Pasaulē
Eiropa

Politekonomija boršča katlā. Kā šodien par 40 eiro dzīvo ukraiņu pensionārs 16


Viktoram ir 64 gadi, un jau četrus gadus viņš ir pensionārs. Pensijas lielums – 1200 grivnas jeb 40 eiro. Piestrādā gadījuma darbus un mēnesī nopelna vēl ap 50 eiro.
Viktoram ir 64 gadi, un jau četrus gadus viņš ir pensionārs. Pensijas lielums – 1200 grivnas jeb 40 eiro. Piestrādā gadījuma darbus un mēnesī nopelna vēl ap 50 eiro.
Foto – Juris Lorencs

Novembra otrajā pusē dažas dienas pavadīju Ukrainas pilsētā Černivcos, kas atrodas netālu no robežas ar Rumāniju. Līdzīgi kā Latvijā, arī Ukrainas rietumus bija pārņēmis negaidīti spēcīgs ciklons ar sniegu un brāzmainu vēju. Pilsētas ielas un parkus klāja šiem platuma grādiem (Černivci atrodas 1200 kilometrus uz dienvidiem no Rīgas) neparasti bieza sniega sega. Šķiet, ka par neraksturīgajiem laika apstākļiem sajūsmā bija vienīgi bērni, kuri pikojās un vēla milzīgus sniega vaļņus.

Tikmēr sarunas ar sastaptajiem cilvēkiem liecina, ka vismaz politiskā klimata temperatūra Ukrainā joprojām saglabājas augsta. Patlaban visvairāk apspriestie temati ir jaunie komunālo pakalpojumu tarifi un amatpersonu īpašuma deklarācijas, kas novembra sākumā tika izliktas publiskai apskatei internetā. Mantiskā stāvokļa sākumdeklarēšana bija viena no ASV un Eiropas prasībām, lai Ukraina arī turpmāk saņemtu politisku un materiālu atbalstu.

Dusmojas uz bagātniekiem

“Šoks, dusmas, pretīguma sajūta,” tā ukraiņi raksturo savas emocijas pēc iepazīšanās ar šīm deklarācijām. Bet kas ir interesanti – par dažu politiķu vai ierēdņu bagātību cilvēki pavisam neuztraucas. Valsts prezidents un “šokolādes karalis” Porošenko vienmēr bijis ļoti turīgs cilvēks, arī vairāku apgabalu gubernatoru aktīvu vērtība mērāma desmitos miljonu ASV dolāru. Tas, kā šeit saka, ir “normāli”. Toties vienkāršos ukraiņus aizvaino pasakainās bagātības, kādās iedzīvojušies daudzi “Maidana revolūcijas” varoņi, kuri pirms trim gadiem bija pliki kā baznīcas žurkas. Cilvēki, kas vēl nesen mētājās pa īrētiem kaktiem un aizvadītajos gados vismaz oficiāli saņēmuši visai pieticīgas algas, deklarējuši mājas, vairākus dzīvokļus, dārgas automašīnas, gleznu kolekcijas un pamatīgus skaidras naudas uzkrājumus.

“Mums vajadzīga jauna revolūcija un pašiem “savs Putins”,” to Ukrainā šodien dzird bieži. Pats Krievijas prezidents cilvēku uztverē gan ir “sliktais” (atņēmis Krimu, palīdz Donbasa separātistiem utt.), bet viņa vadības stils – labs. Jautāti, ko nozīmē “Putina stils”, ukraiņu izpratne parasti ir šāda: “Pirmkārt, viens likums visiem. Otrkārt, likumi darbojas, tos pilda. Treškārt, pastāv varas vertikāle – ko prezidents ar savu “ukazu” galvaspilsētā lemj, tas aiziet līdz vissīkākajam provinces ierēdnītim. Pie mums arī tā derētu.”

Galerijas nosaukums

Viktora pensija – 40 eiro

Černivcos apciemoju savu paziņu Viktoru, ar kuru iepazinos pirms dažiem gadiem šīs pilsētas krāmu tirgū. Viktors ir numismāts, kurš kolekcionē īpašās divu eiro monētas. Šoreiz viņš man bija palūdzis atvest Latvijas monētas ar stārķi, govi un pašas jaunākās – ar Vid­zemes ģerboņa attēlu. Viktoram ir 64 gadi, un jau četrus gadus viņš ir pensionārs. Pensijas lielums – 1200 grivnas jeb 40 eiro. Sieva Marija saņem 1400 grivnu lielu pensiju, tātad 46 eiro. Par abiem kopā – 86 eiro. Patiesībā viņiem nav paveicies, jo lielākā daļa Ukrainas pensionāru saņem pensiju ap 50 eiro. Tiesa, minimālā jeb “sociālā pensija” esot vien 32 eiro mēnesī.

Kā par šādu naudu iespējams izdzīvot? Pilsētas nomalē Viktoram pieder skaists 63 kvadrātmetrus liels kooperatīvais dzīvoklis, ko viņš iegādājies vēl padomju laikos. Tā apsaimniekošanas maksa ir pavisam niecīga, toties kopējais rēķins par apkuri, ūdeni, elektrību un gāzi šoziem būšot ap 2000 grivnām mēnesī, tātad 66 eiro. Iznāk, ka ēšanai un citām vajadzībām atliek vien 20 eiro uz diviem. Cilvēkus glābj valsts palīdzība, tā saucamā subsīdija. Uz to var pretendēt jebkurš mazturīgais. Arī Viktora ģimenei piešķirtā subsīdija sedz 90% no dzīvokļa rēķina, kas ir 60 eiro.

Brauciens pilsētai piederošajā sabiedriskajā transportā (trolejbusos un lielajos autobusos) skolēniem un pensionāriem ir bez maksas. Jāsaka gan, ka, salīdzinot ar Rīgu, tas tāpat ir ļoti lēts un maksā vien nieka piecus centus. Tā saucamais komerctransports jeb mikriņi kursē biežāk, bet tajā pensionāriem jāpērk biļete, kas turklāt ir divas reizes dārgāka – veseli 
10 centi. Benzīns Ukrainā ir par aptuveni 20% lētāks nekā Latvijā.

Cik maksā borščs?

Viktora dzīvesbiedre mani cienā ar lielisku ukraiņu boršču un “pampuškām” – pašceptām maizītēm, kas pārlietas ar kausētā sviestā iemaisītiem sarīvētiem ķiplokiem. Garšo lieliski! Savukārt Viktors no ledusskapja izceļ pudeli “gorilkas”. Mūsu saruna nemanāmi nonāk pie šodienas Ukrainā visbiežāk apspriestā temata – kā izdzīvot, kā savilkt kopā galus, ko un kur lētāk nopirkt. Pensionāri priecājas, ka šoruden paspējuši iegādāties divus maisus kartupeļu “pa tiešo” no zemnieka par 10 centiem kilogramā – tas esot divas reizes lētāk nekā patlaban tirgū.

Lai noskaidrotu, cik šodien maksā pagatavot iecienīto boršču, jādodas izlūkos uz pilsētas galveno tirgu. Vietējie sarunu valodā to joprojām dēvē par “Červonoarmeiskij”. Tātad tulkojumā no ukraiņu valodas – “Sarkanarmijas”, kaut gan jau sen nav ne šādas armijas, ne blakus esošās Sarkanarmijas ielas, kas nu jau divus gadus pārdēvēta Maidana varoņu ielas vārdā.

Nokļuvuši tirgū, vispirms iegriezīsimies gaļas paviljonā. Kilograms caur­augušas cūkgaļas ar kauliņu, kas būtu piemērota zupas buljonam, maksā 60 grivnas jeb divus eiro. Tālākās cenas “boršča komplektam”: sarkanās bietes un kartupeļi – 20, burkāni – 24, sīpoli – 17, tomāti – 35 centi kilogramā. Jau krietni dārgāka ir importēta sarkanā paprika – 85 centi, bet vietējie ķiploki – 2,70 eiro kilogramā. Tāpat nopērkamas pēdējās šī rudens diļļu (20 centi) un redīsu (40 centi) buntes. Vietējie āboli un bumbieri maksā 35 un attiecīgi 70 centus kilogramā. Kā redzams, pārtikas cenas ir zemākas nekā Latvijā, bet ukraiņu pensionāram tās tomēr šķiet augstas.

Baidās saslimt

Bet atgriezīsimies pie Viktora un Marijas. Viņi abi esot vēl padomju kaluma cilvēki un protot izgrozīties. Marijas kundze atradusi pārdevējas vietu netālajā veikalā. Par pusslodzi viņai maksājot 60 eiro mēnesī. Arī Viktors atrodot šādus tādus gadījuma darbus un mēnesī nopelnot ap 50 eiro. Mazliet palīdzot arī divi pieaugušie dēli, kuri ar savām ģimenēm dzīvojot turpat Černivcos. Saliekot kopā knapās pensijas, algas, radu palīdzību un valsts subsīdiju, iztikt varot.

Tas, kas viņus abus baida visvairāk, ir iespējamā slimošana. Stāsts par Ukrainas veselības aprūpes sistēmu ļoti atgādina stāvokli Latvijā – gaidīšana pie speciālistiem, aizvien plašāka maksas medicīnas ienākšana, izmeklējumi un operācijas “ārpus rindas” – tikai par naudu. Turklāt grivnas devalvācijas dēļ ievērojami sadārdzinājušies importa medikamenti. Labi, ka vismaz ātrās palīdzības izsaukšana joprojām esot par brīvu.

Kas notiks tālāk?

Saistītie raksti

Kas ar Ukrainu notiks tālāk? Jūtams, ka tautā vērojama vispārēja neticība valdošajiem politiķiem. Vienīgā kopīgā ideja, kas vēl satur kopā ukraiņu sabiedrību, ir konflikts ar Krieviju. Par saviem plāniem veidot jaunu politisko spēku nupat paziņojis bijušais Odesas gubernators Mihails Saakašvili, kurš ar skaļu trok­sni no amata atkāpās tūlīt pēc politiķu mantisko deklarāciju publicēšanas. Bet arī uz viņu daudzi lūkojas ar lielu skepsi.

Man pašam šķiet, ka šobrīd Ukrainai ļoti noderētu kāds apbalvojums, kāds uzmundrinājums no ārpuses. Nu kaut vai tik ilgi solītais bezvīzu režīms ar Eiropu. Tomēr izskatās, ka Eiropas iekšējo problēmu dēļ tas patlaban nolikts tālākā plauktā. Bet dāvanas jāprot ne tikai izvēlēties, tās jāmāk arī laikus pasniegt. Diemžēl rīt jau var izrādīties par vēlu.

LA.lv