Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
12. augusts, 2013
Drukāt

Prasmīgi saimniekojot, “Lejas Zosēni” kļūst par lielāko saimniecību Tirzā

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Prasmīgi un tālredzīgi saimniekojot, Jānis Jēgers savu zemnieku saimniecību “Lejas Zosēni” divpadsmit gados izveidojis par lielāko un jaudīgāko Tirzas pagastā. Sāka ar 60 hektāriem zemes un trim govīm, bet tagad apsaimnieko 650 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes un 115 hektārus meža, kā arī gādā par vairāk nekā 180 liellopiem.

 

Tirzmalieša sekmīgā darbošanās pirmajā jauno lauksaimnieku konkursā “Senču aicinājums” novērtēta ar balvu un Atzinības rakstu.

 

 

No kalpiem par saimniekiem

Iepazīstinot ar dzimtas vēsturi, Jānis Jēgers izstāsta, ka viņa ģimene ir ienācēja “Jaunaizpurvēs”.

– Mani vecvecāki Ulmaņlaikos bija kalpi, bez lielas rocības un jelkāda īpašuma. Uz “Jaun­aizpurvēm” viņi pārcēlās padomju varas gados māju iepriekšējā saimnieka aicināti, kurš bija paralizēts, – vajadzēja kādu, kas viņu kopj. Vecāmāte Ulmaņlaikos šajā saimniecībā bija strādājusi par meitu, tāpēc paralizētais vīrs viņai uzticējās, – pagātnes notikumus ieskicē jaunais zemnieks.

Kad “Jaunaizpurvju” saimnieks aizgāja mūžībā, māju kā pateicību par kopšanu novēlēja Jāņa vecaimātei. Ar kādreiz piederējušajiem 32 hektāriem zemes viņam padomju gados nebija nekādu tiesību rīkoties. Tā kā šī vīra radinieki, Latvijai kļūstot neatkarīgai, izvēlējās nevis nākt šurp saimniekot, bet gan saņemt kompensācijas sertifikātus, Jēgeri nolēmuši šo un arī vecā saimnieka brāļa zemi, no kuras tuvinieki tāpat bija atteikušies, iegādāties par ģimenes locekļu privatizācijas sertifikātiem.

– Atceros, daudzi novadnieki bija neizpratnē, ko iesāksim ar 65 hektāriem zemes, pie kuras tikām deviņdesmito gadu vidū. Tolaik vēl pilnā sparā darbojās paju sabiedrība “Virāne”, kur strādāja mani vecāki. Ne vienam vien šķita, ka kolektīvā saimniekošana ilgs mūžīgi, tāpēc necentās iegūt ne zemi, ne tehniku.

Pirmos soļus pretim savas zemnieku saimniecības izveidošanai Jēgers spēris pieticīgi. Nelielajā kūtī mitušas trīs no mammas Ilgas mantotās govis, laukus apstrādājis ar Baltkrievijā ražotu traktoru – cienījama vecuma kāpurnieku, bet graudus iesējis tikai pāris hektāros. Abi ar sievu strādājuši gan piemājas saimniecībā, gan algotu darbu: Jānis kādā Cesvaines gaterī asinājis zāģus, bet Agnese vietējā skolā pildījusi lietvedes pienākumus.

Līdz 2001. gadā Jānis ar brāli nolēma nopietni pievērsties uzņēmējdarbībai.

– Spriedām: ja mums ir galva uz pleciem, rokas un kājas aug īstajā vietā, kāpēc lai turpinātu pelnīt naudu citiem, ja varam strādāt savā labā?

Jānis izveidoja zemnieku saimniecību “Lejas Zosēni”, bet brālis pievērsās mežizstrādei.

 

Likumsakarību ķēde
Jegers_0499

Pragmatisku apsvērumu dēļ Jānis izvēlējies divas lauksaimniecības pamatnozares – piena lopkopību un graudkopību. Lai gados, kad nav labības ražas, nepaliktu galīgos tukšiniekos, lai būtu regulāri ienākumi, jo piensaimniekiem naudu par nodoto pienu maksājot divas reizes mēnesī, un – galu galā – lai augu gadu pašiem būtu ko darīt. Pakāpeniski arī paplašinājies: iegādājies kādreizējās paju sabiedrības “Virāne” veco graudu kalti un liellopu novietni. Sākumā neesot bijusi doma pirkt vēl kādu hektāru zemes, taču likumsakarību ķēde likusi rīkoties.

– Kad, paņemot Latvijas Krājbankā aizdevumu, iegādājāmies pirmo mūsdienu traktoru, drīz vien sapratām – tas ir tik jaudīgs, ka varētu apsaimniekot vēl vairāk lauku, nekā tobrīd piederēja. Nopirkām papildu hektārus, bet pēc trim gadiem pārliecinājāmies, ka vairs nepagūstam ar vienu visas platības apstrādāt, tāpēc vajag iegādāties nākamo. Ar to jau nekas nebeidzās, jo nu divi traktori īpašumā esošajai zemei bija par daudz. Iekļuvām īstā vāveres ritenī, – nosmej Jānis.

Tagad saimnieks var lepoties ar iespaidīgu lauksaimniecības tehnikas parku, kurā ir pieci traktori, vairāki kombaini, tostarp Vācijā ražotais kombains “John Deer”, ar kuru vienā vakarā var nokult tādu platību, ko padomju ražojums – pa visu dienu; ir frontālā pļaujmašīna, ir grābeklis, arkls, sējmašīna, miglotājs un citi lauku apstrādei nepieciešamie agregāti. Jānis atklāj, ka nopelnīto pirmām kārtām ieguldot zemes un tehnikas iegādē.

Lai ievērotu augu seku, katru rudeni z/s “Lejas Zosēni” aptuveni vienādās platībās sēj ziemas kviešus, bet pavasarī – vasaras miežus un rapsi. Kviešus un rapsi pārdod, bet miežus izmanto lopbarībai. Pērn esot bijis veiksmīgākais gads saimniecības pastāvēšanas vēsturē, jo tikuši lutināti gan ar lielu graudaugu ražu, gan par labības tonnu ļoti labi maksāts.

– Līgumu ar vienu gaudu uzpircēju neslēdzu, skatos, kur labību var pārdot par izdevīgāku cenu, – atklāj “Lejas Zosēnu” īpašnieks. – Rapsi iegūstu ap divām tonnām no hektāra, vasaras miežus – virs trim tonnām, bet kviešus – no trim līdz četrām tonnām. Sēklas pērku no uzņēmuma “Baltic Agro”, ik pa laikam pamainot šķirnes. Piemēram, iepriekš devu priekšroku ziemas kviešu šķirnei ‘Bjorke’, bet pērn iesēju ‘Skagen’. Izskatās, ka labi pārziemojusi, ir ziemcietīga un neuzņēmīga pret pelējumu, tāpēc nākamgad ņemšu tikai ‘Skagen’.

Arī par liellopu ganāmpulku, kura pārraudzība uzticēta dzīvesbiedrei, Jānim ir gandarījums. Tiesa, agrāk, veidojot ganāmpulku, govju šķirnēm neesot pievērsuši uzmanību.

– Ja esi nopircis fermu, bet tā stāv pustukša, centies to piepildīt ar govīm, nevis domā, kādai šķirnei tās pieder. Tāpēc mums ir gan Latvijas brūnās, gan Holšteinas melnraibās un sarkanās, un pat Latvijas zilās. Tagad ganāmpulku izkopjam, pārejot uz “holšteinietēm”, tāpēc izslaukumi ceļas. Vidēji – 6800 līdz 6900 litru piena no govs gadā.

Ar īpašu rūpību kopjot ataudzējamās telītes, lai ganāmpulks varētu pieņemties skaitā un spēkā. Top celta jauna kūts, lai slaucamās govis varētu grupēt, augstražīgākās nošķirot no mazāk pienīgajām.

Izslaukumu nododot akciju sabiedrībai “Cesvaines piens”, ar kuru esot izveidojusies veiksmīga sadarbība. Starp citu, cesvainieki bijuši tie, kas Jāni, novērtējot viņa prasmīgo saimniekošanu, izvirzīja jauno lauksaimnieku konkursam “Senču aicinājums”.

 

Attīstības turpinājums

Jegers_0520Pavisam drīz – 30. novembrī – ekspluatācijā paredzēts nodot jaunu liellopu novietni 95 govīm. Iespējams, tā kļūs pa tuvākās un tālākās apkārtnes lauksaimnieku apskates objektu, jo tur pēc pavisam citiem principiem savākšot kūtsmēslus. Tie nevis pārvietosies pa transportieri, bet gan caur redeļu grīdas klājumu nonāks ietilpīgos padziļinājumos zem kūts grīdas, kur tos uzraudzīs… robots. Šis variants nodrošinot lielāku tīrību un atvieglojot arī kopēju darbu, jo bargās ziemās gadās, ka transportieris iesalst. Jaunā tipa liellopu novietnes Jānis esot redzējis Polijā un Igaunijā, līdzīga esot arī dāņu lauksaimniekam Kokneses apkaimē.

– Man nav lauksaimnieka izglītības, taču es nepārtraukti izglītojos, piedaloties semināros, apmeklējot izstādes, kā arī iztaujājot dažādu uzņēmumu speciālistus, piemēram, no”Baltic Agro”, “AGRERA” un citus. Jo vairāk pajautāju, jo vairāk uzzinu, – prātīgi spriež Jēgers un piemetina, ka šajos 12 gados, vadot saimniecību, jau uzkrājusies pamatīga pieredze. Tā ļāvusi pat ekonomiskās krīzes laikā izvairīties no lieliem satricinājumiem.

– Es apzinos, ka graudkopjiem tik labs gads kā pērnais tuvākajā laikā neatkārtosies, tāpēc ar nopelnīto naudu vienmēr rīkojos ļoti prātīgi. Vispirms nokārtoju kārtējos rēķinus un ikmēneša kredīta maksājumu, tikai tad tērēju visam pārējam. Izšķērdīgi rīkojoties, var palikt pie sasistas siles…

Jānis prāto, ka drīzumā vajadzētu iegādāties traktoru miglošanai, esot vēl citas vajadzības, lai saimniekošana ritētu raitāk un produktīvāk. Jo viņš ir uzņēmies atbildību ne vien par savas ģimenes labklājību, bet arī dod darbu Tirzas pagasta ļaudīm, jau 11 cilvēkiem.

{gallery id=”1999″}

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+