Horoskopi un mistika

Poltergeists aizkrāsnē, driāda koka galotnē. Kas ir mūsu neredzamie kaimiņi un kā pret tiem izturēties? 0


Tā cilvēki iztēlojās silfīdas un elfas
Tā cilvēki iztēlojās silfīdas un elfas
Foto – Shutterstock

Neredzamie kaimiņi

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Autore – Anda Kaļinka, žurnāls “Planētas Noslēpumi”

Cilvēki sadzīvojuši ar dažādiem gariem kopš neatminamiem laikiem. Jau māla plāksnītes no Babilonas bibliotēkām vēstī, ka neredzamās būtnes spēj iekļūt no vienas mājas citā, tāpēc noturēt tās aiz slēgtām durvīm ir bezjēdzīgi. Ķīļu rakstu rekomendācijas pauž, ka izglābties no tām var vien ar maģijas, buramvārdu, lūgšanu un labo garu piesaukšanas palīdzību.
Par pirmo zinātnisko mēģinājumu pietuvoties garu pasaulei var uzskatīt protestantu mācītāja Frānsisa Pero monogrāfiju par “maskoniešu velna” izdarībām. Monogrāfija tapusi pēc angļu zinātnieka Roberta Boila ieteikuma. Viņu ieinteresējuši neizskaidrojamie trokšņi un patvaļīga priekšmetu pārvietošanās mācītāja mājā, kas norisa kopš 1612. gada septembra. 1681. gadā gari iedvesmoja arī angļu filozofu Dž. Glenvilu uzrakstīt grāmatu, kas, pēc autora domām, ir izsmeļošs pierādījums spoku esamībai un burvestību pastāvēšanai.

Kristiešu reliģija uzskata, ka poltergeisti un līdzīgas pārdabiskas parādības ir velna izpausme: dēmoni cenšas iekļūt mūsu pasaulē, izmantojot visus iespējamos veidus, un viņu uzdevums esot, ja ne nogalināt grēcīgās dvēseles, tad vismaz iebiedēt līdz letālam iznākumam. Ezoteriķi savukārt ir pārliecināti, ka cilvēkiem var parādīties miruša cilvēka enerģētiskais ķermenis, kas kaut kāda iemesla dēļ palicis cieši piesaistīts fiziskajai pasaulei un dažādos veidos cenšas sev pievērst dzīvo uzmanību. Visas ļaunās paralēlo pasauļu būtnes esot neapmierinātas, nepiesātināmas. Dažas no tām nekad nav piedzimušas kā cilvēki. Citas reiz bijušas cilvēki, un, kad tādas bija, pastāvīgi dzīvoja nemierā, strīdējās un kāvās, nogalināja cilvēkus. Un tas viss tādēļ, ka dzīvē nerada apmierinājumu.

Daudzās reliģiskajās kultūrās uzskata, ka mirušā gars var nomierināties (aiziet citā pasaulē vai reinkarnēties) vien tad, ja tas ne par ko nav noraizējies un ja mirušā ķermenis apbedīts, ievērojot visus noteikumus. Ja tas tā nav, tad gars var palikt uz zemes starp dzīvajiem (būdams neredzams un nesajūtams, bet, iespējams, saglabādams spēju uztvert apkārt notiekošo vai pat to ietekmēt) līdz tam brīdim, kamēr nepazudīs viņu satraucošās parādības un cilvēki vai kamēr mirušā ķermeni apbedīs, kā pienākas. Saskaņā ar pareizticīgo priekšstatiem mirušā dvēsele 40 dienas vēl uzturas dzīvo vidū, iekams uz visiem laikiem aiziet citā pasaulē. Pēc sintoisma priekšstatiem netaisnīgas nāves rezultātā mirušā gars mitināsies starp cilvēkiem tik ilgi, kamēr būs dzīvs viņa pāridarītājs. Sintoisti tic, ka mirušo vecāku gari sargā mājvietu.

Mitoloģijā par garu dēvē pārdabisku būtni, kura apveltīta ar gribu, spēju uztvert priekšmetus un kurai piemīt dažādas pārdabiskas spējas. Cilvēkiem gari gandrīz vienmēr paliek neuztverami. Gars var sevi vai nu nekā neizpaust, vai kļūt redzams, stājoties kontaktā ar cilvēku (ar vārdiem vai telepātiski), izraisīt cilvēkam vīzijas, slimības, kļūt par to vai citu dabas parādību rašanās iemeslu. Piedzimšana un miršana fiziskajā izpratnē garam nav iespējama. Gars var iemiesoties nedzīvā priekšmetā, augā vai dzīvniekā, kļūstot par anomālu parādību izraisītāju. Dažās kultūrās valda uzskats, ka gari var iemiesoties cilvēkā un pakļaut sev viņa gribu. Runā arī par tādiem gariem, kas pārstāv cilvēka (parasti miruša) apziņu. Tie eksistē atdalīti no cilvēka ķermeņa. Ir daudz reliģisku ticējumu un māņticīgu uzskatu, kas saistīti ar mirušu cilvēku gariem. Gandrīz visi apraksta cilvēka pēcnāves eksistenci kā dzīvi gara veidolā.

Novērots, ka visbiežāk poltergeisti sastopami mājās, kur mitinās bērni, kuri atstāti novārtā, cieš no mīlestības trūkuma, vientulības un neizpratnes. Bērni ir ļoti spēcīgi astrālās enerģijas starpnieki, un astrālais gars caur bērnu sāk izpaust tās emocijas, kas viņā apspiestas, tādējādi piesaistot sev dzīvībai nepieciešamo enerģiju visiespējamākajos veidos. Nereti bērni stāsta par saviem iedomātajiem draugiem, ar kuriem viņi spēlējas un runā, nu tādi, visdrīzāk, patiešām eksistējot!

Baltkrievijā daudzas vecmāmiņas joprojām stāsta saviem mazbērniem, ka katram zēnam ir neredzama māsiņa, bet meitenei – brālītis. Par poltergeista rašanās iemeslu var kļūt arī Igoša – aborta rezultātā miruša bērna gars. Parasti tādi gari eksistē uz mātes un tēva enerģētiskā lauka rēķina, atņem viņiem dzīvības spēku, liek šķēršļus mājas labklājībai un laimei un nedod iespēju tēvam sevi realizēt, bloķējot radošo potenciālu, kas ir dzīvības enerģijas pamatā.

Apgaismotie un paklīdušie

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Daži gari reiz bijuši cilvēka, bet daži – universālās esamības daļa. Šīs būtības nevēlas dvēseles gaismu, jo gūst apmierinājumu no destruktīvām izpausmēm. Šie gari cenšas radīt disharmoniju. Tāda ir viņu funkcija. Reizēm tie palīdz cilvēkam iegūt informāciju par to, kas notiek astrālajā pasaulē vai kas notiks rīt vai parīt. Viņiem piemīt tādas spējas, jo garu pasaule ir augstāka par fizisko. No tās vieglāk novērot notiekošo fiziskajā plānā. Taču no fiziskās pasaules ir ļoti grūti iekļūt garu jeb tā dēvētajā vitālajā pasaulē. Tam nepieciešamas okultās zināšanas vai spiritisms. Ir gari, kas pārņem visu cilvēka būtību, uzturot ar viņu saikni. Rezultātā cilvēks var kļūt apsēsts. Reizēm tādā stāvoklī cilvēks pareģo daudz ko tādu, kas var piepildīties, bet var arī nepiepildīties. Diemžēl apsēstība ar gariem nepietuvina viņu garīgajai dzīvei.

Indijā tas, ko dēvē par “garu”, atšķiras no tā, ko tas nozīmē Rietumos. Gars Austrumos uztverts kā Dieva vīrišķā forma, kas neiesaistās radīšanā. Tas ir neizpausta esība. Kad cilvēks uzsāk iekšējo dzīvi un veic garīgo progresu, apzinoties un atbrīvojot sevi no bailēm, šaubām un aprobežotības, viņš iegūst brīvu pieeju garīgajai būtībai – garam. Vien garīgajā pasaulē cilvēks gūst savu identitāti ar kosmisko vīziju un realitāti. Tāda gara izpratne ir sveša Rietumiem, kur vārdu “gars” lieto, runājot par spiritismu un vitālās pasaules būtībām.

Šri Činmojs, indiešu izcelsmes garīgais skolotājs – kad mums tuvumā ir labie gari, vienmēr būs sajūtams ziedu vai smaržvielu aromāts, pat tajā gadījumā, ja istabā nebūs neviena zieda, un vienmēr cilvēks izjutīs prieku. Bet, kad mums līdzās ir ļaunie gari, mēs vienmēr jutīsim satraukumu un nemieru. Sliktie gari padara mūsu prātu netīru. Taču gari var arī palīdzēt cilvēkam. Piemēram, sapnī var atnākt vecāki un teikt, lai izdara kaut ko labu, pareģo gaidāmo nākotni vai vienkārši brīdina, lai uzmanās, jo tuvākajā nākotnē kaut kas var atgadīties. Kad Šri Činmojam reiz sāpējusi kāja, viņa māsas redzēja baltu figūru, kas viņam masējusi pēdas. Seju viņas neredzēja, tikai neskaidru formu. Činmojs savukārt redzējis gan seju, gan visu pārējo. Viņš teicis māsām, lai tās nepieskaras garam, jo viņam piemīt dievišķa tīrība. Viņš palūdzis viņām iedegt vīraka kociņus un sveces un atnest ziedus – kad atnāk gars, tas esot jādara, citādi garam būs ļoti grūti atrasties līdzās cilvēkam. Bet, ja būs kaut viens zieds un iedegta svece, tad viņam būs vieglāk uzturēties uz zemes. Ziedi palīdz garam uzturēt mieru. Tie ir kā viņu “ēdiens”. Gari neuzturas telpās, kurās nav tīrības, lai arī ķermenis un prāts cilvēkam var būt tīrs.

Gariem līdzi

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Pret apkārtējo pasauli ļaudis reiz izturējās ar lielu bijību, jo uzskatīja, ka daba ir dievu mājoklis. Mūsu senči pazina daudzus garus un bija iemācījušies ne tikai ar tiem sadzīvot, bet arī izlūgties to spēku un palīdzību. Viņi zināja, ka pazeme ir rūķu valstība. (Nosaukums, visticamāk, radies no grieķu vārda “genomus”, kas nozīmē “zemes iemītnieks”.) Šiem mazajiem zemes gariem piemīt neparasta vara pār klintīm un augiem un pat pār minerālelementiem dzīvnieku un cilvēku pasaulēs. Dažus no viņiem sauca par meža un koku gariem. Pie šīs grupas pieder arī satīri un pāni, driādas, gamadriādas, elfi un maziņie meža vecīši.

Katrā kultūrā, tautu mitoloģijā, teikās un pasakās īpaša nozīme piešķirta stihiju gariem. Ar stihijām parasti domāts uguns, ūdens, gaiss un zeme, taču tāds stihiju sadalījums raksturīgs Eiropai, ne visai pasaulei. Piemēram, Āzijā uzskata, ka stihijas ir piecas, bet citās senajās kultūrās pat vēl vairāk. Stihiju un stihiju garu īpatnība ir tāda, ka to veidoli un raksturi ir dziļi arhetipiski – tie nostiprināti cilvēka zemapziņā. Piemēram, uguni cilvēks arvien saistījis ar enerģiju, briesmām, arī mājas pavardu un līdz ar to – drošību un siltumu. Zeme savukārt asociējas ar spēku, pasivitāti, mātišķumu; ūdens – ar veldzi, noslēpumainību, dzīvību; gaiss – ar vieglumu, svaigumu, radošumu un tamlīdzīgi. Taču, lai arī cilvēki novērojuši stihiju izpausmes un mēģinājuši tās ietvert formās un tēlos, viņi nekad nav varējuši notvert tās tīrā veidā, veselumā. Piemēram, nav iespējams pateikt, kas ir uguns un kas nav. Ugunskurs – tas ir uguns, tāpat sveces liesma ir uguns, bet vai par uguni var nosaukt arī elektrisko strāvu un ultravioleto starojumu? Turklāt ļaudis novēroja, ka vienā un tajā pašā stihijā gari var būt visnotaļ atšķirīgi: ugunī noteikti klātesošs ir ugunskura gars, mājas pavarda gars, sveces gars, bet tāpat arī ugunsgrēka gars, zibens gars. Tādēļ stihiju garu spēks var būt gan radošs, dzīvību dodošs, gan arī destruktīvs, postošs un iznīcību nesošs.

Stihiju garus cilvēki spējuši sajust un atpazīt pēc to vairāk vai mazāk noteiktā veidola. Piemēram, ūdens gari vienmēr izpaudīsies kādā šķidrā formā, savukārt zemes gari cietā veidolā – akmenī vai augsnē. Tradicionāli uguns garus sauc par salamandrām, ūdens garus – par undīnēm, gaisa gari ir silfi, bet zemes gari – rūķi. Neviena no šīm būtībām dabiskā veidā nespēj iedarboties uz materiālo pasauli, kā to spēj dēmoni. Piemēram, salamandras izsaukšana nepiespiedīs iedegties svecei, bet silfa izsaukšana neizraisīs vētru.

Kopš senseniem laikiem cilvēki pazinuši arī tādu stihisko parādību kā mājas garu. Ar īpašu bijību pret mājas gariem izturējās zemnieku saimniecībās, jo tieši šā gara pārvaldībā atradās ne tikai dzīvojamā māja, bet arī saimniecības ēkas, kūtis, staļļi un mājdzīvnieki. Mūsdienu pilsētu dzīvokļos mājas gars dzīvojot nelabprāt, jo pēc savas būtības ir dabas gars. Taču dažreiz tas tomēr izlemj palikt mūsdienu apartamentos, ja ģimene viņam iepatikusies. Lai izpelnītos mājas gara labvēlību, ģimenei jābūt saticīgai, draudzīgai, jāmīl daba un jāgodā ģimenes tradīcijas, jārūpējas par mājīguma gaisotni mājās. Īpaši gariņam patīk, ja dzīvoklī mitinās arī mājdzīvnieki, ar kuriem viņš ātri atrod kopīgu valodu.

Laika gaitā mājas garu ārējais izskats esot mainījies. Tie, kam gadījies ieraudzīt šos neredzamos mājas iemītniekus, apgalvo, ka tie esot mazas cilvēkveida būtnes ar pūkainu kažociņu. Taču, tā kā mājas gariņam nav noteikta veidola, tas parasti parādās tieši tāds, kādu to iztēlojas mājas iemītnieki. Visbiežāk “čeburašku” ierauga bērni un cilvēki ar izteiktu jūtīgumu. Bieži mājas gariņš parādās tam ģimenes loceklim, kuru tas visvairāk iemīļojis. Lai nodibinātu kontaktus ar mājas garu, vispirms tam jāpiešķir vārds un jāizturas pret to kā pret pilntiesīgu ģimenes locekli, jo tieši tas lielā mērā rūpējas par mājas un ģimenes labklājību. Tam var lūgt palīdzību ar mājsaimniecību saistītu jautājumu risināšanā vai pazuduša priekšmeta atrašanā, tam var palūgt, lai padzen no mājām prusakus un peles, lai gādā par ģimenes locekļu un mājdzīvnieku veselību.

Enerģētiskā simbioze

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

Interesantas būtnes ir driādas – koku aizbildnes. Driādas, kas piedzimušas kopā ar koku un aiziet bojā kopā ar to, sauc par gamadriādām. Uzskatīja, ka tie, kas stāda un rūpējas par kokiem, izpelnījušies īpašu driāžu labvēlību. Patiesībā driādas pat nav īsti koku gari, bet elementāļi, kas pastāv simbiozē ar augu-nēsātāju. Laiku pa laikam šīs būtības var mainīt savu simbiotisko partneri. Ārpus simbiozes tās izdzīvot nevar. Parasti tās uztver kokam līdzīgā veidolā, retāk tās ieņem cilvēkiem un dzīvniekiem līdzīgus veidolus. Noteicošais faktors ir driāžu izmērs, kas norāda uz to potenciālo spēku.

Jo lielāks driādas ķermenis, jo tā ir spēcīgāka, gudrāka un noderīgāka. Driādas aug salīdzinoši lēni. Cilvēka auguma izmēru tās var sasniegt vairāku simtu gadu laikā. Dabā varenākās driādas atrodas simbiozē ar milzīgiem, gadsimtu veciem kokiem. Driāda aiziet bojā līdz ar sava partnera nāvi. Driādas ir viens no senākajiem elementāļu – no vienas substances sastāvošu būtību – veidiem, ar kuriem cilvēks iemācījies sadarboties.

Saistītie raksti

Interesanti, ka driāžu simbiotiskais partneris var būt arī cilvēks. Ar driādām arvien sadarbojušies dziednieki, burvji un magi. Bieži dzirdēts par lauku raganām un burvjiem, kuri nevar mierīgi nomirt, kamēr nav nodevuši savas spējas citam cilvēkam. Astoņos no desmit gadījumiem šī situācija esot cilvēka un driādas simbiotisko attiecību izpausme. Tādi dziednieki ir driāžu simbiotiskie partneri, proti, nēsātājam nomirstot, būtībai jāpievienojas citam partnerim. Dažas driādas tādā veidā var mainīt simtiem simbiotisko partneru. Driādas, kā jebkuri elementāļi, māk iedarboties uz cilvēka ēterisko lauku, nepieciešamības gadījumā spēj ielūkoties nākotnē vai pārveidot situāciju cilvēkam vēlamā virzienā.

Tā kā driādas ir citas pasaules un izcelsmes būtības, jāņem vērā, ka tām piemīt citāda, no cilvēka atšķirīga loģika, kas ir viņpus “pareizā-nepareizā”, “labā-sliktā” kategorijām. Turklāt driādas uztver tā cilvēka ēterisko lauku, kuram tās pieslēdzas, tādēļ to uzvedība tiešā veidā saistīta ar tā cilvēka tieksmēm un vēlmēm, ar kuru driāda uztur simbiozi. Cilvēks ar driādas palīdzību var iedarboties uz citiem cilvēkiem, ietekmēt un mainīt notikumus. Par šiem pakalpojumiem driāda saņem no cilvēka sev nepieciešamo dzīvības enerģiju.

LA.lv