Mobilā versija
Brīdinājums +12.7°C
Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends
Trešdiena, 18. oktobris, 2017
24. septembris, 2017
Drukāt

Jānis Rukšāns politikas vietā izvēlējās puķu dobes

Foto no Jāņa Rukšāna krājumaFoto no Jāņa Rukšāna krājuma

“Ir reizes, kad naktī nevaru aizmigt – jādomā par to, ka pie mums tik daudz kas ir izcūkots,” saka Jānis Rukšāns, viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) dibinātājiem. Kopš Atmodas laika palicis atmiņā kā politiķis, kas runāja atklātu valodu – LTF 1. kongresā tieši viņš no tribīnes pirmo reizi paziņoja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai valstij. Tomēr visai drīz no politiskās skatuves nogāja un atgriezās savās tulpju, cīrulīšu un krokusu dobēs.

Šodien, kad kā “Sūnu ciema” Laimes lācis tiek piesaukts un locīts Atmodas vārds, “Mājas Viesis” ciemojas pie Jāņa Rukšāna un viņa dzīvesbiedres Gunas Raiskuma lauku saimniecībā “Jaunrūjas”, lai runātos par politiku, puķēm un mīlestību.

Vai ir bijis tāds brīdis, kad gribas celties un atkal iet politikā?

Vēl priekšpēdējās vēlēšanās mani aicināja uz “Vienotības” sarakstu, stundu ar Āboltiņu norunājām, atnācu mājās, padomāju – nē, labāk palieku šeit un daru darbu, kas man patīk. Un apvienot ar politiku to nemaz nav iespējams. Pat tagad, kad dārzā palikusi desmitā daļa no visa tā, kas bija pirms padsmit gadiem, strādāju astoņas deviņas stundas dienā.

Politika paņem ļoti daudz laika. Tautas frontes laikā – cik naktis es gulēju Rakstnieku savienībā uz dīvāna, lai gan dzīvoju pašā centrā, tikai trīs kvartālu attālumā. 1988. gada vasarā man dārzs palika novārtā, taču tajā laikā citādi nevarēja.

Jūs tik jaudīgi sākāt būvēt Tautas fronti, kāpēc tolaik aizgājāt no aktīvās darbības politikā?

Ļoti vienkārši – nebiju vēlams, tāpēc ka pārāk daudz runāju to, ko domāju, un viņi saprata, ka nebūšu vadāms.

Kas – viņi?

Tautas frontes vadība, Īvāns. Kongresā pirmais pateicu, ka Latvijai jābūt neatkarīgai valstij, taču tas bija pret LTF oficiālo nostāju par ekonomisku neatkarību PSRS ietvaros. Bija pat dots rīkojums Rukšānu uz tribīnes nelaist un, tikai pateicoties Valdim Šteinam, kas vadīja pirmo sēdi, es tiku pie vārda. Ar Valdi bijām īsti domubiedri.

Pēc tam man Vidiņš uzklupa – kā tu uzdrīkstējies, es biju paredzējis to pateikt pirmais!

Uz pēdējām Augstākās Padomes vēlēšanām “politbirojs”, kā mēs, radikālāk noskaņotie, saucām LTF vadību, pret mani izvirzīja citu kandidātu – tas bija vienīgais vēlēšanu apgabals, kur savā starpā konkurēja tautfrontieši. Vēlāk man anulēja visus savāktos parakstus deputāta kandidāta izvirzīšanas sapulcēs, jo vienā sarakstā pēkšņi atrada it kā mirušās dvēseles. Kad to pārsūdzēju tiesā, bija jau par vēlu. Un tā rīkojās Tautas fronte, kuru pats tiku dibinājis.

Tomēr bijāt gatavs uzņemties atbildību kā Augstākās Padomes deputāts.

Tā bija cīņa pret veco sistēmu un Interfronti, kad svarīgākais bija nobalsot par Latvijas neatkarības atjaunošanu – pašu galveno uzdevumu, ko tolaik vajadzēja paveikt.

Atceros, viens Vācijas latvietis jautāja, kas notiks ar manu dārzu, ja mani ievēlēs, teicu – nu, es to iekonservēšu uz pāris gadiem. Prioritāra bija Latvijas valsts, uz neatkarības altāra biju gatavs nolikt arī savu dārzu.

Laikam ejot, arī ap Latvijas Tautas fronti apaug mīti, nav gribējies dažu labu kliedēt?

Viens no mītiem: LTF domes lēmumu, ka Latvijai jānostājas uz pilnīgas neatkarības ceļa, pieņēma vienbalsīgi. Tas notika laikā, kad Īvāns un daži valdes locekļi atradās PSRS Augstākās Padomes sesijā Maskavā. Dome bija lemtspējīga, balsu mums pietika, vēlāk gan par to saņēmām pārmetumus. Par šo lēmumu viens atturējās un viens bija pret. Vēl atceros, ka Lukstiņš teica – nu, tā, varat būt droši, ka rīt visi traktori apstāsies, jo Krievija nedos degvielu! Tas bija 1990. gads. Amizanti, ka vēlāk šo lēmumu par savu uzdeva tie, kas sēdē nebija klāt un par to nebalsoja.

Savukārt pati pirmā sanāksme, kad sāka runāt par Tautas fronti, notika Kinematogrāfistu savienībā. Sanāca ap divdesmit cilvēku, es to protokolēju, taču uzvārdus vairs neatceros. Visus dokumentus, kas no šīm sanāksmēm glabājās pie manis, sadedzināju puča laikā – biju pārliecināts, ka pučisti vinnēs un man ieradīsies pakaļ.

Pašā LTF dibināšanas sagatavošanā Īvāns nepiedalījās, bija sākumā pie uzsaukuma rakstīšanas, pēc tam pazuda savos laukos un tad atkal parādījās pirmajā kongresā. Tāpēc viņa izvirzīšana (LTF priekšsēdētāja amatam. – Red.) bija pārsteigums. Jāteic, es par Īvānu nekad neesmu fanojis.

Kā ar komunistu ietekmi?

Kā bija toreiz, tā ir tagad, un savu darbības stilu viņi nav mainījuši. Vārna vārnai acīs neknābj.

Lielāko ļaunumu Latvijai izdarīja “Klubs 21”, kur salasījās visi tie, kas taisīja jaunos likumus. Viens no tiem bija Grūtupa “prihvatizācijas” likums – grūti būtu izstrādāt vēl absurdāku par šo, kas atļāva parādīties mistiskiem radiem divdesmitajā pakāpē un paņemt īpašumu.

Vai tolaik aptvērāt, kā tiek taisīta politika?

Daudziem godīgajiem un nesavtīgajiem politiķiem jau nebija pietiekami pieredzes, un viņi tika pastumti nost. Darbojās citi – tāpat kā tagad ar korporatīvajām metodēm.

Vai jums ir skaidra bilde, kas tagad notiek Latvijā? Ko domājat par “oligarhu sarunām”? Daži met akmeņus, ka tās uzpeldējušas pirms Saeimas vēlēšanām un varbūt pat viltotas.

Stipri par agru, lai būtu saistīts ar vēlēšanām. Ka sarunas būtu viltotas – pilnīgas muļķības! Lembergs plātījās, ka par noklausīšanos zinājuši, tāpēc speciāli tā runājuši. Jā, viņi runāja speciāli, bet tāpēc, lai parādītu, ka ne no kā nebaidās, jo viss ir sagrābts, visi savējie un viņi būs noteicēji.

Ir reizes, kad naktī nevaru aizmigt – jādomā par to, ka pie mums tik daudz kas ir izcūkots. Bieži vien tiek pieņemti tādi lēmumi, ka burtiski viss iekšā vārās, nu kā kaut ko tādu var! Guna man saka – ko tu klausies to radio, pēc tam tikai jānervozē.

Un tomēr Saeimas vēlēšanas tuvojas – viena no kādreiz spēcīgām partijām ievērojami zaudējusi vēlētāju uzticību, taču nupat parādījušies arī jauni cīnītāji.

Uzskatu, ka joprojām mūsu lielākā sērga ir korupcija, tāpēc ir diezgan vienkārši izšķirties, par ko balsošu. Man patīk cilvēki Jaunās konservatīvās partijas priekšgalā – Bordāns, Strīķe, Jurašs –, viņi ar korupciju ir reāli gribējuši cīnīties un mēģinājusi to darīt, cik bijis spēku un iespēju.

Ja nebūtu šīs partijas, man būtu ļoti grūti izvēlēties, jo līdz šim atbalstīju “Vienotību”, bet viņu politika man vairs nav pieņemama – notiek atkāpšanās no pamatprincipiem, ilgu laiku nespēja atbrīvoties no tādiem kā Zaķis. Neatbalstu sadarbību ar zaļajiem zemniekiem, lai gan ļoti labi saprotu, ka koalīciju citādi nevarēja nodibināt, bet viņi ZZS par daudz piekāpjas.

Un vēl “zemnieku” saistība ar Lembergu, kurš apsūdzēts smagos kriminālnoziegumos.

Nesaprotu, kā var Lembergu katrās vēlēšanās izvirzīt par valdības vadītāja kandidātu, ja pat viņš ir teicis, ka neesot stulbenis, lai ietu par premjeru. Tāpat nevaru saprast Latvijas iedzīvotājus, kas par viņiem balso. Cilvēku stulbums brīžam ir neizmērojams!

Daudzi uzskata, ka tauta vēl neesot tik gudra, lai tai uzticētu Valsts prezidenta vēlēšanas, un šis Vējoņa priekšlikums nav atbalstāms.

Es arī esmu šādās pozīcijās, jo tad ievēlētu tādus kā Pauls un varbūt pat Lembergu.

Un tiem, kas viņu slavē par to, kāda ir Ventspils, varu teikt – noliekam manu Stalbi vai Straupi jūras krastā pie lielas ostas un mums trotuārus varēs ne tikai ar bruģi, bet ar zelta plāksnēm izklāt!

Turpinātu darboties politikā, varbūt mūsu valstī būtu mazāk nejēdzību?

Nekad neesmu bijis labs vadītājs. Piecpadsmit gadus nostrādāju par žurnāla “Dārzs un Drava” galveno redaktoru, taču kolektīvs bija mazs un ar ļoti labiem darbiniekiem. Tautas frontes sanāksmēs vienmēr centos būt protokolists, lai tikai nebūtu tās jāvada.

Šodien domāju, ka viss notika tā, kā tam vajadzēja notikt, jo savā profesionālajā darbībā esmu sasniedzis ļoti daudz. Izklausās lielīgi, bet pasaulē ierindojos kolekcionāru un jaunu sugu atklājēju pirmajā desmitniekā, un diez vai Latvijā man kāds tur līdzi. Ja būtu deputāts, nedomāju, ka man tas izdotos. Šogad izdevu Latvijas simtgadei veltītu grāmatu angļu valodā “Krokusu pasaule” – 600 lappušu biezu, ar 1700 krāsu bildēm, 1000 eksemplāros. Savās ekspedīcijās esmu atklājis un aprakstījis 35 jaunas krokusu sugas, kas agrāk nebija zināmas, arī kādus desmit citus augus, un cik vēl ir “kabatā”, kas atrastas, bet vēl nav aprakstītas.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+