×
Mobilā versija
Brīdinājums +27.7°C
Rozālija, Roze
Trešdiena, 18. jūlijs, 2018
25. jūnijs, 2018
Drukāt

Politiskajā dīķī muļļāšanās. Saruna ar Alekseju Grigorjevu (9)

Foto-Karīna MiezājaFoto-Karīna Miezāja

Filoloģijas zinātņu doktors, Latvijas Augstākās Padomes deputāts ALEKSEJS GRIGORJEVS daudzus gadus pavadījis bijušajās PSRS republikās, kur strādājis ASV Demokrātu partijas Nacionālajā demokrātijas institūtā. Patlaban darbojas Baltijas – Melnās jūras aliansē, ir šīs organizācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks.

Jūs esat viens no lielākajiem Latvijas ekspertiem par to, kas šodien notiek kādreizējās padomju republikās. Kā jūs ieguvāt šo unikālo pieredzi?

A. Grigorjevs: Pēc darba Augstākajā Padomē vairākus gadus pasniedzu politikas zinātnes vispirms Norvēģijas, tad ASV universitātēs, kur man izveidojās labi sakari ar Demokrātu partijas dibināto Nacionālās demokrātijas institūtu. Tā radās izdevība gandrīz divdesmit gadus strādāt šī institūta birojos Krievijā, Gruzijā, Moldovā, Ukrainā un Azerbaidžānā.

Vai jums palīdzēja tas, ka nākat no Latvijas?

Protams! Baltijas valstu neatkarības atgūšana, demokrātisku sabiedrību izveide, iekļaušanās visās svarīgākajās Rietumu struktūrās – tā ir unikāla pieredze, kas tiks pētīta un lietota vēl un vēl. Saprotams, īpaši noderīga tā ir bijušajā postpadomju telpā. Pats uzskatu, ka mans svarīgākais pienesums Latvijai nav pat balsojums par neatkarību 1990. gada 4. maijā. Jau iepriekš zināju, ka tā darīšu, par to nebaidījos teikt cilvēkiem savā vēlēšanu apgabalā Ludzā, politiski visai sarežģītā vietā. Bet šajā laikā biju arī Tautas frontes laikraksta “Atmoda” krievu izdevuma redaktors. Uzstādīju divus mērķus – veicināt Latvijā dzīvojošo krievvalodīgo atbalstu valsts neatkarības idejai un informēt cilvēkus citās padomju republikās par procesiem Latvijā. Tas arī izdevās. Krievu “Atmoda” iznāca 100 000 eksemplāru metienā, Latvijas neatkarība tika sasniegta, savi nopelni šeit ir arī demokrātiski noskaņoto Krievijas iedzīvotāju atbalstam. Pats piedalījos 1991. gada 20. janvāra mītiņā Maskavā, Manēžas laukumā, tieši blakus Kremlim, kad milzīgs cilvēku pūlis pieprasīja izbeigt asinsizliešanu Baltijā.

Augstākajā Padomē jūs strādājāt Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijā. Vai Latvijā šodien vēl pastāv tā saucamais nacionālais jautājums?

Tā nepavisam nav problēma tādā ziņā, ka uz šejieni būtu jābrauc starptautiskām komisijām vai ANO novērotājiem. Dzīve uzdod jautājumus, kuriem mēs meklējam un atrodam risinājumus. Dažreiz labākus, dažreiz sliktākus, bet atrodam. Gandrīz jālieto žargona vārds – dzīvojam “normāli”. Tas nozīmē, ka mūsu problēmas ir “normālas”, kā “pie cilvēkiem”. Dažreiz par maz naudas, dažreiz attiecības ar mīļoto cilvēku neveidojas tik labas, kā gribētos, dažkārt varbūt šķiet, ka bērni varētu būt vēl gudrāki vai skaistāki. Bet galu galā viņi ir gan pietiekami gudri, gan skaisti. Dzīvojam mierīgu, ikdienišķu dzīvi. Patiesībā par to jau arī cīnījāmies. 1990. un 1991. gadā man gandrīz katru dienu zvanīja BBC un citi ārvalstu mediji – nu kā jums tur iet, vai tad tiešām vēl nešauj? Vienam žurnālistam ienāca prātā pajautāt – kā jūs domājat, kas ar Latviju notiks pēc divdesmit gadiem? Un es viņam atbildēju – jūs vairs nezvanīsiet, jo mēs vairs nebūsim interesanti. Tas arī ir noticis. Un tas ir labi.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. “Vienīgi Maskavā dzīves līmenis kaut cik salīdzināms ar Latviju,”
    Maskavieši (ko es laiku pa laikam satieku) tomēr saka, ka tur labāks / augstāks dzīves līmenis, kā pie mums! Ticu, jo tomēr metropole.

    • Oficiāli dzīves līmenis visā rašē tiek uzskatīts identisks līmenim Maskavā.
      Neoficiāli – perifērijā dzīvo “ņeudačņiki”…
      Tulkoju: “ņeudačņiki” – “bezperspektīvi neveiksminieki”.

    • Maskavieši daudz ko saka, īpaši Pūķinam pietuvinātie. Tu visam notici?

      • Gadās arī īpaši pieticīgie maskavieši…
        Kā Latvijā ir īpaši pieticīgie latvieši un latv(ij)ieši…
        Hokejs televizorā, krutka ar siļķes asti uz galda
        priekšā – visas viņu vajadzības.

  2. Kolēģis no AP laikiem Atbildēt

    Lieliski, Aleksej! Tu esi gudrs un zinošs cilvēks. Tu esi paudis vairākas svarīgas, bet piemirstas patiesības. Milzīgs paldies tev un Jurim Lorencam, kas tevi intervējis.

  3. Praktiski Latvijā nacionālā naida nav.
    Ir interfrontiskais pret neinterfrontisko.
    Cik no tiem, kuri bļaustās visās iespējamās un neiespējamās vietās ka “pārkāpj krievu cilvēktiesības” ir krievi ?

    • Vēl kāds saskatījis Kremļa algotos līkos degunus – nu tāpat kā par Berlīnes naudu 1917. gada Krievijā …Vēsturē jau nekas nav jauns – spirāliski notikumi un principi atkārtojas .

    • Да ладно! Оглянись, придурок. Этой ненавистью полны все ваши порталы и все газеты! Atbildēt

      Razve net?!

    • A chego vi dobilisj zapretiv russkij jazik?! Teperj rusofobstvo etogo sajta imeet oficialjnoje podtverzdenije! Bravo!

Draugiem Facebook Twitter Google+