Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
20. februāris, 2012
Drukāt

«Praktiskajam Latvietim» – 20


praktiskie_km_8

Akciju sabiedrība “Lauku Avīze” un “Latvijas Avīze” šo gadu pavadīs jubilejas zīmē. Esam uzsākuši 25. darba gadu – 1988. gada 9. janvārī tika dibināta “Lauku Avīze”, iznākot pirmajam laikraksta numuram. Pa šiem gadiem no viena nedēļas laikraksta ir izaudzis prāvs uzņēmums, kas izdod avīzi, žurnālus un grāmatas.

 

“LA” lappusēs regulāri stāstīsim par mūsu izdevumiem, par vēsturiskiem notikumiem un cilvēkiem, kam bijusi nozīmīga loma “LA” dzīvē. Šajā reizē – par žurnālu “Praktiskais Latvietis”, kam tieši šodien iznāk jubilejas – 20. gadskārtas – numurs.

 

Priekštece – “Saimnieka rokasgrāmata”

Pirmajos gados “Lauku Avīze” (“LA”) iznāca reizi nedēļā uz 16 lappusēm, metiens pārsniedza pat 300 tūkstošus eksemplāru. Lasītāju vēstuļu pasts ar prasījumu pēc padoma un saimnieciskas palīdzības bija milzīgs, avīze vairs nespēja atbildes, skaidrojumus, komentārus ietilpināt. Tāpēc 1991. gada 1. novembrī iznāca pirmais pielikuma “Saimnieka rokasgrāmata” laidiens, kura sagatavošanu “LA” redaktors Voldemārs Krustiņš uzticēja man. Pielikuma ievadā “Mūsdienu līdumnieks” rakstīju: “… viņš (mūsdienu līdumnieks. – I. B.) nepavisam nav tas romantiskais sencis “līdumu dūmos”, kas gāza kokus tīrā, Dieva dotā mežā, iekopa tīrumus un visu taisīja pats savām rokām. Mūsu zemnieks ir daudz atkarīgāks no ārpasaules. Pretrunīga un nesavākta būdama, tā viņu rausta, stumda un gremdē. Tāpēc “Saimnieka rokasgrāmata” centīsies palīdzēt.”

Tagad, pāršķirstot šo pielikumu, secinu – esam skaidrojuši visu, ko vien lasītājs prasījis: būvmateriālu izvēle, lētas kūts būve, kažokādu ģērēšana, aku grodu likšana u. tjpr.

Tomēr vēstules un ierosinājumi uz redakciju plūda vēl kuplākā skaitā. Nu jau par “Rokasgrāmatās” izlasīto. Un 1992. gada 25. februāra “LA” numurā lasītājs saņēma jaunu ziņu – “”Praktiskais Latvietis” ceļā pie lasītāja”. Tajā esmu pavēstījusi: “Nav tāda informācijas izdevuma, kas apkopotu un piedāvātu zemniekam vajadzīgāko. Īsāk sakot, zemnieka ražotais piens un gaļa būtu stipri lētāki, ja viņam nebūtu jātērē lieks laiks, degviela un savs darbs daudzu preču, informācijas, padomu meklējumos. Tāpēc SIA “Lauku Avīze” valde nolēma – izdot pielikumu “Praktiskais Latvietis”. Ar skaidru un nepārprotamu nolūku – ja visās nebaltās dienās latvieti glābis viņa praktiskais prāts, taupība un apdomība, lai šie godājamie tikumi ir mūsu ceļveži arī šodien.” Izrādās, vecas patiesības ir spēkā arī pēc divdesmit gadiem.

 

Krusttēvs, palīgi 
un precinieki

Kā tapa “Praktiskais Latvietis”? Kopā ar kolēģi Sarmīti Pumpuri gudrojām, ko redaktoram Voldemāram Krustiņam celt priekšā, iztaujājām lauksaimniecības speciālistus, zemniekus, zinātniekus. Pēc lielās gudrošanas sanāca daudz nodaļu – biedrību un pagastu ziņas, mehanizācija, lopkopība, graudkopība, celtniecība, ārzemju pieredze, amatniecība, zemes īpašums, ekonomika, zivsaimniecība, dārzeņkopība, biškopība, daiļdārzniecība, mājturība u. c. Vēlāk nodaļas papildinājās ik pa brīdim, piemēram, bija milzīga vajadzība pēc īpašumlietu skaidrošanas. Šīs aktualitātes nekavējoties atrada vietu “PL”.

Par konsultantiem uzaicinājām Latvijā atzītas autoritātes: augkopībā – Visvaldi Pirkstu, mehanizācijā – Edgaru Lāčgalvi, lopkopībā un ciltsdarbā – Elēnu Zivtiņu, piensaimniecībā – Mārtiņu Sesku, biškopībā – Juri Šteiseli, augļkopībā – Māru Skrīveli, daiļdārzniecībā – Andri Orehovu u. c.

 

Ar topošā izdevuma nosaukumu gan gāja raibi. Mūsu sagudrotie (“Zemnieksētas spēks”, “Lauksaimnieka palīgs” u. c.) izdevēju nepārliecināja, beidzot šefs mūsu variantus bija pārsvītrojis, sparīgi uzrakstot savu. “Nu, vai tad tas nav pats galvenais – “Praktiskais Latvietis”?” viņš it kā pārvaicāja, atbildi negaidīdams.

 

Kad nu vārds bija iedots, pie darba! “LA” atbildīgajam sekretāram Alfrēdam Kundziņam tika uzdots gādāt par “PL” māksliniecisko veidolu, vākiem un drukas lietām. Pirmā gada numuriem Alfrēds veiksmīgi atrada mākslinieka Anša Cīruļa gadalaiku litogrāfijas. Laikazīmju “pareģis” Juris Fogelis piekrita aizmugurējam vākam katru mēnesi izstrādāt “Praktiskos darbus sirdsmīļiem latvju zemes rūķiem” – šis darbu kalendārs gadiem tika daudzināts.

Kaut arī līdz 1995. gadam kopā ar Sarmīti “PL” saturu veidojām divatā, mūsu palīgos saskaitījām 214 autorus. Tagad varu tikai pabrīnīties, kāda tā tolaik bija milzu uzticība! Zemnieki paši rakstīja, kā izdevīgāk uzcēluši kūti, klēti vai kalti, sūtīja darba zīmējumus, ko ieteikt citiem, vēstīja par jaunām graudaugu šķirnēm, ko atzinuši par labām. Minētajiem konsultantiem 1994. gadā piebiedrojās “PL” Zemnieku padome: Jānis Ērglis no Iecavas, Andrejs Kārklis no Bērzaines, Andrejs Rajeckis no Stalbes un Guntis Rāviņš no Zasas.

Izrādījās, “PL” novērtējuši ne tikai zemnieki… Uzradās precinieki. “LA” rīkotajā Zemnieku saeimā 1994. gada rudenī mani uzrunāja Latvijas Zemnieku savienības toreizējais vadītājs Jānis Kinna ar Aigaru Kalvīti, kas tad bija Piensaimnieku centrālsavienības priekšnieks. Bildinājums bija negaidīts un tiešs: ko tu teiktu, ja “Praktiskais Latvietis” kļūtu par zviedru zemnieku partijas izdevumu? Tas ir, zviedri to nopirktu? Apjuku. Bet “Latvietis” taču pieder “Lauku Avīzei”, es brīnījos. Ja piekritīsi, to nokārtosim. Bet – tad jau tas vairs nebūs latviešu zemniekiem domāts izdevums? Tā jau gluži nebūs, viņi mierināja. Otrreiz man to atgādināja “Sējēja” ballē Vecaucē. Ka bildinājums bijis nopietns, tika apliecināts ar skaistu Izabellas Krolles kafijas servīzes dāvinājumu – šķiet, par zemniecības attīstības atspoguļojumu “PL”. Nepiekritu. Un Voldemāram Krustiņam ne prātā nenāca tirgoties ar zviedriem…

 

Pastāvēs, 
kas pārvērtīsies

1994. gada decembra numurs kļuva par “izmēģinājuma trusīti” krāsu iespiedmašīnai “Latgales drukā” Rēzeknē. Bija strauji pienācis krāsaino preses izdevumu laiks, kas deva jaunas iespējas, radīja arī jaunas rūpes. “PL” nākamais redaktors Alfrēds Kundziņš atnāca ar saviem jauninājumiem – sakārtoja izdevuma krāsaino versiju un mainīja tā formātu. “Lasītājiem interesēja pilnīgi viss. “Praktiskā Latvieša” 32 lappuses jau kļuva par knapu,” atceras Alfrēds, “tāpēc palielinājām formātu, kādu drukājām līdz 1997. gadam. Tā ieguvu lielāku avīzes platību, un labākas kvalitātes papīrs ļāva iespiest daudz efektīgākas krāsu bildes. Līdz ar to skaidri redzams kļuva reklāmas pieaugums.

 

Ja salīdzinām ar to laiku, “PL” ir mainījies, bet šodien atkal pienācis jauns praktiskuma vilnis. Piemēram, veikalos tagad ir nopērkamas detaļas, iekārtas, materiāli, kas ļauj cilvēkiem no šiem pusfabrikātiem izgatavot daudz ko mājai, dzīvoklim lētāk, nekā izvēloties gatavu mantu. Tur praktiskam cilvēkam noder šodienas “PL” padomi.”

 

Kolēģis gandarīts par to, ka izdevies “PL” noturēt un veidot tālāk profesionālu žurnālistu un tehnisko darbinieku komandu. “Atceries, kad devāmies pie zemniekiem, cik sirsnīgi mūs uzņēma?” Alfrēds atgādina. “Mēs, mazais “Praktiskais”, bijām ceturtais visvairāk abonētais izdevums aiz “Dienas”, “Lauku Avīzes”! Un, kad uz simto “PL” numuru aizbraucām uz Dobeles ceriņdārzu, kur zinātnieces mūs tik lieliski uzņēma, – to mirkļu dēļ bijis vērts strādāt! “

 

Sarīkoja pļaušanas čempionātu

Dace Kokareviča žurnālā paveikusi trīs reformas – periodiskuma (“PL” sāka izdot reizi nedēļā), formāta (“PL” ieguva tagadējo formātu) un pārmaiņas kolektīvā. Daces darba gadus raksturo arī citi interesanti jaunievedumi: “PL” pļaušanas sacensības zāles pļaušanā ar izkapti, kas kopš 2000. gada tika rīkotas desmit gadus; tālmācības skola daiļdārzniecībā; redakcijā ieviesa karsto telefonu, kas kopš tā laika tiek praktizēts arī “LA”. Redaktore rosināja mīļas nodarbes pašu kolektīvā, piemēram, recepšu dienu, kad darbinieki cienāja kolēģus ar savā ģimenē iecienītiem kārumiem.

Latvijā plašu ievērību guva pļaušanas čempionāts. To sākums bijis savdabīgs. Dace atceras: “Kolēģis žurnālists bija uzzinājis no Vācijas vēstniecības, ka 2000. gada augustā Švarcvaldē (Vācija) rīko pasaules čempionātu zāles pļāvējiem. “PL” veica lasītāju aptauju, lasītāji nobalsoja – Latvijai jāpiedalās. Radās ideja vispirms noorganizēt pašiem tādas sacensības, jo tā taču būtu lieliska reklāma “Praktiskajam”! Pirmās sacensības notika Litenē. Patiesībā šis lielais sarīkojums notika bez naudas, tikai ar piensaimnieku sadāvinātiem sieriem. Ar balvām atbalstīja Hipotēku banka un Latvijas Banka, vēlāk arī Zemkopības ministrija. Vācijā mūsu komanda – pa pieciem vīriem un sievām, un kapinātāji – bija tautastērpos, ar Latvijas karogu – skaisti! Tikām līdz vidum, toties daudzie ārzemnieki bija ieraudzījuši iznesīgos latviešus!”

 

Veselīgi un praktiski

Aija Geida bijusi gados visjaunākā “PL” redaktore. Viņas laikā iezīmējās žurnāla pavērsiens no lauksaimnieciski orientēta izdevuma uz ikdienas patērētājam domātu. Palicis prātā, ka visvairāk gandarījuma devis konkurss “Pašu cepta maizīte”, kad “PL” apbraukāja vai visu Latviju, satiekot brīnišķīgus lauku ļaudis. Toreiz redaktore pati vairāk rakstījusi par veselības problēmām. Kad pašas bērni jau bija paaugušies un Aija atgriezās darbā “PL”, vairāk pievērsusies kulinārijai un uzturam.

 

“Tās ir šausmas, kādu pārtiku ikdienā lietojam!” žurnāliste ir sašutusi. “Tieši tas un bērnu veselība pamudināja iemācīties un maksimāli daudz produktu gatavot pašai.” Lūk, no kurienes veselīgu produktu receptes, Aijas izmēģinātas, uzlabotas un “PL” ar prieku ieteiktas lasītājiem!

 

Viņa izdarījusi to, uz ko reti kurš žurnālists būtu spējīgs – ģimene pārcēlusies uz laukiem, pienu pērk no kaimiņiem, dārzā pašu dārzeņi un ogulāji, Aija gatavo jogurtus, sieru, biezpienu savai ģimenei, cep maizi, taisa pat konfektes un citus gardumus. Mācījusies kursos, apmeklējusi kulinārijas meistarklases.

Tagadējais redaktors Egons Strautiņš veltī kolēģei atzinīgus vārdus: “Man viņa ir zvaigzne. Cilvēks, uz kuru varu paļauties.

Domāju, ka esmu sakārtojis redakcijas sistēmu: rubrikas, tematiku, vizuālo modeli. Kadriem ļauju rīcības brīvību. Cita lieta, pie kuras allaž esmu turējies, – nevienu neesmu izdzinis. Mēģinu katram atrast pielietojumu – tas, kas patīk, vislabāk arī izdodas.”

 

Uzziņa

Izdevuma “Praktiskais Latvietis” (toreiz “Lauku Avīzes” pielikums; patlaban žurnāls patstāvīgs izdevums) 1. numurs nāca klajā 1992. gada februārī. Metiens – 18 tūkst. eks. Jauno izdevumu varēja iegādāties mazumtirdzniecībā. Aprīļa numurā redakcija paziņoja, ka no jūlija “PL” varēs pasūtīt. Augusta numura metiens – 38 tūkst. eks.

“PL” redaktori: Ilze Būmane (1992 – 1995), Alfrēds Kundziņš (1996 – 1998), Dace Kokareviča (1998 – 2000), Aija Krustiņa-Geida (2000 – 2006) un 
Egons Strautiņš (no 2006. gada).

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+