Mobilā versija
Brīdinājums +12.9°C
Gundars, Kurts, Knuts
Otrdiena, 26. septembris, 2017
14. jūlijs, 2017
Drukāt

Māris Zanders: Pareizāk būtu, ja partiju vecbiedri paietu malā (4)

Foto LETAFoto LETA

Rosīšanās mūsu labēji centrisko politisko grupu flangā ir, protams, saistīta ar Saeimas vēlēšanām nākamgad, tomēr nevarētu teikt, ka šādi savas vietas meklējumi ir kaut kas specifisks Latvijai.

Vispirms par jauna politiskā spēka izveidi, kas esot “Vienotības” t. s. sešnieka plānos. Lai kā liktos, ka šajā valstī jau tā partiju par daudz, politiķiem ir tiesības mēģināt uzrunāt vēlētājus, radot jaunu platformu. “Vienotības” ietekmes ziedu laiki gan pagājuši, bet kā salīdzinājums prātā nāk Japānā pie varas ilgstoši esošie liberāldemokrāti, no kuriem laiku pa laikam nošķiras ar partiju neapmierinātie. Hronoloģiski pēdējā šāda grupa šomēnes pārliecinoši uzvarēja pašvaldību vēlēšanās Tokijā. Līdzīgi procesi ir novēroti Itālijā, Malaizijā, Argentīnā, Meksikā u. c. Cita lieta, ka promgājēji nereti ir dilemmas priekšā: no vienas puses, jauna sākuma pieteikuma loģika paredz, ka “vecie” politiķi dod vietu “jaunajiem”, un, cik noprotams, Ilze Viņķele ir šādam solim gatava; no otras puses, politiķa atpazīstamība ir pietiekami būtisks elements, līdz ar to jebkurā jaunā projektā ir jāuztausta līdzsvars starp vēlmi demonstrēt “sākšanu no baltas lapas” un iespēju norādīt uz kādu politisko pieredzi. Citiem vārdiem sakot, jauna politiska projekta veiksme ir lielā mērā atkarīga no spilgtu līderu esamības, bet ar spilgtajiem līderiem parasti ir tā, ka viņiem bieži jau ir pamatīgs pagātnes “mantojums”.

Izskanējis aicinājums “Vienotībai”, “Latvijas attīstībai” (“LA”), Latvijas Reģionu apvienībai (LRA) un Jaunajai konservatīvajai partijai (JKP) apvienot spēkus. JKP vilināšana uz šādu kombināciju ir pilnīgi bezjēdzīga, jo šī grupa sevi tieši pozicionē kā alternatīvu un no tās interešu viedokļa pusgadu, gadu vēlāk iekļaušanās kādā kopējā platformā ir pilnīgi neloģiska.

Interesantāka ir situācija ar “Vienotību”, “LA” un LRA, jo te idejā par spēku apvienošanu zināma loģika ir. Tiesa, loģika nenozīmē tai atbilstīgu rīcību. Virknē valstu – piemēram, Ungārijā, Gruzijā, – ir situācija, kad pastāv grupa partiju, starp kurām nav radikālu pretrunu, toties ir zināmā mērā kopīgi, spēcīgi pretinieki politikā; varētu likties, ka tas veicinās ciešākus sadarbības procesus, bet tā nenotiek. Kādēļ? Ja kāda no partijām pie varas ir bijusi, cita – ne, tad pēdējai nav dižas vēlmes apvienošanās gadījumā uzņemties zināmu atbildību par jauno partneru padarīto un nepadarīto. Ja runājam par Latvijas situāciju, šo šķērsli, iespējams, būtu vieglāk pārvarēt, ja “Vienotība” publiski atzītu kļūdas savā darbībā, turklāt ne jau daudzkārt dzirdētās par iekšējo “kadru politiku”. Vienlaikus “kadri” ir tuvināšanās procesu apgrūtinošs faktors, jo potenciālie partneri sāk viens otram vēstīt, ka “tam (tai) nu gan nav vietas” jaunajā platformā, šis “kāds (kāda)”, protams, ir bezgala sašutis par to – kaut kas līdzīgs kandidātu sarakstu veidošanas procesam, tikai vēl sakāpinātākā formā, jo iekšējā konkurence ir vēl lielāka. Protams, var attraukt, ka tik traki nav, jo pašai “Vienotībai”, savulaik izveidojoties no vairākiem politiskajiem projektiem, nepieciešamā kompromisu meklēšanas pieredze ir. Tomēr atļaušos teikt, ka varen labs rezultāts patiesībā tas nebija, par ko arī liecināja un liecina dažādie grupējumi “Vienotībā” šodien.

Jebkurā gadījumā nav loģikas runāt par minēto trīs grupu saplūšanu vienā, reālāks scenārijs būtu kopīgi saraksti. Arī šādā versijā būs t. s. individuālās kampaņas un jauniegūto partneru slēptas klupināšanas, tomēr a) tādas būtu arī vienas partijas izveides gadījumā, b) strukturāli saglabājot patstāvību, grupu dalībniekiem ir psiholoģiski, manuprāt, vieglāk tuvināšanos neuztvert kā savas grupas neveiksmes apliecinājumu. Partiju – arī ideoloģiski radniecīgu – tuvināšanās vienmēr ir ļoti sarežģīts process, un tajā neiztikt bez iesaistīto grupu pieredzējušāko cilvēku līdzdalības. Tomēr, manuprāt, pēc, ja tā var teikt, attiecību noskaidrošanas un ierastās nenomedīta lāča ādas dalīšanas pareizāk būtu, ja vecbiedri paiet malā, dodot lielākas pilnvaras tiem politiķiem, kuriem nav tādas savstarpējo politisko attiecību raibās vēstures.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. jauks citāts šajā sakarībā no tvriga. com Atbildēt

    Šausmu un okultisma žanra piekritēji no klasikas jau zin, ka ļaunais gars, tuvojoties sava saimnieka un nēsātāja nāvei , noskata citu upuri, kurā iemiesoties. Savukārt eksorcista uzdevums ir to novērst un apturēt ļaunuma izplatīšanos pasaulē. Kas patiesībā ir ārkārtīgi grūts uzdevums pat Latvijas “politikā”. Ne jau kļūmes pēc ieliku šo vārdu iekavās. Latvijā nav politikas šī vārda tradicionalajā izpratnē, proti, nav politisku spēku, kas pārstāvētu iedzīvotāju grupu intereses. Šīs grupas pēdējos 20 gados ir izdevies atomizēt un marginalizēt, formējot šo nozieguma brīvību, ka to veiksmīgi formulējis Arturs Priedītis.
    Čigānes kundze gan “Panorāmā” klāstīja, ka tagad sabiedrībā esot noformējies pieprasījums pēc “eiropeiskas” un centriskas partijas. Šiem delīrija murgiem varbūt noticēs kāds nekatrās dzimtes vidusskolnieks, bet stāstīt šādas lietas gan neklātos. Āfrikānisku partiju pagaidām LV nav, tās visas ir ārēji eiropeiskas un arī centriskas vai drīzāk labējas. Kaut gan tās varētu būt arī aziātiskas un kreisas nosaukuma pēc- tas neko nemainītu. Jo politiskā spektra definīcijas attiecās uz partijām un vēlētāju apvienībām, nevis uz savtīgu ekonomisku interešu vienotu grupu, kas piekļūstot varas svirām, izveido organizētu noziedzīgu grupu, kas darbpojas tikai un vienigi savās un sponsoru interesēs.
    Vienotības pārstāvniecība tautā vienmēr ir bijusi 200-500 cilvēku, toties pretenzijas vismaz kā Ķīnas kompartijai. Šāda situācija principā varēja izveidoties, 90. gadu sākumā kolektīvi un brutāli piesmejot Satversmi un atņemot tautai tieši izvirzīt kandidātus. Lai nostiprinātu savu varu un padarītu oligarhātu par vienīgo valsts varas formu, sekoja provokācija ar valodu referendumu, kura rezultatā referenduma slieksnis tika pacelts neiespējamos augstumos, pārvēršot valsti Eiropā par Ziemeļkoreju.
    Tā visa rezultāts ir vēlētāju bezcerība (arī vēlēšanu sistēma ir “partiju” kontrolē), balsošana par “mazāko ļaunumu”, kas demokrātiskā valstī ir absolūts nonsenss. Aptaujas rāda, ka nospiedošais vairums aptaujāto atzīst, ka ir nošķirti no politisku lēmumu pieņemšanas un nespej neko ietekmēt savā valstī. Vai pēc šādu datu publicēšanas godīgiem politiķiem nevajadzētu aiziet sētmalē nošauties?
    Esiet rāmi. Jus neesat vajadzīgi pilnīgi nevienam, atskaitot paši sev. Nevienam nav vajadzīgs jūsu centrisms, jo vairums tautas cirkulē starp lombardu un ātro kredītu iestādēm. Un jūsu Eiropa LR pilsonim ir vajadzīga kā drošības saliņa, kur pamukt no pārmērīga nodokļu sloga un netaisnības. Piesakieties savlaicīgi traumētu minoritāšu rehabilitācijas centrā, ungāru vectēvs Žoriks jums maksās stipendiju un neatstās likteņa varā!

  2. Valdis Freimantāls Atbildēt

    Malā ir jāpaiet visiem, kuri atjaunotās Rīgas Latviešu Biedrības prettiesisko un B R U T Ā L O iznīcināšanu 1993. gada 18. februāra naktī uzskata par normu.

    Lasiet Ervīna Jākobsona blogā rakstu :”Bērtuļa nakts Rīgas Latviešu Biedrībā”!

    Vai īlēnu maisā var noslēpt?

    Latvijā jau 24 gadus to slēpj K O M U N I S T U un Č E K I S T U politiķi.

    Visas 1940. gadā likvidētas latviešu biedrības ir jāatjauno lai izbeigtu partiju valsts N O Z A G Š a n u.

    Katram latvietim ir tiesības atjaunot un piedalīties kolektīvas analītikas centru darbībā blakus savai dzīvesvietai!

    Partiju esamību satversme vispār N E P A R E D Z!

    Partiju darbība ir vērsta savu kabatu uzpildīšanai – valsts bīdīšanai parādu purvā. ( Komunistu
    mantojums.)

    Latvijas valsts pamats ir neatkarīgu latviešu biedrību kolektīvās analītikas centri!

    Konkrēti – 1938. gada Rīgas Latviešu Biedrības demokratiskie,, unikālie statūti.

    www Valdis Freimantāls :”Mosties celies, strādā”! (tas jāizlasa, lai mainītu pastāvošo, pretlatvisko, pretvalstisko praksi).

  3. LAIKAM JAU, paši neko labu neuzsāka, bet varēja

  4. Reģionu partijai ir jātiek skaidrībā ar Bondara astēm. Izskatās, ka Bondars tajā Krājbankas lietā ir bijis sīks klerks. Bet korišs ir korišs. Tu nevari būt pret citiem korišiem. Vismaz ne tik vienkārši. Alga ir saņemta.

Harijs Tumans: Kā savaldīt "ciklopus" un pasargāt valsts intereses (6)Gaidot valsts simtgadi, dažādu šim svarīgajam notikumam veltīto pasākumu un ieceru saraksts kļūst aizvien garāks.
Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Nepilsonijas pilsoņi

Saeima pagājšnedēļ noraidīja Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa iesniegto likumprojektu, kas paredzēja vairs nepiešķirt nepilsoņu statusu bērniem. Patlaban nepilsoņa statuss tiek piešķirts reti – 2016. gadā tikai 52 bērniem. Bet jau tagad nepilsoņu bērnam iegūt pilsonību ir vienkārši – uz dzimtsarakstu nodaļas darbinieka jautājumu, vai vecāki jaundzimušajam bērnam izvēlas Latvijas pilsonību, jāatbild ar “jā”. Tas tiek atzīmēts reģistrā un dzimšanas apliecību bērns uzreiz saņem ar Latvijas pilsonību. Tiem vecākiem, kas saka “nē”, vairākumā gadījumu noteicošā esot iespēja vieglāk ceļot uz Krieviju, jo nepilsoņiem nav vajadzīga vīza.

Vai partijām jāpalielina valsts budžeta finansējums?
Egils Līcītis: Un visi raksta prezidentamBet tad uzrodas vēstuļu draugi, kurus Vējonis nemaz negrib par vēstuļu draugiem, un sarakstīšanās ar tādiem nedara godu augstiem amatvīriem.
Viss var būt taisnība, izņemot to, kas tiek drukāts (17)Sudrabas komisijā žurnālistu organizācijas viena otru apsmidzina ar indīgām ķimikālijām
Rita Našeniece: Impērijas brīvprātīgie palīgi (96)Piederību valstij nenodrošina uztiepti papīri. To nodrošina audzināšana.
Draugiem Facebook Twitter Google+