Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. augusts, 2014
Drukāt

Portreti Ventspilī

Foto - Inga BunkšeFoto - Inga Bunkše

Aldis Kļaviņš, "Komponists Imants Kalniņš", 1973.

Ventspils teātra namā “Jūras vārti” līdz 29. septembrim apskatāma izstāde no Latvijas Mākslinieku savienības krājuma “Portreti”.

Ko mēs vēlamies ieraudzīt portretā? Līdzību, mīļu atmiņu, pārliecinošu personības atveidojumu? Laiki mainās un līdzi tiem arī prasības un sabiedrības attieksme pret šo tik populāro žanru. Laika posms – 20. gs. 70. – 80. gadi –, no kura izstādei izvēlēti darbi no Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) krājuma, nereti asociējas ar tautas vadoņu un darba varoņu atveidojumiem socreālisma garā. Izstāde atklāj, ka ārpus oficiālā portreta pastāvēja tēmās bagātīgs un izteiksmes līdzekļos neierobežots darbu klāsts, kuros mākslinieki aizvien jauniem līdzekļiem izpauda radošos atradumus.

Gleznojot modeli, māk­sliniekam bija sev jāatbild uz jautājumu, kādam nolūkam portrets paredzēts. Ja reprezentācijai, no mākslinieka, protams, tika gaidīts pārliecinošs personības attēlojums, kurš ietilpst sava laika estētiskajās kategorijās un kurā varētu nolasīt psiholoģiskās īpašības vai statusu, kas modeli padara tik īpašu sabiedrības acīs. Tā Ulda Zemzara gleznās cēlums, iznesība un majestātiskums pāri ikdienībai ceļ karalisko Elzas Radziņas stāvu vai daudz veiksmīgākajā portretējumā atsedz diriģenta Edgara Tona emocionāli smalko uztveri.

Ja portretēti tika draugi, kolēģi, tuvi cilvēki, tad, ignorējot oficiālās prasības, mākslinieka personība, pieredze un mākslinieciskie meklējumi varēja izpausties daudzpusīgāk. Atšķirībā no žūrijām muzeju izstādēs, LMS nozaru padomēs darbojās mākslinieki, kuri spēja novērtēt patiesas mākslas izpausmes un meklējumus arī tad, ja tie neatbilda formālajām prasībām. Tieši tāpēc saglabājies Ērikas Gulbes (1916 – 2003) traģiskās meitenes portretējums “Pie ūdens” (1960), kas, nepieņemts izstādēs, iespējams, tiktu pārgleznots vai nokļūtu vēstures mēslainē. Par tādiem darbiem padomju kritika mēdza teikt, ka “mākslinieka estētiskais ideāls ir atrauts no dzīves parādībām” vai arī ka mākslas darbs “slēpj sevī svešas tendences”.

Intīma rakstura gleznojumos, kā tos dēvēja, atšķirībā no portretiem, kuros tika atveidoti “izcilus sasniegumus” guvušie laikabiedri, gleznotāji daudz brīvāk spēlējās gan ar ķermeņa pozu, gan atribūtiem un detaļām, pētot modeļa raksturu (S. Elksnīte, “Gleznotājs Aldis Kļaviņš”, 1969), iedziļinoties viņa uzskatos vai akcentējot kāda brīža nozīmīgumu (M. Tabaka, “Ramona ar bērnu”, 1982). Tāda veida portreti bieži nepakļāvās tolaik atzītajiem skaistuma priekšstatiem, akcentējot personības brīvību. Eksaltējot sejas vaibstus un hiperbolizējot rokas, Inese Ziemele atklāj tēlnieces Leas Davidovas-Medenes ekspresīvo raksturu, kas ekspozīcijā veiksmīgi sasaucas ar viņas veidoto tēlnieka Ļeva Bukovska portretu (1965). Gleznotājs Aldis Kļaviņš meistarīgi izmanto caurspīdīgu gleznotu plakni, lai pretstatītu cilvēka iekšējās pasaules trauslumu tēlam, ko redz sabiedrība (“Portrets ar varavīksni”, 1975). Modelim rokās ir kafijas dzirnaviņas, kuras tradicionāli varētu traktēt kā bagātības vai labklājības simbolu. Šoreiz, šķiet, piemērotāks ir skaidrojums, kas saistīts ar izpratni par mūžīgo transformāciju, par nepielūdzamo laika ritējumu, kas samaļ visu, izlīdzinot pretstatus un slīpējot šķautnes. Pozitīva humora deva atklājas Andreja Ģērmaņa gleznotajos Laimdota Mūrnieka (1979) un kādas vārdā nenosauktas mākslinieces portretos (“Māksliniece darbā”, B. Baumanes portrets, 1980).

Darbos, kas pārstāv vairāk nekā divus gadu desmitus, izsekojam arī māksliniecisko līdzekļu nomaiņai. Jau, sākot ar Leo Kokles gleznoto ārsta Kārļa Segliņa portretu (1964), vairākplānu kompozīcijas nomaina tiekšanās pēc plaknes, samazinājies raksturojošo detaļu skaits, krāsas izvietotas savstarpēji strikti nodalītos laukumos (A. Kļaviņš, “Komponists Imants Kalniņš, 1973). Tonālo krāsu saskaņu nereti nomaina ekspresīvs tās lietojums.

LMS kolekcijā glabājas izcili portreti, no kuriem iespējams veidot pārdomātu glezniecības ekspozīciju, bet šoreiz spēcīgāka un mērķtiecīgāka ir izstādes tēlniecības daļa, kurā atklājas dažādība materiālu izvēlē, faktūrās un stilistiskajos meklējumos (T. Gaumigs, “Georga Smeltera portrets”, 1985). Laikmeta prasību pēc varonības atspoguļo tēlnieka Igora Vasiļjeva veidotais Māra Liepas portrets (1980), kas tomēr daudz spilgtāk pauž baletdejotāja būtību nekā labi domātais, bet šļauganais piemineklis pie Operas – tikai salīdzinājumā izkristalizējas pieredze, kas ļauj atšķirt graudus no sēnalām.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+