ar ienākuma nodokli, tā vietā lauksaimniecības zemes īpašnieki maksā lauksaimniecības zemes nodokli. Ir izveidots zemes reģistrs, kurā ir izveidota klasifikācijas sistēma. Zemes nodoklis tiek aprēķināts pēc tā, kas ir reģistrēts zemes klasifikatorā, kurā konkrēti tiek norādīts, vai tā ir lauksaimniecības zeme, lauksaimniecības zeme ar ēkām vai lauksaimniecības zeme ar kokiem un krūmiem.”
LOSP valdes locekle, Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka secinājusi, ka Polijā tik daudz strādājošu zemnieku ir tāpēc, ka ir sakārtota sistēma:
“Mazajiem zemniekiem nav jāved grāmatvedība un nav jāmaksā virkne nodokļu. Obligātais zemes nodoklis ir pietiekami liels, taču tas ir vienīgais nodoklis, un par zemnieku ieņēmumiem un izdevumiem valsts nesatraucas. Šīs valsts lauksaimniecības politika ir vērsta uz to, lai cilvēks laukos strādātu un lai lauki būtu apdzīvoti.”
Polijā nav daudz tādu platību, kas būtu neapstrādātas, tas ir panākts ar veiksmīgo nodokļu administrēšanas sistēmas palīdzību, jo minētie nodokļi ir jāmaksā arī gadījumā, ja valdījumā ir kaut vai 1 ha zemes, neatkarīgi no tā, vai apstrādāts vai neapstrādāts, bet šie divi maksājumi ir jāveic. Šāda sistēma stimulē Polijas lauksaimniekus apstrādāt katru hektāru, ražot un nodrošināt ar produkciju ne tikai vietējo, bet arī Latvijas tirgu.
Zemniekus apdrošina lauksaimniecības fonds
Sociālās drošības sistēma lauksaimniekiem Polijā sākusi darboties kopš 1990. gada, kas galvenokārt regulē zemnieku sociālo apdrošināšanu. Šo apdrošināšanu Polijā īsteno atsevišķa institūcija – Lauksaimniecības sociālās apdrošināšanas fonds. Sociālā drošības sistēma attiecas gan uz lauksaimniekiem, gan uz viņu ģimenes locekļiem, iepazīstināja Barbara Solomiviča, Lauksaimnieku sociālās apdrošināšanas fonda Bjalistokas reģionālās filiāles direktore.
Izšķir divu veidu sociālo apdrošināšanu: obligātā un brīvprātīgā. Obligātā apdrošināšana attiecas uz lauksaimniekiem (un viņu dzīvesbiedriem un ģimenes locekļiem), kas darbojas kā pašnodarbinātie, nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu un nav apdrošinājušies citā veidā, kā arī kam nav garantētas pensijas un citi sociālā nodrošinājuma pabalsti. Šī apdrošināšanas sistēma attiecas uz jebkuru saimniecību no viena hektāra.
Lauksaimnieks katru mēnesi veic iemaksas sociālās apdrošināšanas fondā (aptuveni Ls 14 par cilvēku), taču, ja saimniecības lielums pārsniedz 50 ha, tad jāveic vēl papildu piemaksas.
Šāda apdrošināšanas sistēma garantē, ka noteiktās situācijās lauksaimnieks netiek nostādīts sociāli neizsargātas personas statusā. Piemēram, rehabilitācijas pasākumus no fonda līdzekļiem katru gadu izmanto vairāk nekā 14 000 lauksaimnieku.
Ražo ēdamo, nevis papīrus
Brauciena dalībnieki apmeklēja arī nelielu piena lopkopības saimniecību, kuras īpašniece Danuta Anna Popko nodarbojas ar sieru siešanu un tiešo tirdzniecību. Mājražošana un tiešā tirdzniecība Polijā tiek atbalstīta, pati saimniece atzina: “Esošā nodokļu sistēma ir vienkārša un visiem saprotama, un ļauj nodarboties ar savas produkcijas ražošanu, nevis nemitīgu dokumentu un nodokļu aprēķināšanu.”
“Polijā nodokļu sistēma ir tā sakārtota, lai lauksaimnieks maksimāli visu uzmanību var pievērst strādāšanai saimniecībā, nevis veltīt laiku “papīra darbiem”.
Lauksaimnieks netiek noslogots ar sarežģītu nodokļu sistēmu, jo ir noteikti divi galvenie maksājumi: zemes nodoklis par lauksaimniecībā izmantojamās zemes vienu hektāru, kas vidēji ir 34 lati par hektāru gadā, un obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kuru minimālā iemaksa ir Ls 14 par cilvēku mēnesī,” secina Gustavs Norkārklis, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs.
Iespējams, arī Latvijā jāapsver nodokļu sistēmas un birokrātijas sloga atvieglošana saimniecībām, lai lauksaimnieks varētu strādāt saimniecībā, nevis lielāko daļu laika pavadīt, kārtojot grāmatvedības dokumentus.
Atbalsts pēc iespējas vairākiem
Polijā vienai saimniecībai vienā plānošanas periodā maksimālā atbalsta summa ir noteikta Ls 50 000, kas garantē to, ka atbalstu saņem pēc iespējas vairāk saimniecību. Tas stimulē lauku apdzīvotības nodrošināšanu un milzīgi lielā skaita mazo saimniecību iespēju modernizēties. Polijā uzsvars tiek likts uz to, ka svarīgāk ir atbalstu dot mazākām saimniecībām, nevis lielajām, kuras jau modernizējušās un tālāk spēj attīstīties pašu spēkiem.
Polijas pieredze apstiprina zemkopības ministres ierosinājuma pareizību, ka arī Latvijā būtu jānosaka modernizācijas atbalsta ierobežojumi līdz 500 000 latiem vienai saimniecībai vienā plānošanas periodā līdzšinējo 2,8 miljonu vietā.
Iespējams, šāds solis palīdzētu noturēt nelielās saimniecības un apturētu Latvijas lauku teritoriju izmiršanu. Polijā šī sistēma ir sakārtota, jo tiek domāts par ikvienu lauksaimnieku un ikviens lauksaimnieks šeit ir liela vērtība.
