Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. maijs, 2012
Drukāt

Postījumus var novērst, gudri saimniekojot

stirnas_zemnieku_saeima_12

Kamēr meža un lauku teritorijās dzīvos kaut viens medījams vai nemedījams dzīvnieks, tas savai sugai raksturīgajā veidā kaut ko ēdīs vairāk vai mazāk. Laukos dzīvojošam un strādājošam cilvēkam visbiežāk iznāk konflikta situācijas, kad dzīvnieki noēd, izrakņā lauksaimniecības kultūras, saplosa vai aplipina mājdzīvniekus.

 

Nepieciešamas zināšanas, konkrēti dati, lai situāciju objektīvi izvērtētu. Tomēr visvairāk ir vajadzīga laba griba dzīvnieku blīvumu noregulēt vides ietilpības līmenī. Tad netiks nodarīti zaudējumi nevienai ekosistēmai, tostarp lauksaimniecībai un mežsaimniecībai.

 

Objektīvi jānovērtē zaudējumi

Maldīgi uzskatīt, ka tikai dzīvnieku skaits, respektīvi, blīvums ir vienīgais izšķirošais faktors, kas nosaka postījumu veidus, specifiku un apjomus. Lai objektīvi novērtētu postījumus, vispirms vajadzīgi konkrēti dabā ievākti dati. Tie jāiegūst tūlīt (vienas līdz trīs dienu laikā) pēc postījumu izdarīšanas.

Postījumu platība aptverama ar lentveida vai apļveida uzskaites laukumiņiem. Tiešās uzskaites aptvertai platībai ir jābūt vismaz 5% no visa lauka platības. Tā iegūst datus, cik procentus no visa lauka platības ir nopostīts, un tad var reāli aprēķināt zaudējumus naudas sistēmā.

 

Lauku postījumus rada vilki un lūši

Pēdējā laikā saceltā ažiotāža par zaudējumiem veikta bez konkrētiem skaitļiem, vēl sliktāk – bieži pat pēc pusgada vai gada izskan apgalvojumi par postījumu apmēriem. Vienmēr jāatceras, ka apgalvojums nav pierādījums.

Meža cūku postījumus varētu nozīmīgi samazināt, ja meža cūkas visu veģetācijas periodu dzīvotu tikai mežā. Senāk tās dzīvoja lielos meža masīvos un vakaros, naktī gāja uz laukiem baroties. Tur tās aktīvi medīja. Tagad meža cūkas lielākus meža masīvus atstāj jau pavasarī uz visu veģetācijas sezonu. Tās pāriet dzīvot sīkmežos, kas atrodas starp lauksaimniecības zemēm.

 

Cūkas meža masīvus pamet tādēļ, ka tur dzīvo nepieļaujami daudz vilku un lūšu. Lielais vilku un lūšu skaits izraisa arī meža cūku un staltbriežu dzīvošanu lielos baros, veģetācijas periodā salasoties no plašas teritorijas, jo tā tiem ir drošāk.

 

Ja lielo plēsēju nebūtu, šo sugu īpatņi dzīvotu ģimenes barā. Tajā būtu tikai kārtējā gada pieaugums kopā ar māti, dažkārt kāds iepriekšējo gadu pēcnācējs, visbiežāk mātītes.

Postījumi izpaliktu, ja tas pats dzīvnieku skaits dzīvotu nelielos baros, bet visā teritorijā. Tas nozīmē, ka medniekiem daudzkārt aktīvāk jāmedī lielie plēsēji, un valsts institūcijām jāļauj tos medīt, līdz to blīvums vairs negatīvi neietekmētu vidi.

 

Barošanās laikā nedrīkst šaut mežā

Lai postījumi mazinātos, jāievēro stingri noteikumi – veģetācijas periodā nedrīkstētu medīt meža cūkas meža masīvā. Tā rīkojas daudzus gadu desmitus, kad vasarā cūkas medīja tikai laukos. Pavisam nepieļaujami, ka meža masīvā ierīko barotavas un tur visu gadu regulāri šauj cūkas.

 

Jāsaprot tas, ko saprot cūkas, – ja tās mežā nepārtraukti apdraud lielie plēsēji un mednieki, tās mežu pamet. Cūkas pārvietojas dzīvot nelielos mežiņos starp lielām lauksaimniecības zemēm, kur tās pavada gan vasaru, gan rudeni.

 

Meža cūku medības jāpastiprina tieši ārpus meža masīviem, nepieļaujot situāciju, ka tur tās ir lielākā drošībā nekā mežā. Arī medījot ārpus meža masīviem, cūkas nedrīkst medību vietā pievilināt ar kukurūzu vai citu tīkamu barību. Regulāri īstenojot minimālu meža cūku piebarošanu mežā, veģetācijas periodā ir iespējams cūkas noturēt mežā, sākot to medības vēlu rudenī un ziemā.

 

Barības gādāšana meža zvēriem

Medību objektā, pirmkārt, mežā jāpalielina dzīvnieku barības bāze. Viena no lētākajām, bet ļoti efektīva metode ir visu to iespēju, ko dod meža masīvā esošās pļavas, lauces, bijušās mājvietas, saprātīga izmantošana. Tās jāsaglabā, nedrīkst ļaut tām aizaugt ar kokaugiem. Pret to neiebildīs arī īpašnieki. Šīs teritorijas ir jāsaglabā kā staltbriežu, stirnu, meža cūku un citu dzīvnieku barības vietas. Tajās iespēju robežās var audzēt visdažādākās kultūras. Var ik gadu sēt auzas, kviešus, miežus, rudzus. Vislētākais variants ir platību ik vasaru nopļaut. Vislabāk, ja nopļauto zāli izžāvē, ievieto barotavā vai saliek pareizi nokrautā kaudzē barībai ziemā.

Ja tas nav iespējams, tad nopļauto zāli var nesavākt un septembrī, oktobrī līdz pat biezam sniegam tur būs labs attāls, ko ēdīs staltbrieži, stirnas. Zem nopļautās, bet nesavāktās zāles vāla būs savairojušās sliekas un citi mīkstmieši. Tos tur regulāri ēdīs meža cūkas, nemaz netaisoties iet ārā no meža uz laukiem. Ja būs iesēti mieži, tad šajās platībās līdz pat salam raksies meža cūkas, kas ēdīs to saknes. Lai cik niecīga būtu lauciņos iesētā raža, dzīvniekus tā vienmēr piesaistīs, jo var ēst, nebaidoties no nomedīšanas.

Zālājs nav mūžīgs, tas regulāri jāatjauno, to pārarot, kultivējot un apsējot ar dažādu zālaugu mistru. Mistrojumā jāiekļauj āboliņš, lucerna, saldā lupīna u. c. dzīvnieku iecienīta barība. Ja ir iespēja, ļoti labi ir ieaudzēt topinambūru. Tā saknes ēd meža cūkas, bet lakstus visi pārnadži, zaķi. Topinambūrs ir ilggadīgs, ja vien nepieļauj tā pilnīgu apēšanu jau pirmajā iestādīšanas gadā. Ļoti vēlams kaut īslaicīgi šo kultūru iežogot.

Šajās platībās dzīvniekus ar tiem patīkamu barību mēnešiem nodrošina tur augošās mežābeles, dažādas plūmītes, kastaņas, pīlādži utt. Ja augļkoki tur jau ir, tie jāapkopj, novēršot citu koku negatīvo ietekmi, jāizzāģē sausie zari utt.

Minētais nav jāsaprot burtiski, bet optimālo rīcības variantu noteiks visu apstākļu izvērtējums un reālās iespējas.

 

Daļa jau iepriekš minēto pasākumu pozitīvu ietekmi dos ilgtermiņā, bet ne uzreiz, ar to jārēķinās. Šajās platībās nav pieļaujams, ka jau no aprīļa visu veģetācijas periodu mednieks tur sēž kancelē un nepārtraukti šauj dzīvniekus.

 

Vispār medībās nedrīkst dominēt vēlme kaut ko iegūt par katru cenu un tūlīt. Nekas slikts nenotiks, ja, piemēram, šajās platībās piesvilposim un nomedīsim kādu stirnu āzi, ja septembrī tur nomedīs kādu staltbrieža bulli vai oktobrī, novembrī kādu meža cūku, staltbriedi. Nedrīkst katru nedēļu tur medīt un ierīkot kanceli ar barības kaudzi.

Jāatceras, ka pareizas medību saimniecības mērķis ir nodrošināt ilglaicību. Dzīvniekiem ir atmiņa, un tie spēj analizēt notiekošo to dzīves vietās. Tie spēj “savus secinājumus” nodot citiem populācijas īpatņiem. Galvenais, medniekiem ir jābūt labai gribai platības apsaimniekot ilgtermiņā tā, lai dzīvnieki tur labi justos un labi vairotos.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+