Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
6. jūlijs, 2015
Drukāt

“Praktiskais Latvietis” 06.07.2015.

PL26-2015-700

abonet_pogapirkt_poga

“PRAKTISKAIS LATVIETIS” – ATBILDES UZ VISIEM JAUTĀJUMIEM!

Praktisks padomdevējs katram un ikvienam. Padomi, ieteikumi un atbildes uz visiem lasītāju jautājumiem. Juristu, ekonomistu, ārstu, kulināru, dārzkopības speciālistu, celtniecības ekspertu un interjeristu konsultācijas.

APSKATĪT ŽURNĀLA JAUNĀKO NUMURU

JAUNĀKAJĀ “PRAKTISKĀ LATVIEŠA” NUMURĀ

Braucienā ar suni
“Nesen iegādājos šķirnes kucēnu, taču pēc tam uzzināju, ka man vismaz mēnesi, varbūt pat divus jāatrodas darba komandējumā ārzemēs. Diemžēl nav kur atstāt kucēnu, un suns būs jāņem līdzi. Kādi ir noteikumi suņu un citu dzīvnieku izvešanai no Latvijas?” jautā Armands no Rīgas
Kā norāda Pārtikas un veterinārais dienests, pārvietošanas laikā dzīvniekam jābūt kopā ar īpašnieku, kurš ierakstīts Eiropas Savienības parauga dzīvnieka pasē. Pārvietošana var notikt arī līdz piecām dienām pirms vai pēc īpašnieka pārvietošanās. Šajā gadījumā to dara pilnvarota persona, kam ir rakstiska pilnvara īpašnieka vārdā veikt suņu (kaķu, sesku) nekomerciālu pārvietošanu.
Lai pārvietotu dzīvnieku, nepieciešams ievērot vairākus priekšnosacījumus. Par to – publikācijā žurnālā “Praktiskais Latvietis”.

Audzēsim speltas kviešus!
Speltas jeb cietie kvieši ir priekšteči parastajiem maizes kviešiem. Salīdzinot ar mīkstajiem kviešiem, tie ir plēkšņaināki, graudi līdzīgi auzām, jo atrodas plēksnēs, kas ir grūti atdalāmas. Plēksnes apgrūtina kulšanu un ietekmē sēju, toties spēj aizsargāt augu no slimībām. Speltas kviešus plaši audzē Vācijā, Ungārijā, nelielās platībās – gandrīz visās Eiropas valstīs, arī Latvijā.
Plēkšņu kviešiem ir svarīga nozīme pārtikā. Graudi ir bagātīgs vitamīnu avots, tajos ir 9–27% olbaltumvielu, 2,2–3,37% lizīna, 30% neaizvietojamo aminoskābju. Šie rādītāji pārspēj mīkstos kviešus, ko galvenokārt audzē Latvijā un izmanto pārtikā, lopbarībā un bioetanola ražošanā.
Speltas kviešiem ir vismaz desmit paveidu.

Putni ķiršos!
Saimnieka vietā pirmie ražu steidz novākt jaunie strazdi. Kad vietējiem putniem apetīte rimusi, pāri dosies ziemeļpuses (Igaunijas, Somijas) strazdu bari, kuriem kāre pēc ogām ir vēl neremdināmāka. Tie parasti lido lielos baros un aiz sevis atstāj vien tukšus zarus un lapas. Putni nesmādē ne ķiršus, ne jāņogas un upenes, ne negatavos, skābos smiltsērkšķus. Šoreiz eksperimentējam, vai iespējams efektīvi atvairīt bezkaunīgo strazdu uzbrukumus ķiršiem un zemenēm, izmantojot vecmāmiņu laiku padomus un jauno tehnoloģiju sasniegumus. Kas ir iedarbīgāks – zibošs CD disks un folija, grabošas PET pudeles, tīkli vai skaņas efekti?

Iedvesmas dārzs Lietuvā
Kamēr latvieši padomju laikos potēja rozes un audzēja tulpes, lietuviešu dārzos savu uzvaras gājienu sāka skujeņu un akmeņu mode. Daudzi daiļdārzu veidotāji Latvijā iedvesmu ir guvuši Antana Čapas botāniskajā dārzā Jaunakmenē.
Dārzam ir gandrīz 50 gadu. Tagad, kad saimnieka vairs nav, tas ir ģimenes īpašums. Viss sācies ar to, ka meliorācijas brigādē strādājošais Antans Čapa vācis neparastus akmeņus, vedis tos uz mazo pilsētas dārziņu un meklējis vietu kā skulptūrām. Dārzs arvien mazāk līdzinājies apkārtnes tradicionālajiem dārziņiem ar siltumnīcām un sakņu dobēm. Melioratoru brigādei nācies veidot arī apstādījumus, un te Antans varējis īstenot seno sapni par dārzkopību. Augu sortiments šķitis vienveidīgs, tāpēc gribējis pats kaut ko ieaudzēt un uzpotēt, un liels bijis pārsteigums, cik labi viss pieaudzis. Kad amats rokā, meklējis iespēju tikt pie interesantiem augiem, potzariem. Braukājis pa bijušās savienības valstīm, veciem parkiem augu medībās. Tādējādi aizrautīgais vīrs ieguvis daudz labu draugu dendrologu, botānisko dārzu darbinieku vidū arī Latvijā.
Sarkano māšu drava
Apkārt meži un lauki, pati sēta kalna galiņā – ideāla vieta dravai. Tāda tā ir biteniecei Rainoldai Ierītei no Suntažu pagasta. Patlaban, jūlijā, bitenieks jau var vērtēt sava darba augļus. Redzams, kur laba māte un čakla saime, kur vēl spietošanas trakuma paliekas jūtamas, no kuras saimes nekas labs nav gaidāms un kuru labāk likvidēt, kurai dzīves gaita steidzami jāpavirza biteniekam labvēlīgākā virzienā.
Rainolda Ierīte bites kopusi kopš kolhozu laikiem. Kādreiz viņas pārziņā bijis simtiem saimju, un gūta pamatīga pieredze, taču viņa vēl aizvien atzīst, ka bites ir pārsteigumu pilnas un paredzēt to rīcību ir gandrīz neiespējami. Kā atver stropu, tā pārsteigums. Pie katra jāizlemj, ko darīt.
Bites dzēliens – dziedinošs un bīstams
Bites dzēliens var būt gan bīstams, gan veselīgs un reizēm aizstāt medikamentus. Biškopji novērojuši, ka medus vācējas ir tik gudras, ka mēdz dzelt tieši slimajās un sāpošajās vietās, tāpēc nereti dzeloni ārā nevelk. Šādi iespējams ārstēties no maija līdz septembrim, bet citā laikā tās labāk netraucēt, jo spiets var aiziet bojā.
Bitei ir divi indes dziedzeri, no kuriem viens ražo skābu, bet otrs – sārmainu sekrētu, kas dzelšanas brīdī sajaucas, veidojot bezkrāsainu šķidrumu ar rūgtenu, dedzinošu garšu un savdabīgu, asu smaržu. Kaut gan dzēliens ir smeldzīgs, tas palīdz pret sāpēm.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+