Postmodernisma krāšņās sastāvdaļas 0
Rīgas Mākslas telpā atklātajā starptautiskās laikmetīgās mākslas izstādē “Ingredients” aplūkojamas instalācijas, gleznas un filmas.
Izstādē piedalās piecpadsmit mākslinieki no astoņām valstīm, un viņu vidū ir gan Latvijā pirmoreiz skatāmas starptautiskas laikmetīgās mākslas zvaigznes – Džeremijs Dellers, Vilhelms Sasnala un Ragnars Kjartansons –, gan Eiropas mākslinieki ar ne tik lielu atpazīstamību, bet tikpat iedvesmojošām idejām un neizsīkstošu entuziasmu postmodernisma situācijā. Kuratore Inga Šteimane aicinājusi arī piecus latviešu māksliniekus – Ingu Ģibieti, Kasparu Zariņu, duetu, kurā strādā Laura Prikule un Eva Vēvere, kā arī Krišu Salmani, šāgada Latvijas paviljona mākslinieku Venēcijas biennālē.
Izstādes pamatā ir ticība labajam postmodernismā, uzsver kuratore. Mūsdienas ir nevis kādas slavenas pagātnes neizdevusies nākotne, bet pašas par sevi.
Pusnolaisto bikšu atkailinātais vīrieša dibena muskulis saspringst pletnes cirtiena gaidās – kadrs ekrānā tik reālistisks, pat naturāli tiešs, ka apziņā šķietami nesader ar postmodernisma paģērošo iztēli un fantāziju. Ragnars Kjartansons kļuva slavens 2009. gadā kā Islandes paviljona mākslinieks Venēcijas biennālē, un šis viens no agrīnajiem darbiem – “Filmas” – nav paņemts nejauši. Darbs ir zīmīgs arī Latvijai. Vīru ekrānā tik tiešām per. Filma vēsta par laikiem, kad Islande bija Dānijas pakļautībā, kad islandieši tāpat kā latvieši bija zemnieki, beztiesiski dāņu kungu kalpi. Varbūt filma savā ziņā ir arī politnekorekta, neslēpj kuratore. Šis darbs izvēlēts tādēļ, lai apzināti to noliktu blakus Eiropas karogiem (beļģu mākslinieces Tinkas Pitoras darbā izmantoti suvenīrkarodziņi) un saprastu, ka Eiropas vēsture ir daudz komplicētāka, nekā mums liekas.
Šodien esam izglītotāki, nekarojam savā starpā, taču pavisam neilgs posms mūs šķir no laika, kad Eiropas tautas karoja, un šo naidu glabā ģimeņu atmiņas un rakstītā vēsture. Izstādei izraudzītie darbi nav nejauši, bet veido kuratores iecerētu vienojošu stāstu.
Poļu mākslinieks Vilhems Sasnala, kurš pasaulslavens kļuva pēc personālizstādes Londonā, divās mazās filmiņās parāda, ka var gleznot, arī nelietojot audeklu, krāsu, otu. Bet Kaspara Zariņa izpratnē māksla mūsdienās pretēji racionālajai dzīvei visapkārt vērsta uz kaut ko skaistu, romantisku un krāsās piesātinātu. Krāsains, ārkārtīgi estētiski izsmalcināts ir Lauras Prikules un Evas Vēveres darbs “Laika plānotājs”. Vēl spilgtāks ir beļģietes Tinkas Pitorsas darbs. Turpretim Krišs Salmanis izmantojis tikai vienu krāsu – balto. Ziņojuma dēlim vai datora sānam tipiskas zaļas zīmītes ar domugraudiem “… meklēt kašķi ar katru pretimnācēju”, “… atdot parādu nākamajā dienā” piespraustas pie baltām milzu sienām. Vācu mākslinieka brēmenieša Kristiana Helvinga darbs “Debesis un elle” veidots no melnām slīpi saslietām izstāžu zāles sienām. Mākslinieks neslēpj, ka ideju nolūkojis bērnu spēlē Vācijā ar tādu pašu nosaukumu. “Melnā krāsa ir nevis raudināšanai vai drūmu noskaņu radīšanai, bet akcents nošķirtībai,” stāsta mākslinieks. “Un, ieejot starp šīm sienām, varat nokļūt patvērumā arī no visa apkārt redzamā krāšņuma.”
