Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
16. decembris, 2013
Drukāt

Praktiskākā latviete. Saruna ar žurnāla “Praktiskais Latvietis” redaktori Sandru Rusku (1)

Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis

Pagājušajā mēnesī žurnāla “Praktiskais Latvietis” galvenā redaktora amatu sāka pildīt Sandra Ruska. Viņas pirmā darbavieta pēc augstskolas beigšanas bija “Lauku Avīzes” ekonomikas nodaļa. Apmetusi loku, viņa atkal nonākusi te, kur sākusi. Tāpēc pirmoreiz “Saimnieku sarunas” ar kolēģi. Viņa atsteigusies ar trim dažādiem žurnāla vākiem – pašlaik modelējot, kā žurnāls labāk izskatītos nākamgad.

– Vai esi vispraktiskākā no latvietēm, ka esi nonākusi “Praktiskā Latvieša” galvgalī?


– Vismaz praktiska – noteikti. No bērna kājas esmu dzīvojusi laukos. Pirmās vadītāja tiesības man bija traktoram. Izglītība man ir agronoma, dzīvesskolu esmu guvusi, strādājot simts hektāru zemnieku saimniecībā.

– Tomēr esi žurnālistikā.


– Lauksaimniecības universitātes trešajā kursā mani uzrunāja no Zemkopības ministrijas, pavēstot, ka “Lauku Avīze” meklē agronomu, kas spētu saprast, kas notiek laukos.

– Un tā agronoms, nenonākot līdz zemei, nokļuva Preses nama…


– 16. stāvā. Ekonomikas nodaļā, ko vadīja Ingus Gailums – mans tagadējais dzīvesbiedrs.

Ā, dienesta romāns! Vai tas labi?


– Jā. Toreiz – puņķi un asaras, jo žurnālistika nebija mans dzīves mērķis un ierakstīties nebija viegli. Sāku šeit kā korespondente, tad biju ielikuma “Ziņnesis” vadītāja. Pēc sešiem gadiem uz tikpat ilgu laiku aizgāju uz žurnālu “Agrotops”. Tad iekšējais aicinājums mani aizsauca uz “Dārza Pasauli”, kas man bija tuvāk dvēselei. Nostrādāju… re, gribot negribot man izveidojies cikls ik pa sešiem gadiem mainīt darbavietu.

– Vai vajag mainīt darbus? Tā iegājies augstāk vērtēt tos, kas vienā darbavietā nostrādājuši visu darba mūžu…


– Pilnīgi noteikti vajag. Lai spētu būt radošs, vajag ko jaunu. Pat neapzinoties pēc kāda laika iestājas rutīna. Ir ļoti maz cilvēku, kuri daudzus gadus spēj strādāt vienā darba vietā un būt pietiekami radoši. Man visu laiku gribas mācīties un apgūt ko jaunu. Ja nemācies, tas nozīmē, ka degradējies.

– Vai tas nozīmē, ka tagad arī mācies?


– Šobrīd paralēli darbam mācos un strādāju Amerikas kosmētikas firmā, kura daudz iegulda izglītošanā. Tā ir iespēja tikt pie pasaulē atzītākiem lektoriem. Daudzi no viņiem lasa lekcijas Kembridžā. Turklāt tās nav zināšanas tikai par kosmētiku, bet arī par cilvēkiem – par viņu tipiem, par saskarsmi un sadarbības veidošanu. Kā piepildīt savus sapņus un netērēt laiku cilvēkiem, kuri izšķiež tavu laiku. Esmu sapratusi, jo vairāk man ir darba, jo vairāk izdaru.

– Neesi pilsētniece taču.


– Bērnību pavadīju Madlienā pie Ogres upes, viensētā, kur man ļoti patika skraidīt pa pļavām un lasīt ziedus. Mums bija vecs zirgs, un, līdzko spēju tam uzrausties mugurā, tā – aidā pa pļavām. Biju pat iesaukta par zirgu dīdītāju. Vecāmāte, kas bija sovhoza brigadiere, mani visur ņēma līdzi. Biju izdzīvojusies pa traktoriem un kombainiem. Lika arī strādāt. Ravēt man patika. Vagas galā bija “burkāns” – kāda kapeiciņa par katru vadziņu.

Esmu divus gadus īrējusi dzīvokli Rīgā un sapratusi, ka tas nav man. Kaut strādāju pilsētā, vakarā es gribu būt laukos. Man patīk sajust zemes smaržu un dzirdēt, kā ik rītu kaut kur purvā kliedz dzērves. Dabas ritms sakārto mani ikdienas darbam pilsētā. Esmu to ideālo modeli atradusi – septiņpadsmit gadus dzīvoju Tumšupē Ropažu pagastā, kur ar ģimeni esam iegādājušies māju. Tur upes krastā divos hekt­āros ir ko darīt.

– Ko agronome divos hektāros dara?


– Audzēju visu, kas ģimenei un draugiem vajadzīgs – arī kartupeļus (šogad divreiz mazāk šķirņu nekā citus gadus – tikai sešas). Tagad appļaušanu ar traktoriņu jau pārņēmis dēls, bet man ir divas siltumnīcas, viena apkurināma. Jo tomātu un puķu dēstus audzēju pati. Katru gadu audzēju apmēram 20 tomātu šķirnes. No āboliem spiežu sulu. Esmu no tām “konservatīvajām” sievietēm, kas visu vāra, konservē un liek burciņās. Jau vairāk nekā gadu katru sestdienu cepu maizi. No ekonomiskā viedokļa raugoties, tik mazā platībā lauksaimniecība ir dārgs vaļasprieks. Bet man ir svarīgi, ko es ēdu. Un es zinu, kā to esmu izaudzējusi.

– Mājdzīvnieki?


– Kaukāza un Vidusāzijas aitu suņi, jo man ļoti patīk šo šķirņu suņu raksturi. Suņiem kompāniju sastāda no patversmes paņemts kaķis, kurš ķer kurmjus.

– Rokdarbniece arī esi?


– Studiju laikā šuvu sev drēbes, bet nu tam nav vaļas. Bet daudz vairāk par šūšanu man patīk adīšana un tamborēšana. Esmu beigusi arī kursus floristikā, jo kārtīgai saimniecei jāprot gan svētku pušķi sataisīt, gan sēru vainagu uzvīkšīt.

– Tātad praktiskā latviete pārzina visu, par ko žurnālā rakstīts?


– Jā, varbūt juridiskās lietas un būvniecību mazliet mazāk. To atsver vīrs jurists. Slieksni esmu sabetonējusi un mājas priekšā ozolkoka bruģīti sagatavojusi un izlikusi. Varbūt ar veselības jautājumiem mazāka saskare bijusi.

– Tā ir laba zīme – tad jau laba veselība! Kā trūkst “Praktiskajam Latvietim”?


– Es nevaru strādāt ne pie kā tāda, kas man pašai nepatīk. Man gribas tādu žurnālu uztaisīt, lai tas būtu mīļš un gaidīts katrā mājā. Lai tas būtu labākais padomdevējs katram, kam to vajag.

– Vai āmuram vajag būt mīļam? Vīrieši laikam no praktiskām lietām gaida noderīgumu. 


– Jā, neapšaubāmi praktiskam un noderīgam pēc satura. Tajā jāsmeļas padomi un citu pieredze. Žurnālu jau veido paši lasītāji, iesūtot jautājumus par to, ar ko saskaras. Vēlos vīru darbu tēmas padarīt praktiskākas, lai lasītājs gūtu ko vērtīgu un noderīgu saimniecībā. Bet sev tuvo dārza tēmu padarīt vēl izvērstāku, jo šeit nu gan mums spēku pietiek. Kā lasītājai man pašai pietrūka informācijas par celtniecību un mājas uzturēšanu. Tomēr padomu pasniegšanas veidam jāspēj uzrunāt.

– Žurnāla sauklis – “Mēs atbildam uz visiem jautājumiem!”. Pat kā kolēģim man nav saprotams – kā to spējat, turklāt notrāpāt noteiktā lappušu skaitā.


– Lappušu skaits gan mainās – divreiz mēnesī ir 32 lappuses, divreiz – 40 lappuses. Jautājumu, protams, ir daudz, un cenšamies uz tiem atbildēt. Bieži gadās tādi, uz kuriem esam atbildējuši, – tad pasakām, kurā žurnālā meklēt. Nesen atradu vecāsmātes grāmatu par kurmju un kaitēkļu apkarošanu… 1935. gadā. Šīs problēmas nemainās – mainās tikai metodes.

– Kā pati apkaro kurmjus un kaitēkļus? Ar indēm?


– Nē, vasarā kurmji pamūk no sūnu plēsēja un zāles pļāvēja, bet uz rudeni, kad pļaušana ir retāka, atgriežas. Tā kā esmu agronome un zinu par augu vajadzībām, zinu, par ko uztraukties un par ko ne. Ar augu aizsardzības līdzekļiem neaizraujos. Tikai tik, cik tas ir nepieciešams. Tomātus un kartupeļus nomigloju, bet tikai ar bordo šķidrumu. Ja parādās Kolorādo vaboles, tad nolasām.

– Vai arī darbā pārmaiņas var panākt ar “bioloģiskām metodēm”?


– Ja mani šeit aicināja, tad novērtē, ka spēju. Un es jau šeit neatnācu tukšā vietā. Žurnāls jau gadiem ir pierādījis, ka ir novērtēts un tam ir stabila niša tirgū. Esmu pieradusi strādāt intensīvāk, un mans darbs līdz šim ir nesis rezultātu. Noteikti padomāšu arī par to, lai žurnāla lasītājs justos īpašs… Negribu šobrīd neko apsolīt, jo piederu pie tiem, kuri vairāk dara un mazāk runā.

– Kāds ir praktiskais latvietis – lasītājs?


– Latvietis ir akurāts, viņam ir svarīga dārza izjūta ap viņu. Tik lielu mīlestību uz augiem un apkārtnes sakārtošanu reti kur sastapt. Arī salīdzinājumā ar lietuviešiem un skotiem, kuru dārzus šogad apmeklēju. Kaut arī latvietis ciemiņiem saka: “Pie manis nenāciet, man nekā nav!”, tik skaistus dārzus kā Latvijā neesmu redzējusi nekur. Latvietim visu patīk izdarīt pašam.

Vizītkarte


Sandra Ruska


* Žurnāla “Praktiskais Latvietis” galvenā redaktore no 1. novembra;

* 44 gadi, dzimusi Ogrē, bērnību pavadījusi Madlienā;

* LLU agronoma izglītība;

* strādājusi “Lauku Avīzē”, bijusi žurnāla “Agrotops” galvenās redaktores vietniece, žurnāla “Dārza Pasaule” galvenā redaktore;

* Latvijas Dārzu biedrības valdes locekle;

* dzīvo Ropažu novada Tumšupē;

* dēls Kristers (9 gadi).

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Lai viss izdodas jaunajā vietā!

Draugiem Facebook Twitter Google+