“Latvijas Avīze” sāk publicēt Ilgas Liepiņas romānu “Mana draudzene ēna” 0
Ilgu Liepiņu lasītāji vispirms iepazina drosmīgajā un veiksmīgajā mēģinājumā turpināt Rūdolfa Blaumaņa klasisko mīlasstāstu “Purva bridējs”. Tiesa, “Lauku Avīzes” izdevniecībā iznākušais romāns “Kumeļu sauks Delveris” par to, kā Kristīne dzīvoja pēc kāzām ar Edgaru, gan bija parakstīts ar segvārdu Nella no Krotes – šajā pusē autore pavadījusi bērnību, bet Nella bija pavisam brīvi izvēlēts vārds, vienkārši tādēļ, ka iepaticies.
Pavisam atšķirīgs bija nākamais romāns, “Nāve stiprāka par mīlu”, kas iznāca apgādā “Zvaigzne ABC”. Tā centrā ir uzņēmīgā uzņēmēja Selēne.
Nu lasītājiem iespēja iepazīt vēl kādu Ilgas Liepiņas rakstniecības šķautni, un tā, pašai autorei par pārsteigumu, izrādījusies daļēji biogrāfiska.
Romāna “Mana draudzene ēna” centrā ir Veronika – jauna meitene, kura klasiskā pieaugšanas romāna manierē meklē savu vietu dzīvē. Biogrāfiskums slēpjas faktā, ka gan Veronikas vecmāmiņa, gan māte katra savu meitu uzaudzinājusi bez tēva. Arī pašas Ilgas ģimenē, kā viņa to formulē, “sešas sievietes teju astoņdesmit gadus sitās vienas pašas, kamēr es, visjaunākā šī matriarhātiņa sastāvdaļa, neaizdomājos, ka īsti rezultatīvi tas nav”. Ilga steidz piebilst, ka biogrāfiskuma aspektu romānā aptvērusi vien tad, kad ķērusies pie pēcvārda, tas nav apzināti veidots: “Jā, esmu augusi Latvijā tik izplatītajā nepilnajā ģimenē ar visām tās īpatnībām, trūkumiem un, nenoliegšu, arī priekšrocībām, jo brīžos, kad ātri jāpieņem kāds lēmums, ģimenē ar diviem varas centriem tas notiktu divreiz lēnāk.”
Tajā pašā laikā jautāta, vai saprot, kādēļ mēs, latviešu sievietes, nereti lepojamies, ka visu varam pašas un bez vīriešiem noteikti varam iztikt, atbild: “Nemāku teikt, jo pati ne tuvu necenšos visu paspēt vai, kas vēl ļaunāk, kontrolēt. Varu gan tautietēm pačukstēt vienu: ja ģimenē ir problēma un arī kāds vīrietis, atliek to viņam darīt zināmu un tad nedēļu nelikties zinis. Vairākumā gadījumu viss tiks izdarīts bez mūsu trauksmainās iejaukšanās. Protams, tik dzīvesgudra esmu tikai beidzamos desmit gadus, jo sakarā ar iepriekš teikto gandrīz visas atklāsmes esmu ieguvusi ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Metode, kā zināms, iedarbīga, bet līdz ar to visas kļūdas mēs nododam mantojumā saviem bērniem… Prasmi sadzīvot var mācīties visu mūžu, un paldies visiem, kas mani šo laiku ir pacietuši!”
Biogrāfiskums gan ir daļējs, jo Ilga ļoti labi zina, kā ir uzaugt bez tēva, bet Veronikas mātei viņa piešķīrusi otro iespēju – Zaiga 40 gadu vecumā apprecas ar veiksmīgu vietējo uzņēmēju Modri. Tieši tas kalpo par grūdienu arī Veronikas dzīvē, kurā pēkšņi viss izmainās, un, kā meitene prāto neilgi pēc mātes kāzām: “Pagājušas knapi pāris nedēļu, kopš mūsu ģimenē ir veseli divi vīrieši, taču es neesmu vēl pieradusi pie viņu nepārtrauktās klātbūtnes. Te viens, te otrs un beigās abi divi pie vakariņu galda. Pie televizora. Mašīnā, sētā. Skūšanās putas vannas istabā. Vecajā dzīvesvietā, ko pagastā dēvē par “skolotāju māju”, pieaugušu vīriešu nebija vairāk kā tagad pārdesmit kvadrātmetros.”
Ilgas jaunajā romānā uzskatāmi ienāk arī globalizācija – Veronika dodas ciemoties pie draudzenes uz Vāciju ar daudz mazāku satraukumu, daudz dabiskāk, nekā pirms pārdesmit gadiem viņas vienaudzes brauca uz Sanktpēterburgu, kuru tobrīd sauca par Ļeņingradu, vai Tallinu, kaut atradāmies ar tām vienā valstī. Un Vācijā sastop ēģiptiešu puisi Ahmetu, kurš meitenei iepatīkas, bet… te arī sākas sarežģījumi, kuru kulminācija gaidāma tajā brīdī, kad Veronika kopā ar draudzeni Lēnu un viņas tēvu aizbrauks uz kūrortu Ahmeta dzimtenē, kur puisi sastaps otrreiz un nokļūs nopietnās briesmās. Kādās – to stāstīt intervijā būtu nepieklājīgi, lai nezūd lasīšanas un atklāšanas prieks. Taču to gan var pateikt, ka kādā brīdī Veronikai nākas ciest par eiropiešu augstprātību un – vismaz no ticīga musulmaņa viedokļa – grēcīgumu.
Tā kā šis romāna aspekts sasaucas ar patlaban aktuālo bēgļu problēmu, jautāju, vai Ilga tam redz kādu reālistisku un taisnīgu risinājumu. Ilga atsaucas uz dēlu Imantu Liepiņu, kurš, vācot materiālus darbam “UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija – aculiecinieka stāsts”, iefiltrējies okupētajā Krimā un Donbasā, kur satika gan ukraiņu bēgļus, gan tos teroristus, kas viņus no mājām padzinuši. “Vēl pirms tam viņš strādājis Rietumāfrikā saistībā ar pāris no tām valstīm, no kurām bēgļi nāk,” stāsta Ilga. “Tāpēc mans viedoklis būs atšķirīgs no tā, kas šobrīd dominē sabiedrībā. Tikai bēgļu vienu pašu dēļ nebūs lielākas briesmas, nekā esam piedzīvojuši pēdējos simt gados – tālāk nesniedzas aculiecinieku atmiņas. Bēgļi neintegrēšoties? Lieta tāda, ka viņi darīs tieši tik daudz, cik paši vēlēsies – un nevis mēs! Sēdēs mums uz kakla mūžīgi? Nē, tikai vienu ziemu, jo ziemas mums tādas, ka otru šeit pārlaist no laba prāta gribēs vien retais afrikānis!”
Bet, runājot par taisnīgumu, Ilga pievienojas dēla uzskatam: Latvijai būtu pareizi vairāk pievērsties Ukrainas karā cietušo atbalstīšanai, ievainoto ārstēšanai, bez mājām palikušo izmitināšanai.
Izlasot trešo romānu, būs iespēja novērtēt, cik atšķirīgā stilā Ilga Liepiņa spēj rakstīt. Jautāta, kas ir lielākais izaicinājums rakstniecībā, autore atbild: “Tas jau patiesībā arī ir tas izaicinājums: lai katra nākamā būtu atšķirīga! Vēl savu kārtu gaida detektīvs, esmu mācījusies rakstīt lugas, stāstus, mūsu literatūrā patlaban nedaudz tā kā atslābis noveles žanrs, turpretī zeļ un plaukst fantastika… Mēs dzīvojam reti trauksmainā laikā gan Latvijai, gan pasaulei, tāpēc es intensīvi sekoju līdzi valstī notiekošajam un arvien cenšos uztaustīt īstās sižeta līnijas!”
