Mobilā versija
+3.2°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
20. novembris, 2017
Drukāt

Anda Līce: Prasi vairāk! (3)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Anda Līce

Uz šīm pārdomām mani vedināja Saeimā notikušās debates sakarā ar likumu par radošo personu statusu. Beidzot šis jautājums ir izvilkts no atvilktnes! Žēl, ka tik vēlu, kaimiņi mums atkal aizsteigušies priekšā. Tomēr labi, ka arī lēmējvara sāk apzināties – garīgās vērtības nav tikai gara laika vai enerģijas pārpalikumi, to radīšana prasa ne mazāk laika un spēku kā materiālās dabas lietas. Tāpēc neviens nav tiesīgs izteikt spriedumu par otram cilvēkam Dieva doto talantu, pirms tas nav izpaudies. Pat ar izglītotiem cilvēkiem diskusijas par kultūras vērtībām diemžēl nereti atduras pret autoritāriem spriedumiem, ko vēl nesen vainagoja: “Neesmu lasījis, dzirdējis, redzējis, bet man ir viedoklis.”

Radošo cilvēku vidē arī notiek noslāņošanās, sava loma tur ir vecumam, personības tipam, prasmei īstajā brīdī iekāpt sociālajā liftā, ieņemamajam amatam un sakariem, spējai uztvert konjunktūras vējus un nenoliedzami talantam. Tas nav nekas jauns, tā ir bijis visos laikos. Radošam cilvēkam ir līdzība ar citronu – sulu neiegūsi, ja citronu nespiedīsi. Prasi vispirms vairāk no sevis, bet prasi arī par sevi, tas ir, par savu darbu. Runa nav par dažādiem labdarības, bet gan ķeksīša sarīkojumiem. Prasi pret sevi elementāru pieklājību un nopietnu attieksmi pret to, ko dari, citādi gandarījumu nepiedzīvosi! Manā jaunāko laiku pieredzē ir literārā tikšanās, pēc kuras man bija milzīga neērtības sajūta un daudz pārdomu. Tā bija laba mācība – pirms piekrist dalīties ar savu dārgo laiku un darbu, jānoskaidro, kam sarīkojums ir domāts, kur un uz kādiem noteikumiem tas notiks.

Radošā darba novērtējumu naudas izteiksmē parasti tin komercnoslēpumu migla. Popmūziķu honorāri ir nesalīdzināmi ar tiem, ko saņem, piemēram, dzejnieki. Pirmajiem nosaukto cenu maksā pat vistālākā lauku nostūrī, otrajiem nereti tiek: “Paldies, ka atbraucāt!” Sabiedrības satriecoši liela daļa, aizbildinoties ar to, ka dzeju nesaprot, to uzskata par niekošanos. Kāpēc mūs neuztrauc tas, ka tik daudzām vienā laidā atskaņotām dziesmām ir neiedomājami banāli, valodu un domāšanu kropļojoši teksti? Nelasot literatūru, nav iespējams sevī izkopt spēju salīdzināt un izvēlēties labāko. Un te nu mēs atkal nonākam pie grāmatu plaukta. Kas šodien ir atrodams manā grāmatu plauktā un vai tāds vispār manās mājās ir? Grāmatas ir taustāma liecība – pirms manis pasaulē jau ir bijuši daudzi un atstājuši zīmes. Grāmatās ir mūsu garīgās rezerves, ne velti spēka izsīkuma brīžos roka it kā pati sniedzas pēc tās vai citas grāmatas.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Viss mainās – laikam aiziet arī grāmatas-dažu rakstītas, esam taču jau masu rakstītāji. Paver planšeti -pilns ar literatūru.Un audiālā māksla ir fiziologiski spēcīgāka.

  2. “Neesmu lasījis, dzirdējis, redzējis, bet man ir viedoklis.”- absolūti primitīvas appelējušas demagoģijas vairošana.

  3. Radošie cilvēki – dzejnieki, mākslinieki, rakstnieki un režisori, bija tie, kas aktīvi 1988. – 1991.g. zāģēja tā koka zaru, uz kura zēla un plauka. Par visu ir jāmaksā – arī par savām kļūdām, to nākamgad, kad, iespējams, atzīmēs leģendārā 1988.g. Radošo savienību plēnuma un LTF dibināšanas 30. gadadienu, noder atcerēties. Bez kļūdu apjēgas neizbēgami radošie vēlreiz un vēlreiz uzkāps uz grābekļiem vai turpinās zāģēt sava koka zaru.

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Mums nav ko zaudēt, kā tikai savas važas!

Saeimā ceturtdien spraigas debates raisīja priekšlikumi par pielaides valsts noslēpumam automātisku piešķiršanu deputātiem. Rosinājums gan tika noraidīts. Viens no priekšlikumu autoriem, deputāts Valdis Kalnozols (ZZS) sacīja: “Mēs esam tautas priekšstāvji, brāļi un māsas! Mēs neesam kalpi! Esam saimnieki savā zemē! Izslejamies, iztaisnojam plecus, noskurinām visas kalpu dvēseļu paliekas! Parādām piemēru Latvijas tautai, kādiem jābūt labiem saimniekiem savā zemē! Mēs, ne drošības dienesti, esam augstākā vara Latvijā. [..] Mēs, Saeimas tautas priekšstāvji, lemjam, kuriem no Saeimas locekļiem un ministriem liegt pieeju Latvijas valsts noslēpumam, nevis drošības dienests. [..] Ja jums tik ļoti gribas būt kalpam kādam no SAB vadītājiem, man ir grūti atteikt šo mazohismu.”

Vai Latvijas Saeimā ir vieta partijai, kuras kongresā tiek lietota krievu valoda?
Draugiem Facebook Twitter Google+