Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: Politikā desiņu un ikru dēļ 16


Ainārs Šlesers un Aivars Gulbis
Ainārs Šlesers un Aivars Gulbis
foto – Agnese Gulbe/LETA

Sabiedriski politiskajai diskusijai par tā sauktajām “Rīdzenes sarunām” draud strupceļš. To rāda parlamentārās izmeklēšanas komisijas pirmās sēdes, it īpaši pēdējā, kas bija veltīta termiņuzturēšanās atļaujām. Un problēma nav tikai komisijas vadītājas dīvainās izdarības un pieaicināto padomdevēju loks. Viss atduras pret divām pretējām vēlmēm, un nelaime arī nav tā, ka vienā pusē ir godprātīgie un otrā – blēži. Tur ir dažādi iemesli.

Viena ir vēlme runāt par šo jautājumu iespējami plašāk – kā par Latvijas politikas nacionālajām tradīcijām, kuras, dažreiz pat nebūdamas krimināla rakstura, nodara kaitējumu, veicina sliktus tikumus un rada augsni noziegumiem. Tas ir labi, taču jāatceras, ka ar runāšanu vien nekas labāk nekļūst un vajadzīgi arī lēmumi. Otra vēlme – mēģināt visu sašaurināt uz atsevišķiem likuma pantiem un izmeklēšanas lietām, kā senajā teicienā – nesaskatīt aiz kokiem mežu.

Skaidri redzams, ka tie, kam nepatīk “Rīdzenes sarunu” publicēšana, sašaurināšanas pieeju ir izraudzījušies par savu taktiku. Visspilgtāk to demonstrē Aivars Lembergs, kurš pieprasījis izskaidrot terminu “valsts nozagšana”, kuru nevarot atrast tiesību aktā. (Citāts no vēstules: “Lūdzu precizēt, kas tieši ir ticis nozagts: valsts teritorija, valsts tauta, suverēnā valsts vara vai viss kopā? Lūdzu skaidrot, kurā vietā nozagtā valsts tiek glabāta?”) Taču ne jau visiem, kas lieto līdzīgu argumentu, ir vēlme diskusiju padarīt par farsu. Daļa iesaistīto – pārsvarā KNAB vadība un citu tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji – par lietu vēlas spriest ļoti šauri, jo acīmredzot baidās no pārmetumiem par slikto darbu (pagātnē, tagadnē vai nākotnē). Ne jau vienmēr vienīgais mērķis ir kādu notiesāt, svarīgi ir arī novērst politiskās varas izmantošanu savtīgās interesēs.

Ja runā par termiņuzturēšanās atļauju “tirgošanu”, patiesībā pat nebija vajadzīgas noplūdinātas oligarhu sarunas, lai nojaustu, ka aiz šī politiskā (!) lēmuma stāv konkrētas darījumu shēmas, kas saistītas ar idejas autoru un aktīvu likuma lobētāju Aināru Šleseru. Intervijā žurnālam “Ir” to spilgti raksturo Saeimas deputāts Andrejs Judins: “Viņi [oligarhi] ir gatavi nodot valsti citas valsts ietekmē, ja tas viņiem būs izdevīgi. Un shēmas ir primitīvas – šeit mums ir zemes gabals, būvēt varēs, ja būs pasūtījums, pasūtījums būs, ja cilvēki varēs braukt uz Latviju, līdz ar to mums jāgroza migrācijas kārtība, un, ja vēl varēsim arī pilsonību, tad vispār būs forši… Mēs varam dot cilvēkiem pilsonību pēc kaut kādiem kritērijiem, tas ir normāli. Varam veicināt migrāciju, varam ierobežot – to visu varam darīt. Bet, kad cilvēki pieņem lēmumu, viņiem ir jādomā par valsti. Šeit ir pilnīgi cita doma – ja man ir zemes gabals un tur var kaut ko attīstīt, tad tirgosim pilsonību. Ja nebūtu zemes gabala, tad nevajadzētu.”

Te gandrīz vai nevajadzētu neko piebilst, varbūt tikai to, ka Judinam tas bija skaļi un bieži jāsaka jau 2010. gadā, kad parlamentā tika apspriesti Imigrācijas likuma grozījumi. Un arī vēlāk, kad šo likumu sāka balstīt arī viņa paša pārstāvētā partija “Vienotība”. Tolaik gan bija izdevīgi šim jautājumam piešķirt nacionālu nokrāsu – sak, iebildumi pret likuma grozījumiem ir tikai Nacionālajai apvienībai, bet viņi jau ir tie, kas parasti “biedē ar krieviem”. Protams, drošība un arī sabiedrības saliedētības problēmas šī likuma kontekstā ir būtiskas, taču ēnā palika tas, ka likumam patiesībā ir koruptīvs raksturs – tas tapis nevis kopējās sabiedrības interesēs, bet galvenokārt, lai vairotu atsevišķu ieinteresētu personu peļņu. “Rīdzenes sarunas” atklāj, ka šīm interesēm gadiem pieskaņoti arī citi politiskie lēmumi. Piemēram, Šlesers teicis, ka “krievu skolas Rīgā ir īsta “zelta ādere”, jo uzturēšanās atļauju pircēji ir sajūsmā, uzzinot, ka Eiropā ir valsts ar krievu skolām”. Amatpersonas mums vienmēr bikli stāstījušas, ka segregētā skolu sistēma jāatstāj tāpēc, ka reformu gadījumā te varētu sākties kādi Krievijas provocēti nemieri. Politbiznesmeņi uz to skatās daudz pragmatiskāk, bet intereses, kā redzams, sakrīt.

Vai viss iepriekšminētais ir “veca zupa”? Protams, ne. Tas pats Šlesers vēl joprojām rod iespēju pieglausties Valsts prezidenta sānam Apvienotajos Arābu Emirātos, kad tas ir vajadzīgs viņa biznesam. Un arī prezidents taisnojas, ka viņam vajadzīgs kaut kāds “saraksts”, lai zinātu, kuram drīkst sēdēt blakus un kuram ne, citādi viņš neko nesaprotot. Bet problēma ir tā, ka ne jau viens Šlesers un ne jau tikai “Rīdzenē” pirms sešiem septiņiem gadiem šādi kārtojis lietas.

Tagad vairāki Krievijas mediji pamanījuši un uzjautrinās par Latvijas satiksmes ministra Ulda Auguļa (ZZS) neseno izteicienu: “Ēst gribas visiem, turklāt gribas ēst maizi ar desu, nevis tikai maizi.” Desiņu, bet dažreiz pat melno ikru dēļ Latvijā tiek taisīta politika.

LA.lv