Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Hilda, Teiksma
Svētdiena, 17. decembris, 2017
22. septembris, 2017
Drukāt

Māris Zanders: Politikā nepieciešama agresivitāte, jautājums tikai – kas rosina šo “asins garšu” mutē? (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

Šonedēļ intervijā “Latvijas Avīzei” Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis saka: “Dzirdu, ka Latvijas politikas nelaime esot bijušie komunistu funkcionāri… Bet pavērojiet politikā ietekmīgos trīsdesmitgadniekus un četrdesmitgadniekus! Sistēma atražo vēl slīpētākus partokrātus, nekā bija komunistu laikos.” Latkovskis skar svarīgu tēmu, ko atļaušos attīstīt.

Kopumā partokrātija, kā to apraksta Latkovskis – nepietiekoša iekšējā demokrātija partijās un/vai pārliecīga atkarība no sponsoriem – nav raksturīga tikai Latvijai vai t. s. postpadomju telpai vispār. Varētu piepildīt šo lappusi ar piemēriem par Austriju, Japānu, Lielbritāniju, ASV, Spāniju utt., turklāt piemēri attiektos uz dažādām politiskā spektra partijām. Tomēr skaidrs, ka “citur nav labāk”, nav labs mierinājums un ir jāmēģina tikt skaidrībā ar pašmāju situāciju.

Sistēma sevi atražo, acīmredzot tādēļ, ka rezultāts – no sistēmas viedokļa, protams, – ir apmierinošs. Citiem vārdiem sakot, nav tā, ka sistēmai nāktos pārvarēt uzbrūkošas alternatīvas, ar alternatīvu saprotot atšķirīgu motivāciju darboties politikā. Tātad nonākam pie motivācijas tēmas.

Nedaudz pazīstot Latkovski, nojaušu, ko viņš domā, runājot par to, ka politikā pietrūkst “estētikas”. Vai gaumes. Tomēr principā politika nav džentlmeņu diskusiju klubs – politikā ir nepieciešama agresivitāte. Tikai jautājums ir, kas šo, kā reiz teica pazīstams politiķis, asins garšu mutē rosina. Un mans pieņēmums ir: politika tiek saprasta kā resursu pārdales instruments, nevis kā rīks personīgo garīgo ambīciju apmierināšanai. Te būtisks ir jēdziens (lai gan ne visai precīzs) “garīgo”. Proti, nav runa par ambīciju reizi divos gados iegādāties jaunu auto. To politiķi, kādu Latvijā (un ne tikai), manuprāt, pietrūkst, varētu vispārināti aprakstīt tā: viņam ir idejas (pareizas, nepareizas, cits jautājums), un viņš grib varu savu ideju īstenošanai. Viņš ir godkārīgs tādā aspektā, ka vēlas, kā dažkārt saka, palikt vēsturē. Man nav jāatgādina piemēri tam, ko šādi personāži var rezultātā sastrādāt, tomēr a) pieņemu, ka mūsdienu demokrātijas ir izstrādājušas stabilizējošus mehānismus, b) alternatīva – konjunktūristi – ir vēl sliktāka.

Konjunktūrists darbošanos politikā uztver kā darbu kaut cik lielā uzņēmumā, kur būtiski ir uzturēt labas attiecības ar, improvizēju, grāmatvedi un direktora mīluli, būtiski ir saglabāt darbu. Šādā kontekstā man ir zināmi iebildumi pret jēdzienu “profesionāls politiķis” kā kaut ko vēlamu. Politikai nav jābūt “kā jebkuram darbam”. Deputātam nav jābūt “amatpersonai”, faktiski “ierēdnim” politiskajā varā. Deputātam ir jābūt politiķim. Šobrīd bieži nav skaidrs, ar ko atšķiras Saeimas deputāts no ministrijas departamenta direktora vietnieka. Politika saplūst ar pārvaldi.

Līdz ar to Latkovska pareizi aprakstītās situācijas cēlonis – lai gan daudzi no mums politiķus uzskata par uzpūtīgiem un narcisiem – saistāms ar politikas satura sacūkošanu, izskalojot no politikas garīgas ambīcijas. Latkovskis ironizē par tiem, kuri “uzrodas kā revolucionāri”. Tur jau tā ķeza, ka “revolucionārisms” ir politiskā mārketinga sastāvdaļa (“ar ko es varētu atšķirties?”), nevis idejisks – zināmā mērā pat vienalga kādā “krāsā”. Atskaites punkts šajā modelī ir “pieprasījuma” pētīšana, nevis, lietosim šo vārdu, spiešanās virsū ar savu pārliecību.

Tomēr ceru uz pārmaiņām, un cerību pamatā ir šādi apsvērumi. Lai veidotos ideju, nevis resursu pārdales politika, ir nepieciešama interese par politiskajām idejām sabiedrībā. Tādas nav. Iespējamais iemesls: mums kā nācijai nav bijis tam laika, jo kopš neatkarības atgūšanas bijis jācīnās ar pavisam citu tematiku. Par to nav jēgas sūkstīties. Objektīvi ir bijušas būtiskākas lietas – vieni cīnījās ar ekonomisko pārmaiņu sekām, citi līdz acīm iegrima jaunu patēriņa iespēju, tehnoloģiju un popkultūras apgūšanā, kāda šādos apstākļos politika?! Intereses par politiskajām idejām pamatā ir zināmas interesēšanās kā dzīves sastāvdaļas tradīcijas (skat., “veco Eiropu” 19. gadsimtā). Varbūt tādas nākamajā desmitgadē izveidosies arī Latvijā.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Bet, draugi.Viss taču ir normāli. Katram savā dzīvē ir muļķa periods, kam jātiek cauri.Kāds tiek tam cauri un uz priekšu iet,cits turpat arī līdz kapam paliek.Katrai tautai arī ir muļķu laiks, kam jātiek cauri. Ja tiks, tad jau, laikam, gudrāka būs palikusi. Kad ne, tad tāda pastulba ar nobeigsies.Tā ka,šeit nav ko uztraukties.

  2. V Latviji net edinoji politicheskoj naciji. I ne budet, poka budet tozestvovatj nacionalizm! Politika v Latviji – eto prosto borjba za svojo lichnoje blagopoluchije, i toljko.

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Atšujies, pelēkais!

Aizvadītais rudens ir bijis nokrišņiem bagātākais šajā gadsimtā, un arī ziema pagaidām mūs nelutina ar labvēlīgiem laika apstākļiem.

Vai CSDD valdes loceklis ir piemērota izvēle slimnīcas vadītāja amatam?
Draugiem Facebook Twitter Google+