Pozitīvs emocionālais iedarbīgums 0
Liene Mackus un Arturs Arnis. “Saullēkts”. LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”, Radošā darbnīca. 10.06. – 9.07.2017.
Lienes Mackus un Artūra Arņa izstāde “Saullēkts” pieteikta kā domas vai iedomas fiksācija, kas izteikta vizuāliem līdzekļiem. Mākslinieki saka, tā ir kādas gaišas domas ilustrācija, bet izstādes nosaukums “Saullēkts” ir asociatīva norāde uz kaut kā sākumu.
Izstāde skatītājam liek atlikt malā nepieciešamību saskaņot izpratni par redzamo ar to, kāda patiesībā pasaule eksistē mums apkārt. Tematiski un idejiski šī ir abu 2015. gada kopizstādes “Ziemas miegs” Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā turpinājums. Interese par miegu kā neparastu apziņas stāvokli, kas paver iespēju tam, kas nav iespējams nomodā, tagad transformējusies vai, precizējot, izvērtusies plašākā idejā par iztēli. Interesanti vērot, ka savas domas realizēšanā Mackus un Arnis ir raudzījušies tālāk un fiksējams izmaiņu vai jaunas izteiksmes meklējumu un atradumu punkts. Iepriekšējie Mackus tēlnieciskie veidojums bijuši miniatūri, bet šajā izstādē mazās formas pāraugušas aizrautībā ar monumentālām struktūrām un apveidiem. Izstādes telpā aranžēti vairāki lieli, savās aprisēs nekonkrēti objekti, nojaucot pēdas konkrētu parādību raksturlielumiem. Būtisks izteiksmes līdzeklis ekspozīcijas iekārtojumā ir gaisma, skaņa un kustība. Un visi šīs izteiksmes komponenti, savīti vienā stāstījumā, piedāvā skatītājam telpu iztēlei.
Izstāde ir īpaša, bet izjūtu gammu, ko tā sevī ietver un ko skatītājs potenciāli piedzīvo, ir grūti izteikt vārdos. Tajā daudz no nenoteiktā, daudznozīmīgā, kurā varam ļauties savai iztēlei un tās neierobežotajām iespējām mūsu prātos. Tas arī bija mākslinieku dueta mērķis – radīt telpu, kur piedzīvot mirkli, kas pildīts ar iztēli, iedomājoties, kas varētu būt uzburtā aina, vai vienkārši ļaujoties telpas scenogrāfijai un plūst tai cauri. Šāda piedāvātā pieredze, kur piedzīvotajam ir grūti atrast vārdisku formulējumu, liek domāt par iztēli kā tādu. Individuāli katram šīs izstādes piedzīvojums būs atšķirīgs un katra iedomātā lieta vai būtne būs citāda, un, visticamāk, arī mākslinieku iedoma par tēloto mirkļa tvērumu ir atšķirīga. Ursula K. le Gvina, amerikāņu fantāzijas un fantastikas žanra meistare un klasiķe, domājot par iztēli un tās raksturu, eseju krājumā par fantāziju un zinātnisko fantastiku (1979) raksta: “Fantāzijas sākotnējā un instinktīvā virzība ir, protams, vērsta uz iekšpusi. Fantāzija no dabas ir tik introverta.” Rakstnieces formulējumam par iztēli gribas pielīdzināt arī Mackus un Arņa veidoto ekspozīciju. Tā viena mirkļa tvērumu padarījusi par fantāzijas objektu, individuālu katra apmeklētāja pieredzi, jo visērtāk jūtamies savā iedomu pasaulē, kur nav jāapliecina kāda stāsta patiesums vai iespējamība.
Tā ir teju vai sakāpināta poētiskā valoda, ko lieto Mackus un Arnis. Bet ne pārsātināta. Tēlnieciskie apjomi (Mackus) un telpas scenogrāfija (Arnis) sakļaujas organiski un darbojas gluži vienā elpas ritmā, atklājot mums kādu citu domāšanas un varbūt pat eksistences veidu. Jau iepriekšējā kopizstādē abi mākslinieki pārsteidza ar savu jūtīgo attieksmi pret tēliem, telpu un atmosfēru. Arī šoreiz noskaņas un telpas organizēšanā bijusi būtiska smalka attieksme pret vidi, kurā skatītājs tiek ievadīts. Varētu pat teikt, ka viss šeit ir rūpīgi pārdomāts. Ir izstrādāta ģeogrāfija un nosacīti likumi, kas tajā valda, raksturojot tiešu un skaidru savu domu, bet atstājot telpu arī apmeklētāja fantāzijai.
Mackus un Arnis piedāvā izstādi skatīt kā reālistisko poētismu. No vienas puses, to varam uztvert kā vārdu spēli, līdzīgi kā mākslinieki spēlējas ar izteiksmes līdzekļiem un skatītāju, kurš nostatīts situācijā, kur viņam aktīvi jāiedarbina savi jutekļi, intuitīvā un asociatīvā domāšana un tā jāpretstata konkrētajam, reālajam mirklim, kurā tas atrodas. Bet, no otras puses, to varam nolasīt kā veiksmīgu Mackus un Arņa radošās prakses apzīmējumu, kas piederīgs viņu izteiksmes valodai un lietotajiem instrumentiem, nebēgot no realitātes, bet tiecoties pēc aizvien neparastā, neikdienišķā, pozitīva emocionāla iedarbīguma.
