Egils Līcītis: Urbanoviča ilgais medusmēnesis politikā iet uz galu 7
Kaut likās, ka ietekmīgo Jāni Urbanoviču ar ceļamkrānu neizcels no Saeimas deputāta krēsla, vecais komjaunietis paziņojis, ka ķēries pie politiskā testamenta rakstīšanas. Savā vietā rēzeknietis bija iekārtojies kā siltumnīcas tomāts, taču pat rafinētākā politiķa deguns ar laiku zaudē modrību, un, lai piepe neaugtu priekšā attīstībai, iekoptā “Saskaņas” māja jāatstāj dēliem.
Joņa ieskicētajos novēlējumos labākas Latvijas vārdā ieteikts mainīt vēlēšanu sistēmu, pārtraukt mandātu tirgu un pa frakcijām bizošanu Saeimā, taču plašāku nākotnes landšaftu no Urbanoviča vēl saņemsim mantojumā. Vai mums liks celt otro republiku, neforsēt notikumus un palēnām iekļauties Eirāzijas savienībā vai tūlīt veikt nekavējošu Latvijas dekolonizāciju un deratizāciju.
Dzimis Tadenavā vai Randenē, 18 g. vecs Latgales censonis sācis aktivitātes politikā, un piedzīvojumu Jānim bijis vairāk nekā Pifam. Providence reti kad pavadījusi lielo spītnieku ilgajā ceļā uz ievērojamu sabiedriskā stāvokļa sasniegšanu, Laimas māte nav uzsmaidījusi, lai piepildītu sapni kļūt par Latvijas premjeru. Politiskajos ringos Urbanovičs izgājis simtiem reižu. Bieži, nokautēts un noboksēts, iepazinies, cik cieti ir grīdas dēļi, taču ar sāpošu žokli cēlies un ar banzai atkal meties cīņā.
Lai daudzi turēja Urbanoviča loloto partiju par starptautisku projektu sadarbībai ar Kremli, redzēja “Saskaņai” sarkanu seksti un štukoja, cik miljonus dolāru Maskava ieguldinājusi “SC” lietā, gudrais stratēgs pret valdošo uzpūtību turējās ar konstruktīvas sadarbības piedāvājumiem. Cik trūka, ka no Zatlera viņš saņemtu nevis nesmuku noraidīšanu, bet siltu pretimnākšanu! Tomēr tika izmestas riebeklības “krievi nāk”, un Urbanoviču nepelnīti ierakstīja baiļu sarakstā kā bubuli.
Tāpēc par neskaitāmiem darbiem Latvijas labā patriots spiests atzīties, iečukstēdams vārdus smiltīs Rāznas ezera krastā. Vienkāršo cilvēku aizstāvis Urbanovičs ir gana nopūlējies, lai ministri naktīs negulētu kā nosisti. Viņš vēlējies ievest zināmu daudzumu sociālisma, lai dzīve izskatītos vairāk pēc medus nekā etiķotiem mārrutkiem. Urbanovičs turējis rūpi, lai paēdušie Rietumi mūs neatstātu kā sanitāro kordonu Krievijai pie sāniem. Jānis cīnījies par pilsonisko mieru, kurā akmens uz akmens nepaliks, viņš pacietīgi nošķēlis lielu minoritātes daļu, kas, īsi un aprauti uzrunāta, metīsies balsot par krievvalodīgo aizstāvjiem un nodrošinās 20 – 30 guļvietas Saeimā “Saskaņas” biedriem. Jāņa bilancē ir kopējas valodas atrašana ar pragmatiskiem nacionālistiem, ne mazums bļodlaižu iesaistīti kreisajā kustībā, veidojot jauna cilvēka tipu – pateicīgos kangarus. Urbanovičs bijis karavadonis, tālredzīgs ģeopolitiķis, rakstnieks. Viņa spalvai pieder grāmatas “Nākotnes melnraksti”, “Es – Kremļa bastions” un “Mūķene Janīna jeb manas nerātnības”. Pensionējoties gaidāma atvadu ballīte ar eksotisko dejotāju piedalīšanos un Josifa Kobzona koncertu. Jāmin – vai Putins par ražīgu darbu Jānim dāvinās māju Rubļovkā vai Faberžē olu? Kā mājāssēdētājs rēzeknietis starp miltu maisiem un siera rituļiem atvēzējies politiskajam testamentam 12 sējumos, kuru līdzēs skrīvēt kāds Paiders vai brāļi Grimmi.
