Egils Līcītis: Politologu divas pasugas 4
Vecgadā laikam cits politologs pie vai zem eglītes nebija sazvanāms, un tad nu vienīgais pie klausules atrodamais Visuma pētnieks Ojārs Skudra ņēmās komentēt, kas vien plašā spektrā bija komentējams. Bet arī viņš šais dienās jutās mazliet nevesels vai uz to pusi. Varu uz desmit aitām saderēt, ka nemaz neatceras, ko pateica. Bet pateica daudz – analizēja līderu uzrunas, kristāla bumbā paredzēja nākotni nezināmo, pamācīja pareizi piebarot zīlītes.
Politologi iedalāmi divās pasugās. Vieni politiskām dēkām ne tuvu nav stāvējuši un notikumus redzējuši caur akadēmisku stikla sienu. Kā advokātiem galva pilna stiķu, arī politologi izlāpās, atsvaidzinādami atmiņā vakar avīzē lasīto, teļļukā redzēto, un, piemēram, par ASV prezidenta vēlēšanām izteiksies, it kā personīgi pazinuši Lī Hārviju Osvaldu. Realitātē notikumus izdodas uzminēt, kā šmigā trāpīt diegu adatas acī un tikpat reti kā laika vecim Vilim Bukšam prognozēt bargu ziemu.
Otrie cunftes brāļi piepelnās partiju maizē, spēj vairāk apsmadzeņot, bet spiesti izteikties puķainā valodā, lai nedurtos acīs, ka kušetes filozofi plūkuši saldas vīnogas liegumā. Mūsu draugs doktors Skudra acīmredzami pieder pirmajai kategorijai, jo smeļas informācijas vielu no satelītšķīvja un stāsta reportieriem par priekšā stāvošo, patinot atpakaļ filmu. Profesors izzīlējis, ka 2017. gadā pastāvēs spiediens uzņemt valdībā “Saskaņu”, un daži skatās uz šo ideju kā uz medus podu. Ja “Vienotība” nesekmīgi finišēs pašvaldību vēlēšanās, tad ar hop! Urbanoviča kompānija varētu ielēkt valdības dārziņā. Un “spiedējs” paslepšu būšot jaunais krievu vēstnieks. Savukārt saskaņieši pielāgošot pozīciju, lasi, pielabināsies latviskām partijām un nonāks pie mērķa.
Viltus ziņu profesors Skudra sīkāk neizskaidro, lai neuzdotu nevēlamus jautājumus. Piemēram, kāpēc viņam šilierējas, ka Krievijas vēstnieks izkāps no pieņemtās diplomātiskās kārtības rāmjiem un redzamā vai maskētā veidā sāks kārtot mītnes zemes valdīšanu? Kā gudrinieks iztēlojas pretimnākšanu “Saskaņai”? Vai piebaldzēnus izlidinās un vietā pieņems saskaņiešus un tie sadosies rokās ar Nacionālo apvienību? Vai lipinās savādu veidojumu no ZZS, “Saskaņas” un Sudrabas sektas?
Atšķirībā no humora večiem – augstskolu mācībspēkiem tante Bauskā pazīst “Saskaņu” – un ne kā partiju ar miršu vainadziņu, politisko līgavu rotu. Cilvēki saprot, ka tā uztverama kā vecs, ierūsējis, bet elementāri kopjams projekts ar vienīgo uzdevumu – ievirzīt Latviju Kremļa ietekmes zonā. Punkts. No “Saskaņas” pārcelšanas uz valdību Latvijā neuzlabosies ne varas kvalitāte, ne ekonomikas un labklājības augšupeja. Sarkanie darīs, kas viņiem jādara, un vienīgais, ko derētu pajautāt: kāpēc valdošie spēki nestrādā ar krievu auditoriju, nepārliecina vēlētājus, ka muļķīgi regulāri nodot balsis par purva āžiem?
Kvalificētam nācijas vairākumam nekad nebūs pieņemama Kremļa projekta klātbūtne valsts vadībā, tāpat kā idejas, kas pārņēmušas zemi aiz austrumu robežas, pa lielākai daļai latviešiem ir svešas un pretīgas. Bet politiķi ir biklāki, ne tik granītcieti. Reizēm klausās politologos, mutes atplētuši. Šiem vientiešiem X nestundā nudien var rēgoties – mūsu mūžs ir grūts un sabendēts. Varbūt saistīšanās ar “Saskaņu” ceļ grāvī nokritušo reitingu, izvelk no melnās joslas? Tas taču tiks darīts valsts interešu vārdā, sabiedrības saliedētībai, un Igaunija, rekur, nav sabrukusi ar Centra partijas premjeru!
Lūk, tāpēc kautrie, aizvien biežāk atskaņotie suflieru čukstiņi – “uū, “Saskaņu” valdībā!” – nav tik nevainīgi, bet kā jūdas aicinājums uz valsts nodevību vai pašnāvību, ko grib uzspiest latviskām partijām. Tad nostādīsim par valdības galvu Tautu Draudzības ordeņa kavalieri Urbanoviču. No Briseles atsauksim Mamikinu par ārlietu ministru, lai arī viņš pavisam izplājies kā persiešu paklājs Krievijas interešu aizstāvībā (bet cienīts vīrs, kuru pieņem Sīrijas valdnieks!). Tad valdībā par ministri jāielaiž Gapoņenko draudzenīte Krivcova, liela nepilsoņu advokāte, un vienīgi bez Elksniņa varētu iztikt šai konstrukcijā, jo viņš piedāvājis pielikt pie sienas pāris kancelejistus vai valdošos politiķus.
Tomēr citiem novērotājiem ir pamatotas aizdomas, ka ar tālskati pārredzamā laikposmā politiķi nav dzīrušies inficēties ar toksisku veidojumu no opozīcijas, jo vēlētāji to atzīs par ārkārtēji šmucīgu nodarījumu. Par Skudras kunga prognozēm jāsaka – profesora galdiņam vairs nelejiet!
