1921. gada miera līgumu ar Padomju Krieviju poļu vēsturnieki mūsdienās kritizē ļoti skarbi 5
Pirms 95 gadiem Rīga baudīja visas Eiropas diplomātisko aprindu uzmanību. Šķiet, nekad, ne pirms, ne pēc tam pirmskara Latvijas galvaspilsētā nebija sabraucis tik daudz žurnālistu un ārvalstu diplomātu kā 1920. gada beigu un 1921. gada sākuma mēnešos. Tam par iemeslu bija Rīgā ritošās Polijas un Padomju Krievijas miera sarunas, kas vainagojās ar miera līguma noslēgšanu 1921. gada 18. martā. Polijā šī līguma izvērtēšana joprojām ir viens no karstākajiem vēstures izpētes jautājumiem. Ja līgums būtu bijis citāds, un tas bija iespējams, citāds būtu bijis arī Baltkrievijas un Ukrainas tālākais liktenis – pēdējais mūsdienās izraisa vislielākās pārdomas.
Latviešu vēsturnieki, piemēram, Aivars Stranga un Ēriks Jēkabsons, atgādina, ka, runājot par starpkaru Eiropā pastāvošo politisko iekārtojumu, jāsaka nevis “Versaļas sistēma” (Versaļā 1919. gada 28. jūnijā sabiedrotie parakstīja miera līgumu ar Pirmajā pasaules karā uzvarēto Vāciju), bet gan “Versaļas–Rīgas sistēma”, jo lielvaru 1914. gadā aizsāktā karadarbība Austrumeiropā apklusa tikai līdz ar 1921. gada 18. marta Polijas un Padomju Krievijas miera līgumu. Versaļā un Rīgā novilktās robežas pastāvēja līdz pat 30. gadu beigām. Rīgas līgums jeb, poļu stilā, “Rīgas traktāts” regulēja PSRS un Polijas attiecības līdz 1939. gada 17. septembrim, tas ir, līdz brīdim, kad sarkanā armija, sekojot nacistiskās Vācijas piemēram, iebruka Polijā un Polijas vēstnieks Maskavā saņēma diplomātisko notu ar paziņojumu, ka starpvalstu līgumi vairs nav spēkā, jo tāda Polijas valsts vairs neeksistējot.
