Kultūra
Kultūrpolitika

“Teātra Žurka” vs. “Kārkli”: politiskā teātra asās šķautnes 0

Induļa Martinsona ilustrācija

Ko Latvijā nozīmē politiskais teātris, un vai šis žanrs ieliekams ciešā rāmī? Kas šajā kontekstā ir intriģējošākie spēlētāji dramaturģijas un režijas laukā? Uz kādu reakciju sabiedrībā var cerēt politiskā teātra izrādes? Lai meklētu atbildes uz šiem jautājumiem, “Kultūrzīmju” rīkotajā diskusijā piedalījās Nacionālā teātra direktors JĀNIS VIMBA, teātra zinātniece LĪGA ULBERTE, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas valdes locekle, Ģertrūdes ielas teātra producente MAIJA PAVLOVA, teātra kritiķe MAIJA SVARINSKA, režisori GATIS ŠMITS un VALTERS SĪLIS. Diskusiju vadīja “Kultūrzīmju” žurnāliste Vita Krauja.

Tēma un atslēga tās pasniegšanai

– Ko saprotam ar politisko teātri? Vai šajā ietvarā izrāžu ir gana kvantitatīvā izpratnē, un kāds ir vērtējums mākslinieciskā aspektā?

Līga Ulberte: – Ir viena lieta, ko politiskais teātris nozīmē vēsturiski Latvijā un vispār Eiropā, un otra, ko ar to saprotam mūsdienu laikmetīgā teātra izpratnē. Vēsturiski politiskā teātra jēdzienu pirmais definēja Ervīns Piskators pagājušā gadsimta 20. gados savā grāmatā “Politiskais teātris”. Padomju laikā, piemēram, režisora Valentīna Maculēviča (viņam pat bija ideja dibināt politisko teātri. – V. K.) un ne tikai viņa izrādēs politiskajam teātrim bija cita funkcija, un tagad tam atkal ir cits uzdevums.

Es ar politisko teātri saprotu, pirmkārt, politiski aktīvu teātri, kas balstīts sava laika sociāli politiskajā kontekstā un ar kura palīdzību mākslinieks teātra izteiksmes valodā pauž savu viedokli viņu satraucošos jautājumos. Es vēlētos turēties pie Bertolta Brehta – kurš gan nav gluži politiskā teātra tēvs, bet kuram ar to tomēr ir liels sakars, – vienas no visbiežāk citētajām formulām, ka mākslā bezpartijiskums nozīmē piederību valdošai partijai. Politiskais teātris lielā mērā ir mākslinieka mēģinājums izvairīties no šī bezpartijiskuma un paust savu noteiktu pārliecību. Un, jā, Latvijā tāds teātris ir.

Ik pa brīdim gan bijuši mēģinājumi politisko teātri definēt no jauna, piemēram, atceros, kā JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis pirms pāris gadiem teica, ka jūtoties pirmais radījis politisko teātri ar izrādi “Tautas ienaidnieks”, it kā pirms tam jau šajā sarunā klātesošais Valters Sīlis nebūtu iestudējis dažus neapšaubāmi politiskajam teātrim piekritīgus uzvedumus. Vai Latvijā politiskā teātra ir gana? Nezinu. Arī komēdiju varētu būt vairāk. Viss atkarīgs, kā to mēra.

Maija Svarinska: – Man personiski liekas, ka iestudējumu skaita ziņā politiskā teātra Latvijā ir gana. Vai tas ir gana arī kultūrai kopumā, grūti spriest. Manā skatījumā viens no šobrīd pamanāmākajiem šā žanra režisoriem ir Valters Sīlis, bet, atklāti runājot, politiskā teātra paraugs man bija pirms vairākiem gadiem JRT Gata Šmita iestudētie “Kārkli” un tas, ko savulaik ar “Tautas ienaidnieku” mēģināja darīt Alvis Hermanis, kurš vienā no savām pēdējā laika intervijām precīzi izteicies, ka diemžēl mūsu demokrātisko dzīvi ļoti ietekmē politiski mazizglītotais vairākums. Inteliģence par valsts likteni lemtu citādi nekā vairākums, kad tas sanāk referendumos vai Saeimas vēlēšanās.

“Kārkli” bija īsts, tiešs mākslinieciski augstvērtīgs politisko apziņu modinošs teātris. Un arī personiski manu apziņu modinošs. Izrādi skatījos ne vien kā teātra kritiķe, bet arī ierindas cilvēka acīm. Režisora Valtera Sīļa izrādes mani uzrunā ar spēcīgu tēmas skanējumu, pasniegums gan vienā otrā izrādē varētu būt interesantāks, bet vienlaikus režisors ļoti interesanti un intriģējoši darbojas tēmas atļautajā stilā. Brīnišķīga izrāde, piemēram, bija “Dirty Deal Teatro” par Andrieva Niedras personību.

L. U.: – Šī izrāde dabūja tādu cita vecuma un citas auditorijas publiku, kas līdz tam uz šo teātri nemaz negāja! Un tas ir lieliski.

– Tikpat intriģējoši ir noskaidrot, kas kalpo režisoram kā impulss politiska teātra izrādes radīšanai.

Gatis Šmits: – 2016. gada sākumā aizsūtīju vēstuli JRT aktieru kodolam un režisoram Alvim Hermanim, jo biju uztraucies par sabiedrību pārņēmušo letarģiju, neredzēju politiķus, kas runātu ar cilvēkiem mierīgā balsī, acīs skatoties. Gadsimtu mijā vēl bija domburšovs, kur politiķi sarka, bālēja, pārteicās, bet cīnījās, un nu pēkšņi savāds klusums, “Vienotības” līdere Āboltiņa un ģenerālprokurors Kalnmeiers katrs savā tribīnē svētā mierā lasa no lapiņām dažādas lietas, prese pārpublicē LETA ziņas, un trakākais, ka inteliģence klusē.

Vispirms vēlējāmies paši sev noskaidrot, kāds vispār ir inteliģenta uzdevums. “Kārkli” tīšām tika veidoti kā dusmīgs uzrūciens elitei no teātra puses, nevis konstruktīva, “sakarīga” izrāde. Šķita svarīgi publikai parādīt, ka arī par tiem augstajos krēslos var runāt, jokot, un mēs liksim prezidentam četrrāpus klanīties publikas priekšā, zinot, ka uz skatuves tas vairs nebūs nekāds joks. Atspēriens bija pilsoniskas dusmas un neganta, dauzonīga ironija.

Valters Sīlis: – Ar uzvedumu “Būt nacionālistam” par Matīsa Gricmaņa pieredzi partijā “Visu Latvijai”–”TB”/LNNK izdevās trāpīt īstajā laikā. Pats grūtākais ir atrast stāstu, caur kuru paskatīties uz noteiktas grupas dzīvi, kas tur notiek, jo vienmēr interesanti tikt iekšpusē, lai kura organizācija tā arī būtu.

M. S.: – Politiskais teātris kā jebkurš cits uzrunā vienīgi tad, ja radīts perfektā mākslinieciskā līmenī. Pretējā gadījumā man liktos, ui, cik garlaicīgi. Mēs runājam par tēmu, bet ļoti svarīga ir atslēga tās pasniegumam. Kā, piemēram, tā atrasta izrādei “Būt nacionālistam”, kurā vārds dots arī teksta autoram.

V. S.: – Ja cilvēks sāk rakstīt savu autobiogrāfiju, viņam ir ļoti daudz stāstāmā. Vienā mirklī aptvēru, ka nedrīkstu ļaut Matīsam Gricmanim nebūt uz skatuves.

Manta, kas ātri bojājas

– Dzirdēts, ka politiskā teātra laukā Nacionālais teātris un JRT ir gluži vai monopolisti, jo uz šīm skatuvēm notiek visvairāk minētā ietvara uzvedumu.

M. S.: – Tā noteikti nav. Nozīmīgs spēlētājs šajā laukā ir arī nevalstiskie teātri.

L. U.: – Te atkal rodas jautājums, ko uzskatām par politisko teātri, kur velkam tā “rāmjus”. Vai, piemēram, “Taņas dzimšanas diena” Ģertrūdes ielas teātrī Mārtiņa Eihes režijā ir politiskais teātris vai nav?

G. Š.: – Nospraust politiskā teātra “rāmi” var palīdzēt viens būtisks kritērijs – vai teātris runā par aktuālām šā brīža konkrētām lietām. Neliela daļa šajā struktūrā ir arī dokumentālais teātris, vēl viena sadaļa būtu politiskā rēvija vai kabarē. Un runā politisks teātris nevis ar morāles uzstādījumiem, bet konkrētiem faktiem. Tur tā robeža. Tāpēc šī manta (politiskā teātra izrādes) ātri “bojājas”, tā nav ilgam laikam.

L. U.: – Mūsdienās uz teātri nevar skatīties tikai kā uz ēku, drīzāk – jārunā par režisoriem, kuri izrādēs iet konsekventu politiskā teātra ceļu, un tādi ir. Bez jau klātesošajiem Gata Šmita un Valtera Sīļa var pieminēt arī Mārtiņu Eihi (arī Andreju Jarovoju, Kārli Krūmiņu. – V. K.). Gatim Šmitam “Kārkli” uz JRT skatuves gan ir vienīgā politiskā izrāde, bet Valters Sīlis tās iestudējis dažādos teātros.

– Mūsdienās vispār maz režisoru, kuri iestudē tikai vienā teātrī. Bet no direktoriem atkarīgs, ko viņi atļauj uz savas skatuves uzvest un ko ne. Tieši Ģertrūdes ielas teātrī Mārtiņš Eihe ar savām izrādēm “mīlēja un šāva krievus”, Kārlis Krūmiņš izrādē “Heavy Metal” spēlēja karavīru misijā Afganistānā, Valters Sīlis ienāca ar “Leģionāriem” un “Dirty Deal Teatro” – ar izrādi “Visi mani prezidenti”. Izskatās, nevalstiskajiem teātriem jau viņu sūtības dēļ pienākas būt drosmīgākiem par valsts teātriem…

Maija Pavlova: – Man grūti teikt, kam pienāktos būt drosmīgākiem, jo mums Ģertrūdes ielas teātrī prioritāte ir mākslinieks un viņa radošā iecere, tāpēc mēs kā teātris darām visu, lai šīs ieceres vislabākajā veidā nonāktu pie skatītāja. Ja Gatim Šmitam ir vēlme uzrūkt politiķiem, tas ir brīnišķīgi, un, ja Valteram Sīlim vislabāk padodas saredzēt un urķēties problemātiskās situācijās, tas ir ļoti forši. Mūsu skatuve tam ir atvērta. Bet ja kādam īpaši pasūtinātu politisku izrādi… neesmu pārliecināta, ka tas beigtos ar gaidīto rezultātu.

Jānis Vimba: – Pieļauju, ka nevalstiskajiem teātriem ir vieglāk reaģēt uz politiskiem notikumiem, bet repertuārteātrī, kāds ir Nacionālais, paredzēt, kas nākotnē būs aktuāli, ir taustīšanās nezināmajā. Lielā mērā mēs rezonējam par pagātni. Vai tas ir politiskais teātris? Drīzāk sociāli aktīvs… Atklāti sakot, nezinu, vai arī skatītājs šos jēdzienus tā nodala. Pieļauju, ka, piemēram, “Kārklus” skatīties arī gāja vienkārši kā uz interesantu izrādi.

L. U.: – … kur būs runa par politiku.

G. Š.: – … un varēs pasmieties par politiķiem.

M. S.: – Nevaru piekrist. Visi, kam interesē izrādes politiskā laukā, vispirms skatās, kas ir režisors. Cilvēki “iet uz režisoru”.

J. V.: – Pieļauju, ka visa dziļākā politiskā pēcgarša “Kārklos” skatītājiem atnāca pēc tam, bet zinu ne vienu vien, kurš neslēpj, ka sākumā gājis ar domu skatīties Keišu kā Vējoni un Krūmiņu kā Kalnmeieru. Savukārt Valtera Sīļa projektu būtiskā atšķirība ir tēmas izvēlē. Nacionālajā teātrī pastāv arī zināma vienošanās starp teātri un režisoru par sabiedrībā aktuālo, un neņemt vērā skatītāju interesi nevar. Pretējā gadījumā taptu izrāde, kas interesētu tikai un vienīgi pašu tās režisoru. Un kāda tam būtu jēga?

No kā “sastāv” “Žurka”?

G. Š.: – Tā dēvētā “Žurka” cilvēkus interesēja, tas bija ļoti populārs uzvedums.

J. V.: – Būtiski saprast, ka “Žurka” nesastāv tikai no politikas, tajā līdz pat 60 procentiem ir izklaide, dejas un dziesmas, parodijas.

G. Š.: – Bet politiskais teātris, jau pēc definīcijas, ir ciešā sasaistē ar tā dēvēto tautas teātri – tā vienkāršo formu, neprecīzo, nepabeigto izteiksmju dēļ. Šī skaņa – līdz pat “tirgus laukumam” – man vienmēr asociatīvi saistījusies ar “Žurku”. Tas ir formāts, kurā atklāt aktuālos procesus.

V. S.: – Protams, arī ikdienībai uz skatuves ir sava vieta, ko var ļoti interesanti parādīt. Lai atceramies, kā pagājušā gadsimta 20. gados Strādnieku teātris reaģēja uz aktualitāti! Cilvēki varēja izsmieties kaut vai par to, kā no skatuves tajā dienā tiek nolasīta avīze. Un tikai pēc tam sākās izrāde.

G. Š.: – Strādnieku teātris patiesi politiskā teātra aspektā vēsturiski varētu būt visspilgtākais. Ne jau velti Ulmaņa apvērsuma naktī 1934. gada 15. maijā šo teātri nodedzināja, un pēc tam ulmanisti to slēdza, tik ļoti varai nepatika tas, ko rādīja uz šīs skatuves.

V. S.: – Politiskā teātra tradīcija eksistē ļoti dažādās formās, gan kā “commedia dell’ arte”, gan kā Šekspīra teātris, kas komentē to, kas tajā brīdī notiek ar varu. Politiskais teātris ir daļa no teātra tradīcijas. Svētīgi, ka tādas lietas top, bet to nevar padarīt par obligātu, piemēram, šogad “Žurku” par katru cenu. Tai enerģijai ir jāakumulējas un jāizšķiļas, kad ir par ko. Bet – kurā teātrī, kurā brīdī un kuram cilvēkam, tas, lūk, ir visinteresantākais.

– Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins jau paziņojis, ka Liepājas teātra premjers Egons Dombrovskis sācis domāt par ko līdzīgu Nacionālā teātra “Žurkai” Starptautiskajā teātra dienā.

J. V.: – Arī es neko neesmu ne aizliedzis, ne arī iedzinis pagrīdē. Viss atkarīgs no tā, vai būs konkrēts mākslinieks, kurš vēlēsies un spēs radīt uz skatuves ko vienlaikus aktuālu un izklaidējošu (“Žurkas” savā laikā veidojuši Edmunds Freibergs, Egils Zirnis un Mārtiņš Egliens, Valters Sīlis, Jānis Skutelis, Jānis Vimba… – V. K.). Otrkārt, teātris nav tik mobils, lai spētu ātri un mākslinieciski augstvērtīgi reaģēt uz konkrētu notikumu. Ja, pieņemsim, Saeimas vēlēšanas būtu beigušās vēl katastrofālāk, nekā noticis tagad, vai teātris momentā spētu atcelt kādu Lielās zāles izrādi un dot vietu aktualitātei?

G. Š.: – Un vai vispār ir kāds brīdis, kurā nebūtu par ko ironizēt un uzvest groteskas?

J. V.: – Bet jautājums, vai teātrī ir pietiekama kapacitāte, vai tāda ir konkrētam režisoram. Tu arī pirms “Kārkliem” kādā noteiktā brīdī sevī sajuti šo kapacitāti. Bet kā tu reaģētu, ja es tagad sacītu, Gati, uztaisi ko līdzīgu “Kārkliem”, ko asu 2020./21. gada sezonai, zinu, tev sanāks aktuāli. Tu taču man atbildētu – lūdzu, nē!

G. Š.: – Bet šī postpadomju šļura, korupcija un nekompetence būs aktuāla līdz pat tavai kapa malai! Un jūs taču neplānojāt “Žurkas” divus gadus uz priekšu!

J. V.: – Kas līdzīgs “Žurkai” pavasarī būs, taču runa ir par to, ka ne vairs tādā formātā, kā to veidoja Edmunds Freibergs kopā ar aktieriem Svetlanu Bless un Jāni Skani. Tie laiki beigušies.

– Protams, jau pirms daudziem gadiem! Sen cits formāts – vienreiz ar “Labvakar” skatu šodienā, otrreiz ar ceļojumu uz laimīgo nākotnes Latviju Roņu salā…

J. V.: – Bet daļa skatītāju to pat nav pamanījuši. Man acīmredzot bija pietiekami daudz drosmes pateikt – attopamies, vecā “Žurka” savu dzīvi beigusi, nākuši citi autori, citi režisori, pat Valters Sīlis mēģinājis veidot “Žurku”…

V. S.: – Jā, 2012. gadā tikko biju iestudējis izrādi “Visi mani prezidenti” “Dirty Deal Teatro” un gribējās to klaunādi vēl lielākā mērogā. Par daudz ko tajā “Žurkā” biju priecīgs un gandarīts, bet vienlaikus radās jautājums: vai ar nopietnu sarunu dažreiz tomēr nepanāc vairāk? Nākamajā gadā man jautāja – turpinām? –, bet nebija sajūta, ka to vajadzētu. Vismaz ne no manis kā autora. Nu, nebija tā iekšējā “atsitiena” – ir, darām tālāk! Man ļoti patika tie ārprāta iestudēšanas tempi, pats mēģinājumu process, vaigus piepūšot, bet pēc tam vairs nelikās interesanti šādā veidā turpināt. Un arī citās politiku skarošās manās izrādēs komiskā vai ironiskā elementa bijis drusku mazāk.

L. U.: – Man ņemšanās ap “Žurku” publiskajā telpā šķiet visai muļķīga. Pilnīgi piekrītu Jāņa Vimbas viedoklim, ka “Žurka” bija “Žurka” tad, kad tajā bija izcilās Svetlanas Bless Žurka Kornēlija un Jāņa Skaņa Circenis. Tas bija ļoti konkrēts, precīzi ievērots politiskās rēvijas formāts ar vienu “gudro” un vienu “naivo” vakara vadītāju. Tieši tas, ko Gata Šmita pieminētajā Strādnieku teātrī darīja viņa vectēvs (aktieris Luijs Šmits. – V. K.), spēlējot Katlakalna vecīti Dunduriņu. Tur arī bija viens “naivais”, kura rīcību vai domas kāds “gudrais” komentēja.

Nacionālajā teātrī šis žanrs beidzās līdz ar atteikšanos no konkrētajiem aktieriem šajos ampluā. Bet inerce strādā, jo publikai patīk šis nosaukums – “Žurka”. Bet te ir kāda atšķirība. Tolaik, kad “Žurka” labi strādāja, tā reaģēja uz jau notikušu aktualitāti, bet Valtera Sīļa labākajās politiskajās izrādēs ir bijušas bezmaz vai pravietiskas prognozes par nākotni.

Izrāde “Visi mani prezidenti” vēra priekškaru, pirms Valsts prezidents Valdis Zatlers atlaida Saeimu, bet sižets par oligarhiem jau tika nospēlēts. Izrāde “Veiksmes stāsts” ir otrs piemērs, kad uz skatuves redzamais skatītājam varēja šķist kaut kas neiespējams, bet paiet kāds brīdis, un, izrādās, dzīvē tieši tā arī notiek.

Šīs ir politiskā teātra divas dažādās puses – tā mazliet virspusējā, ko savos labākajos laikos tvēra “Žurka”, asprātīgi reaģējot uz notiekošo un komentējot to, un tiešām nopietnais politiskais teātris, kad izrādes veidotāji sociālpolitisko procesu pētniecībā ir iekšā tik dziļi, ka ierauga likumsakarības, kas pēc tam piepildās dzīvē.

J. V.: –… vai varbūt pat pagrūž tās.

Kā tikt saprastiem?

– Ar ko izskaidrojams, ka nopietnās politiskās izrādes ir veiksmīgākas, piemēram, šogad “Spēlmaņu naktij” mazajos spēles laukumos nominēts Ingas Tropas “Dvēseļu utenis” par dažādu tautību stereotipiem, bet groteskajā formā pārsvarā tik labi neveicas?

G. Š.: – Es tā neapgalvotu, jo groteska ir ne vien “Žurka”, bet, piemēram, Vladislava Nastavševa JRT iestudētie divi “Cerību ezeri” par režisora attiecībām ar paša māti un vecmāmiņu arī zināmā mērā ir politiska izrāde ar gana groteskiem elementiem, kur pirmoreiz redzam krievisko izpausmi Latvijā.

V. S.: – Stāstīt par sevi, būt publiskam – tas jau vien ir politisks akts. Dažreiz vispār politisks akts ir vienkārši “būt” un pateikt – te es esmu.

– Kādēļ izteikti politiskā teātra izrādes Nacionālajā teātrī, izņemot “Žurku”, pārsvarā tiek izrādītas mazajos spēles laukumos?

J. V.: – Nopietnus darbus nopietnā mākslinieciskā valodā, atklāti runājot, ir daudz grūtāk pārdot.

– Vai patiesi? Uz visām Valtera Sīļa politiskajām izrādēm biļetes izķer momentā!

V. S.: – Ir izrādes, kurām mūžs ir īss, jo tās ir pārāk tieši saistītas ar aktualitāti, un ir tādas, kas runā par politiku, bet lielākā mērogā, un tām mūžs garāks.

J. V.: – Lielajā zālē daudz ātrāk var izsmelt to publikas auditoriju, kurai ir interese skatīties nopietnas izrādes. Un, no otras puses, Valtera Sīļa politiskās izrādes vairākumā tiek radītas tieši mazajiem spēles laukumiem.

V. S.: – Bet būs arī Lielajā zālē. Kolēģa Kārļa Krūmiņa darbs “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas 2. teātris” (Valtera Sīļa režija, pirmizrāde Nacionālajā teātrī 12. novembrī. – V. K.) būs politiska izrāde jauniešiem, mēģinājums gan runāt par vēsturi, gan komentēt to laiku, gan censties saprast, kādēļ tik ērti katram palikt savā informācijas “burbulītī”.

– Maijā Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos nu jau tradicionālā tandēma Balodis un Sīlis kārtējais darbs – un šoreiz uz lielās skatuves – “Zem diviem karogiem”. Nosaukums atkal vedina domāt par politisku ievirzi…

– Es jau teicu, ka neesmu strikta nodalījuma piekritējs. Mani vienmēr iespaidojis un aizrāvis dokumentālais kino. Šo izrādi ļoti iedvesmojušas dokumentālās filmas par mūziķiem. Grupas “Jumprava” liktenis savā ziņā vēsta par vienas paaudzes piedzīvojumiem, tuvojoties laikmetu maiņai pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, bet izrāde kopumā balstīta vēlmē radīt mūziklu vai muzikālu iestudējumu, kurā runāt par to, ko mūziķiem nozīmēja dziesma, ko viņi vēlējās ar to pateikt, jo tā bija visa viņu dzīve.

– Jūs esat iestudējis arī Lietuvā. Kāda kaimiņvalstī pieredze ar politisko teātri?

– Tradicionālajā teātrī, kur pamatā ir luga, politiskā teātra laukā nav lielāka notikuma kā Ivaškeviča “Izraidītie” Oskara Koršunova režijā Lietuvas Nacionālajā teātrī Viļņā. Vairāk nekā simt reižu spēlēta izrāde, kurā ļoti uzrunā identitātes jautājums: ko tu kā lietuvietis dari Anglijā? Mūs aicināja tajā brīdī veidot izrādi “Barikādes”, jo, iespējams, piedāvājām citādu veidu, kā radīt izrādes.

Pašlaik, piemēram, Lietuvas Nacionālais teātris ļoti mērķtiecīgi strādā ne tik daudz politiskā kā dokumentālā teātra virzienā, kas savā ziņā, kā teica Gatis Šmits, arī tomēr ir politiskā teātra daļa.

– Pēc izrādes “Tautas ienaidnieks” Alvis Hermanis sacīja, ka izrāde izgāzusies, ar to domādams ne jau mākslinieciskus iemeslus, bet reakcijas trūkumu sabiedrībā. Cik lielas var būt teātra ambīcijas, cerot uz sabiedrības reakciju?

V. S.: – Teātra izrāde ir kā viens domas grūdiens. Es, protams, rēķinos, ka politiķi uz izrādi nāks, ceru, piedalīsies sarunā. Bet cik sadzirdēs viņi, cik pārējā sabiedrība… Vēlos vismaz tikt saprasts.

G. Š.: – “Kārkli” dažām konkrētām personībām bija apzināts sitiens zem jostasvietas, es pat nezinu, vai vēlētos tos cilvēkus redzēt zālē, jo daudz kas viņiem varētu būt aizvainojoši. Bet, no otras puses, ja viņi ir tautas ievēlēti un par nodokļu maksātāju naudu uzturēti, tad ar savu rīcību nedrīkstētu dot iemeslu šādai izrādei. Vairāki, ieskaitot Lembergu, atnāca noskatīties, Ventspils galva iepriekš atsūtīja pat juristus. Uzvedums piedzīvoja septiņdesmit izrādes, to noskatījās apmēram 20 tūkstoši cilvēku. Presē parādījās apmēram divarpus recenzijas, bet sabiedriskā reakcija – nekāda.

J. V.: – Līdz ar jebkuras politiskas izrādes pieteikumu cilvēki gaida kādu konkrētu politisku nostāju, bet tas ir absurds. Ja izrādē piedalās trīs aktieri un ceturtais ir režisors, mums katram drīkst būt dažādi uzskati un mēs drīkstam par to runāt. Mums nav jādod viena atbilde, piemēram, Ābol­tiņa ir tāda vai Vējonis šitāds. Mēs varam smieties, rezonēt, apcelt viņu rīcību un tās sekas.

V. S.: – Izrādē kādreiz izskan kas pilnīgi “ārprātīgs”, un pārprot, secina, ka tu kā režisors tā domā.

J. V.: – Pieņem, ka tā ir tava patiesība.

V. S.: – Īstenībā, konfrontējot galvenā varoņa patiesību ar pretējiem argumentiem, režisors bieži vien apzināti provocē.

J. V.: – Tas ir paņēmiens, kā likt skatītājam domāt, secināt, spriest pašam.

– Tā kā Nacionālā teātra Lielajā zālē ar šo sezonu ir jauni, skaisti krēsli, repertuārs, kā smejies, nedrīkst tā aizkaitināt, ka rastos vēlme namu aizsvilināt kā Ulmaņa apvērsuma naktī Strādnieku teātri…

G. Š.: – Šobrīd visā pasaulē, arī Rietumeiropā un Amerikā, ienākusi digitālā revolūcija un sabiedrība ir apjukusi informācijas plūdos, kas ir fragmentāri, saskaldīti, ļoti negatīvi uzlādēti mazi gabaliņi, kuros tomēr, šķiet, pietrūkst kā ļoti svarīga, un tāpēc grūti orientēties kopējā kontekstā. Un teātrim, ar savu klātbūtni palīdzot apjukušajam cilvēkam šajā digitālajā murgā orientēties, var būt īpaša loma. Dzīvojot savā čaulā, varbūt neesam pieraduši ievērot, ka pasaulē notiek milzu pārmaiņas. Ne velti ik pa brīdim rodas sajūta – bāc, kā kaut kas tāds iespējams? Un nākamajā dienā seko nākamais pārsteigums…

L. U.: – Tā kā ar Brehtu sāku, arī noslēgumā gribētu atgādināt kādu viņa domu. Runājot par politiskā teātra ambīcijām atgriezeniskās saites aspektā, vietā Brehta uzskats, ka ideāls teātris – un to pilnībā var attiecināt arī uz politisko teātri – ir tāds, kurā izrādes laikā skatītāji savā starpā sāk strīdēties par redzamo uz skatuves vai pat pamet zāli. Mēs jau visi vēlētos, lai teātris veicinātu kritisko domāšanu sabiedrībā.

Galerijas nosaukums

Jaunas politiskās izrādes šosezon

Liepājas teātrī: “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta” (rež. Valters Sīlis).

Nacionālajā teātrī: “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas 2. teātris” (rež. Valters Sīlis)

LA.lv