Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. jūnijs, 2016
Drukāt

Populisti – “Brexit” kampaņas iedvesmotāji (9)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Borisa Džonsona pievienošanās "Brexit" kampaņai vairoja atbalstu izstāšanās aizstāvjiem, raksta izdevums "Euobserver", piebilstot, ka viņa kampaņā tika izmantoti arī nepatiesi apgalvojumi.

Kampaņu par Britānijas izstāšanos no Eiropas Savienības iedvesmoja harismātiskie politiķi Londonas eksmērs Boriss Džonsons un UKIP partijas līderis Naidžels Feridžs, kuri pēc 23. jūnija referenduma var svinēt Pirra uzvaru, jo izstāšanās atbalstītāju nepārliecinošā uzvara draud sašķelt kā Apvienoto Karalisti, tā Eiropas Savienību, vairojot politisku neskaidrību un finanšu nestabilitāti.

 

“Blondā bumba” Boriss Džonsons

Britānijas premjerministrs Deivids Kemerons pēc sava Eiropas Savienības reformu plāna apstiprināšanas ES samitā aicināja britu sabiedrību referendumā balsot par valsts palikšanu ES, taču ne viņa valdībā, ne Konservatīvo partijā nebija vienprātības šajā jautājumā. Izaicinājumu premjeram meta Londonas bijušais mērs Boriss Džonsons, aicinot balsot par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES. Analītiķi uzskata, ka harismātiskā Londonas eksmēra nostāja veicināja eiroskeptiķu uzvaru referendumā. Pēc zaudējuma Kemerons paziņoja par atkāpšanos no premjera amata, vēlākais, oktobrī. Tagad Džonsons varētu pretendēt uz konservatīvo līdera posteni un premjerministra amatu. Valdošajā Konservatīvo partijā jau ilgāku laiku briest dumpis, jo vairāk nekā simt likumdevēju un pusducis Kemerona kabineta locekļu ministru aicināja referendumā balsot par Britānijas izstāšanos no ES. Taču lielākais trieciens premjeram bija viņa partijas un studiju biedra Oksfordas universitātē Borisa Džonsona lēmums atbalstīt eiroskeptiķus. Kā izteicās Džonsons, šādu lēmumu viņš esot pieņēmis “pēc lieliem sirdēstiem”. Britu mediji Džonsona lēmumu nodēvējuši par “blondās bumbas” sprādzienu, apspēlējot eksmēra gaišo matu krāsu. Kemerons bija centies viņu pierunāt “nesadoties rokās” ar Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas (UKIP) vadoni Naidželu Feridžu un kreiso aktīvistu Džordžu Geloveju, kuri aģitē par Britānijas izstāšanos no ES. Vēl vienu triecienu Kemerons saņēma no tieslietu ministra un sava tuva drauga Maikla Gouva, kurš arī iesaistījās kampaņā par izstāšanos no ES, jo uzskata, ka ES politika ir kļuvusi par nestabilitātes un nedrošības avotu. Premjers Kemerons salīdzinājis izstāšanos no ES ar “lēcienu tumsā”, kas būtu “nepareizs solis mūsu valstij”. Džonsons paudis savu viedokli avīzē “The Daily Telegraph”, apgalvojot, ka ES nemitīgi paplašina savas pilnvaras, smacējot Britānijas suverenitāti. “Mēs vērojam lēnu un neredzamu legālas kolonizācijas procesu, ES iefiltrējoties vai katrā publiskās politikas jomā,” viņš apgalvo. Londonas eksmērs uzskata, ka nav nekā preteiropeiska vai ksenofobiska vēlmē balsot par izstāšanos no ES. Džonsona pievienošanās “Brexit” kampaņai vairoja atbalstu izstāšanās aizstāvjiem, raksta izdevums “Euobserver”, piebilstot, ka viņa kampaņā tika izmantoti arī klaji melīgi apgalvojumi. Nobažījies par ES pilnvaru paplašināšanos un varas centralizāciju Briselē, Džonsons brīdinājis, ka ES likumi ir neapturami un neatgriezeniski, apcērpot Apvienotās Karalistes suverenitāti. Viņš uzstājās pret ES likumu pārākumu un brīdināja, ka Eiropas Tiesa var nonākt pretrunā ar Apvienotās Karalistes likumiem. Londonas eksmērs brīdināja, ka no Briseles nāks tikai vēl vairāk centralizācijas, eirozonas dalībvalstīm cenšoties veidot “arvien ciešāku savienību”. “Visa ES vēsture liecina, ka viņi patiešām ieklausās cilvēkos tikai tad, kad viņi saka “nē”,” apgalvoja Džonsons, piebilstot, ka riskus sakarā ar izstāšanos no ES nevar neņemt vērā, taču tie esot pārspīlēti. Džonsons aicināja Britānijas iedzīvotājus “atgūt kontroli no Briseles un panākt labāku darījumu”. “Šī ir reizi mūžā dota iespēja balsot par reālām izmaiņām Britānijas attiecībās ar Eiropu,” uzskata Džonsons. “Šī ir vienīgā iespēja, kāda mums jebkad būs – apliecināt, ka mums ir svarīga pašvaldība. Balsojums par palikšanu ES tiks uztverts Briselē kā zaļā gaisma plašākam federālismam un demokrātijas erozijai.” Avīze “The Independent” raksta, ka Džonsona lēmums padara viņu par izstāšanās kustības vadoni un nopietnu kandidātu uz premjerministra amatu, lai vadītu sarunas par izstāšanās procesu, kas sāksies rudenī. Džonsons ir pretrunīga personība britu politikā. Viņa atbalstītāji slavē žurnālista, vēsturnieka un televīzijas raidījumu vadītāja izklaidētāja prasmi, humora izjūtu un personisko magnētismu, kas piesaista ne tikai tradicionāli konservatīvos vēlētājus. Kritiķi apsūdz viņu elitārismā, slinkumā un negodīgumā, lietojot rasistiskus un ksenofobiskus apzīmējumus.

 

Politiskais nemiernieks Naidžels Feridžs

Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas vadītājs Naidžels Feridžs bija viens no "Brexit" kampaņas iedvesmotājiem, izmantojot pret valdošo eliti vērsto noskaņojumu, kas pieņemas spēkā daudzviet Eiropā. Foto - AP/LETAApvienotās Karalistes Neatkarības partijas vadītājs Naidžels Feridžs bija viens no "Brexit" kampaņas iedvesmotājiem, izmantojot pret valdošo eliti vērsto noskaņojumu, kas pieņemas spēkā daudzviet Eiropā. Foto - AP/LETA

Vēl nesen dēvēts par politisku margināli un izlēcēju, Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas vadītājs Naidžels Feridžs pratis atņemt balsis britu politikā tradicionāli valdošajām konservatīvo un leiboristu partijām un līdz ar Borisu Džonsonu bija viens no “Brexit” kampaņas iedvesmotājiem.

Biržas māklera dēls 
Feridžs, kurš izglītojies 400 gadus senajā un tradīcijām bagātajā Dalvičas privātskolā un agrāk strādājis fondu biržā, ir spējis izveidot “savdabīgu, līksmu, priecīgu puisi, kas pratis radīt ap sevi labu auru”. Jau skolas gados sācis darboties Konservatīvo partijā, 1992. gadā viņš no tās izstājās, uzskatot, ka Māstrihtas līguma parakstīšana nepieļaujami ierobežo Britānijas suverenitāti un tās parlamenta lemtspēju. 1993. gadā viņš iedibināja Apvienotās Karalistes Neatkarības partiju (UKIP), piesaistot pieaugošu skaitu vēlētāju, kuri vīlušies vadošajās britu politiskajās partijās un kurus neapmierina Briseles eirokrātu arvien plašākās pilnvaras. Pats nācis no vidusslāņa, tagad Feridžs prasmīgi izmanto pret valdošo eliti vērsto noskaņojumu, kas pieņemas spēkā daudzviet Eiropā, lai vairotu savas partijas un citu eiroskeptisko grupu pārstāvniecību Eiroparlamentā. 2006. gadā Konservatīvo partijas vadītājs Deivids Kemerons nodēvēja Feridža vadīto UKIP partiju kā “pilnu ar dīvaiņiem un slēptiem rasistiem”. Kopš tā laika partija piesaistījusi virkni etnisko minoritāšu pārstāvju, noraidot apvainojumus rasismā. Laikraksta “The Daily Telegraph” veidotajā simt ietekmīgāko britu labējo politiķu ranga sarakstā 2009. gadā Feridžs ierindojās piektajā desmitā, bet pērn jau bija otrais tūlīt aiz premjerministra Kemerona, kurš pēc zaudējuma referendumā paziņojis par atkāpšanos.

Feridžs guvis ievērību ar kaismīgajām un nereti skandalozajām runām Eiroparlamentā, asi kritizējot ES vienotās valūtas projektu un eiro ieviešanu. 2010. gadā Feridžs nodēvēja Beļģijas bijušo premjerministru un jauniecelto Eiropas Padomes priekšsēdētāju Hermanu van Rompeju par “zema līmeņa bankas klerku, kura harisma līdzinās slapjai lupatai”, un apsūdzēja viņu “Eiropas demokrātijas un Eiropas nacionālo valstu klusā slepkavībā”. Feridžs atteicās atvainoties par šo izteikumu, un Eiroparlamenta ētikas komisija uzlika viņam 3000 eiro (eiroparlamentārieša desmit dienu alga) naudassodu.

Jautāts, kāpēc viņš darbojas Eiroparlamentā, ja grib, lai Britānija izstātos no ES, Feridžs intervijā raidsabiedrībai BBC izteicies, ka gribot pārveidot ES no iekšpuses, ne ārpuses. Viņš vēršoties pret ES birokrātiju, korupciju un naudas izšķērdēšanu, bet ne pret Eiropu. Viņa bijušais sabiedrotais Eiroparlamentā Briselē bija soms Timo Soini, eiroskeptiķu partijas “Īstie somi” vadītājs, kurš pērn kļuva par Somijas ārlietu ministru. “Naidžels ir ļoti prasmīgs un atklāts runātājs, kurš prot pārliecināt cilvēkus pat ar pretējiem uzskatiem,” uzskata Soini, “tāpēc viņu necieš Eiropas politiskā elite, kuras pārstāvju korumpētību viņš bieži atmaskojis.” Feridža bijušais partijas biedrs Ričards Norts atzīst viņa personības pievilcību, taču uzskata, ka viņam kā partijas vadītājam trūkst stratēģiskā redzējuma, lai paplašinātu partijas ietekmi. Pat viņa nelabvēļi nenoliedz Feridža personisko drosmi un pašsavaldību, turpinot priekšvēlēšanu kampaņu 2010. gadā pēc laimīgas izglābšanās lidmašīnas avārijā. “Naidžels ir dedzīgs cīnītājs, kurš nekad neizmet ringā dvieli,” izteicies viņa apmeklētā vietējā alus krodziņa īpašnieks Džordžs Kouls.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. multikultisti neprot cienīt politisko pretinieku un demokrātisku politisko procesu. Uzvedas kā mežoņi.
    Ja nenobalso kā vajag, sāk zākaties, spļaujot uz tautas demokrātisko gribu.
    sādus referendumus jarīko visās valstīs, nevis jācēnšas ar viltībam pa muguras durvīm bīdīt likumus un klausīties tikai politelitei izdevīgos viedokļus ka to pilnīgi pareizi pateica Farāžs.

  2. Pat nelasu talāk. Atrunas. To atrunas, kas nespēj sagremot, ka augstprātigās Briseles imperijai ir sācies gals.
    Atsevišķu imperiju sabrukšanas posms ir vilcies vairākus simtus gadu. Domāju te viss notiks daudz ātrāk.

  3. Londona pretēji bijušam mēram nobalsoja par palikšanu ES.
    Londonieši Džonsonasm parādīja FIGU!

  4. Dzirdot eiro-fanātiķu vaimanas par Brexit, nāk atmiņā gluži analogas vaimanas no sovoku puses, kas gaudoja par PSRS sabrukumu. Visas savienības reiz brūk. Tā notika ar PSRS, tā agri vai vēlu notiks ar ES. Tas ir pēc definīcija tā. Un tur nav variantu.

    Lielbritānijā notika demokrātiska procedūra – referendums, kura rezultātā tapa zināms, ka vairākums Lielbritānijas pilsoņu vēlas dzīvot atsevišķi no ES. Šāds iznākums pamatīgi satracināja ES fanātiskos līdzjutējus, kuri, nespēdami samierināties ar zaudējumu, krita histērijā un brēca, ka vajag rīkot referendumu tikmēr, kamēr briti nobalsos “pareizi”.

    “Unikāla” pēdiņās loģika?! Jo, redz, tobrīd, kad viss nenotiek pa prātam tiem, kas slavina ES projektu, tad demokrātija tiek ignorēta, jo tā tiek aizmirsta, jo tā vairs nav aktuāla. To var bradāt netīrām kājām. Jo, redz, briti uzdrošinājās nobalsot “nepareizi”. Nu, pēc ES fanātiķu domām nepareizi.

    Tracis ir sacelts milzīgs, jo laikam jau zaudētāji, kas sumināt sumina ES, domā, ka taisnība ir tiem, kas skaļāk bļauj?! Un tagad aurē uz velna paraušanu. Un ne tikai aurē, bet arī kļūst rupji un agresīvi. Sāk nodarboties ar iebaidīšanu un apsaukā oponentus. Tās sacīt – parāda savu īsto seju. Eiro-kosmopolītu seju, kas atgādina boļševiku ļaunā grimasē saviebto ģīmi.

    Lūk, šis faktors arī biedē visvairāk, jo tā vien liekas, ka ļaunums, kas tika uzspiests ar varu Latvijai nekur nav zudis, tikai transformējies citā veidolā. Jo neticami līdzīgi lozungi un frāzes ar PSRS laiku lozungiem un frāzēm izskan no to mutēm, kas nevar samierināties ar Brexit.

    Jāatzīst, ka pats balsoju par Latvijas dalību ES, bet laikam ejot nācās vilties ES struktūrā, jo, neskatoties uz tām labajām lietām, ko Latvijai deva dalība ES, pats pamatu pamats izrādījās postošs. Jo ES dalībvalstis nav vienlīdzīgas locekles, kā tam būtu jābūt savienībā, kuras vadītāji vēlas panākt, lai tiešām visas ES iedzīvotāji būtu vienlīdzīgi.

    Latvija ir kā pastarīte un kā pret pastarīti pret mums izturas ES vadība, liekot nevis celties uz augšu, bet grimt dibenā. Jo neko nedod ES līdzekļi, kas ieguldīti Latvijas infrastruktūrā un citur, ja Latviju milzu apjomā pamet Latvijas ļaudis, kas nozīmē, ka acīmredzot nevienam no ES varas elites darboņiem Latvijas nākotne neinteresē. Jo dzīves līmenis Latvijā kā netuvojas, tā netuvojas Eiropas valstu vidējam dzīves līmenim.

    Tajā pat laikā ES un EK amatpersonas laiskojas savos amatos un saņem izšķērdīgas algas. EP deputāti ceļo no Briseles uz Strasbūru, liekot domāt, ka viņi rīkojas pat daudz nekaunīgāk, kā savulaik PSRS laikos kompartijas funkcionāri, kas arī bija iedomājušies, ka viņiem viss ir atļauts.

    Visticamāk, ES beigu sākums tika iezvanīts ar gaužām aprobežoto bēgļu politiku, kas, “vainagojoties” ar ES līderu uzpūtību un aroganci, izdarīja to, ko šie Eiropas Savienības vadoņi savā iedomībā nebija gaidījuši – Lielbritānijas pilsoņi nobalsoja par Brexit. Un tagad nav jēgas plēst matus, krist gar zemi un vaimanāt, lai arī kā tas kādam nepatiktu, jo kā pēdējais PSRS līderis Gorbačovs sacīja – process ir sācies.

  5. nevis populisti,bet reālisti

  6. Tā jau sanāk ka lēti populisti atrodas Briselē pret tās politiku iebilda britānija.

  7. Ir jau zināma taisnība šiem politiķiem, jo varas centralizācija Briselē tiešām notiek un tālākā perspektīvā tā var beigties ar “demokrātisku” totalitārismu. Vēsturē tam uzskatāms piemērs jau ir – bijusī PSRS, tikai tur valdīja “diktatorisks” totalitārisms, tā galējā forma. Totalitārismam raksturīgi valsts elitei neņemt vērā un paškritiski neanalizēt savas kļūdas un Brisele to lieliski demonstrē. Pēc demokrātijas principiem Junkeram vajadzēja demisionēt, bet viņš nemaz to netaisās darīt, jo uzskata sevi par nekļūdīgu. Uzspiežot suverēnām valstīm aizvien jaunus centralizētus un birokratizētus noteikumus (likumus) tiek nemanāmi ārdīti valstu demokrātijas un patstāvības pamati, atbrīvojot vietu autoritārismam un augošai birokrātijai. Otra totalitārisma pazīme ir tieksme visu komandēt un noteikt no centra un arī šī pazīme nav sveša Briselei. Šo bīstamo virzienu var apturēt vienīgi saprātīgas reformas pašā EK un ES. Pagaidām gan par to pat lāgā nerunā, bet tā vietā, līdzīgi ka savā laikā PSRS, pļāpā par nacionālisma un ekstrēmisma atdzimšanu.

  8. Padomieši iemācījušies drusku angļu valodu un tagad palikuši baigi gudri.

  9. Nigel Farage – Naidžels Farāžs

Pēc sakāves referendumā no amata atkāpjas Itālijas premjers RenciItālijas premjerministrs Mateo Renci paziņojis par atkāpšanos no amata, kas seko pēc tam, kad svētdien notikušajā referendumā tika noraidītas viņa vadītās valdības
Draugiem Facebook Twitter Google+