Latvijā
Politika

Māris Antonevičs: Politiķi melojuši par pielikto punktu2


Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome šo ēku Rīgā, E. Birznieka-Upīša ielā 12, no valsts saņēma labā stāvoklī un tagad pelna, to iznomājot. Restitūcijas fonda valdes un padomes priekšsēdētājs Dmitrijs Krupņikovs sola, ka pieteikšanās uz fonda nopelnīto naudu tikšot izsludināta publiski.
Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome šo ēku Rīgā, E. Birznieka-Upīša ielā 12, no valsts saņēma labā stāvoklī un tagad pelna, to iznomājot. Restitūcijas fonda valdes un padomes priekšsēdētājs Dmitrijs Krupņikovs sola, ka pieteikšanās uz fonda nopelnīto naudu tikšot izsludināta publiski.
Foto – Karīna Miezāja

Tā sauktā ebreju īpašumu restitūciju lieta Latvijas politikā ir jau ar krietnu pelējuma kārtu un arī to pavadošo smaciņu. Savulaik savā īpašā aizgādībā to bija ņēmis Tautas partijas premjers Aigars Kalvītis, kurš vēlējās “stimulēt diskusiju sabiedrībā, uzklausīt un analizēt dažādos argumentus un nostājas”. Tika veidota darba grupa, kas gadiem “analizēja” šo jautājumu, rēķinot, ka nepieciešams izmaksāt 31,96 miljonus latu.

Interesanti, ka šādu nekonkrētu muldēšanu par “sabiedrībā nepieciešamo diskusiju” vēlāk pārņēma arī citi idejas bīdītāji, it kā mēģinot sevi un savu partiju distancēt no ierosmes.

Tas arī saprotams, jo Latvijas sabiedrībā šis “darījums” vienmēr uztverts ar neizpratni un šaubām, un politiķi, kas sev zināmu apsvērumu dēļ tajā iesaistās, riskē zaudēt vēlētāju uzticību.

Vēl viens iecienīts paņēmiens – pasniegt to kā prasību no sabiedrotajiem, konkrēti no Amerikas Savienotajām Valstīm, kas esot tik nepārprotamas un neatlaidīgas, ka mūsu politiķiem vienkārši neesot variantu.

Te gan uzreiz jābilst, ka visas ASV amatpersonas, kas lobējušas ebreju restitūciju jautājumu, vienmēr intervijās uzsvērušas, ka tas ir pašas Latvijas brīvprātīgs lēmums un nekādas sankcijas šajā saistībā netiek plānotas.

Tomēr daudzās skaistās frāzes par “vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu” cilvēku skepsi nav mazinājušās. Ir vairāki ļoti nozīmīgi pretargumenti, uz kuriem neviens no iniciatīvas virzītājiem tā arī nav spējis pilnvērtīgi atbildēt, līdz ar to arī piesauktā diskusija nav izdevusies.

Pirmkārt, Latvijas valsts atbildība, kas nemaz nav iespējama, ja traģisko Otrā pasaules kara notikumu laikā valsts vairs nepastāvēja un noziegumus te pastrādāja citi režīmi, no kuru tiesiskajiem mantiniekiem mūsdienās tad arī vajadzētu prasīt kompensācijas. Un ne jau tikai ebreju kopienai.

Otrkārt, ir grūti saskatīt tiešo saikni starp pirmskara Latvijas ebreju sabiedrību un mūsdienu ebreju kopienu, jo tās šķir vairāk nekā 50 gadu okupācijas periods un šajā laikā notikušas dažādas transformācijas.

Īpaši zīmīgi, ka šobrīd jautājumu savā pārziņā ņēmusi tieši liberāli iezīmētā apvienība “Attīstībai/Par”, kas citādi sevi pasniedz kā tādas modernās pasaules pārstāvjus, kur etniskajai izcelsmei un nacionālismam vairs nav nekādas nozīmes, jo to aizstāj politiskā nācija, un varbūt vienīgais piederības atribūts ir pase.

Tātad ebreju restitūcijas jautājuma sāls ir tieši tajā, ko liberāļi citādi aktīvi noliedz.

No otras puses, tas tikai kārtējo reizi parāda šo ideju mākslīgumu un to nesēju konjunktūrismu. (Zīmīgi, ka pirms vēlēšanām par ebreju restitūciju jautājums “Attīstībai/Par” nerunāja, tas mazliet negaidīti parādījās tikai valdības veidošanas laikā. Iespējams, tieši tāpēc, lai partijas elektorātam nerastos jautājumi par politiskā spēka prioritāšu maiņu, vienlaikus ar šo likumprojektu sagatavots arī Dzīvesbiedru likums – par partnerattiecību reģistrāciju.)

Treškārt, ne mazāk svarīga loma ir ebreju kopienas līderu autoritātei un reputācijai. Domājams, ka sabiedrības izpratni būtu vieglāk panākt, ja organizācijas vadībā atrastos cilvēki, par kuru godaprātu nevienam šaubas nerastos, bet pašlaik to tā nevar teikt.

Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšgalā ir baņķieris Arkādijs Suharenko, kura vadītās Rietumu bankas vārds vairākkārt izskanējis arī saistībā ar naudas atmazgāšanas skandāliem (piemēram, 2017. gadā Francijā tai tika piespriests 80 miljonu eiro naudassods un piecu gadu aizliegums darboties šajā valstī).

Un te, protams, uzreiz rodas aizdomas, kā tad patiesībā plānots izmantot no valsts prasītos 40 miljonus eiro.

Nožēlojamākais šajā lietā ir tas, ka lēmums jau reiz ticis pieņemts un tolaik politiķi ar pārliecību apgalvoja, ka lietai esot pielikts punkts, vēsturiskais taisnīgums atjaunots un tā tālāk. Tas bija 2015. gadā, kad Saeima lēma par pieciem īpašumiem, kas pirms Otrā pasaules kara piederēja ebreju sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām, – tie tika atdoti Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei.

Saistītie raksti

To varētu uzskatīt par ilgu, mokošu, bet kompromisu, tomēr nu izrādās, ka tā bijusi mānīšanās. Un bijušais Saeimas ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Kalniņš (“Jaunā Vienotība”), kas tolaik solīja, ka jautājums atrisināts, nu esot pārdomājis un uzskata, ka viss atkal jāsāk no gala. Pag, bet kur tad teikts, ka pēc 40 miljonu piešķiršanas dažus gadus vēlāk nesekos kārtējais “vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas” akts – jau, piemēram, par 100 miljoniem? Kāpēc vispār ticēt politiķiem, kas uzskata, ka melošana ir politikas neatņemama sastāvdaļa?

Lai kāda būtu likumprojekta rosinātāju un lobētāju motivācija, ilgtermiņā tas nodara vairāk kaitējuma nekā ieguvuma. Jāsaprot, ka ne jau nauda ir visu lietu mērs. Daudz nozīmīgāka ir sabiedrības saliedētība un izpratne, un arī tas, lai netiktu dots iemesls antisemītisku noskaņu kurināšanai. Pašlaik “darījuma” kārtotāji par to neaizdomājas.

LA.lv