Prātīgi riskējot 0
VIESTURS ROSICKIS jau desmito gadu saimnieko Kandavas novada Zantes pagasta zemnieku saimniecībā “Jaunbrūveri”. Audzē rapsi, kviešus un miežus. Viņš nebaidās riskēt, izmēģināt jaunas tehnoloģijas, tomēr, pirms rīkojas, septiņas reizes nomēra un tikai tad griež.
Pērn pavasara sējas laikā z/s “Jaunbrūveri” pirmoreiz izmantots šķidrā mēslojuma iestrādes agregāts. Saka, tāds esot vienīgais Baltijā. Pasākums atmaksājies – iegūta ziemas kviešu rekordraža, turklāt ar augstu pārtikas graudu kvalitāti. Saimniecība strādā ar peļņu, saņemot arī Eiropas tiešmaksājumus un atbalstu par lauksaimniecībā izmantojamu zemi mazāk labvēlīgā apvidū. Naudu iegulda saimniecības modernizācijā un paplašināšanā. Papildus graudkopībai attīsta vēl vienu nozari – gaļas liellopu audzēšanu.
Ar 300 latiem kasē
Rosicku dzimta no Latgales uz Zantes pagastu pārcēlusies pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Ulmaņlaikos bijis iespējams dabūt kredītu zemes iegādei, ko vectēvs izmantojis. Nopircis 24 hektārus zemes un meža, nolīdis līdumu, iekopis saimniecību. Tā rīkojies ne vien Viestura vectēvs, bet vēl divdesmit četri ienācēji no Latgales. Padomju gados vectēva sētai pāri gājusi meliorācija, tāpēc dzīvojamā ēka un saimniecības būves nojauktas. Saņemto kompensāciju sadalīja tuvāko radu starpā, bet vectēvs pārcēlās pie dēla ģimenes uz “Skudrītēm” – kādreizējām mežsarga mājām, ko nopirkuši Viestura vecāki. Tās bijušas diezgan bēdīgā stāvoklī, taču tuvāk ceļam nekā Rosicku iepriekšējais īpašums. Īpaši to novērtējuši, kad Viestura tēvs 1989. gadā kļuvis par vienu no pirmajiem Breša zemniekiem toreizējā Tukuma rajonā un sācis nodarboties ar piena lopkopību.
Kamēr tēvs saimniekoja, Viesturs pabeidza Kandavas lauksaimniecības tehnikumu, apgūstot lauksaimniecības mehāniķa specialitāti, tika iesaukts arī aktīvajā karadienestā. Kad 1991. gadā atgriezās no dienesta, uzsākt patstāvīgu saimniekošanu nav mēģinājis, jo apkārtējās zemes un meži jau bija sadalīti kādreizējiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem. Varējis tikt vienīgi pie vectēva zemes, kas bija atzīta par mazvērtīgu, un vēl kādas strēmeles astoņus kilometrus no “Skudrītēm”. Šis piedāvājums Viesturu nav apmierinājis, tāpēc sācis strādāt par mehanizatoru paju sabiedrībā “Zante”, kā arī palīdzējis saimniekot tēvam. Vēlāk pievērsies mežsarga darbam, neklātienē pabeidzot Ogres meža tehnikumu.
– Zemi nevarēja ne nopirkt, ne iznomāt, jo īpašnieki to nelaida ārā no rokām. Tā lielākoties piederēja pensijas vecuma cilvēkiem, katrs kaut ko knibināja savā pleķītī, biežāk neveiksmīgi, jo zemes bija maz – vien daži hektāri, tehnika – knapa, zināšanas un spēks – ierobežots, – atceras z/s “Jaunbrūveri” saimnieks.
Pēcāk, 2002. gadā, tēvs, būdams jau cienījamos gados, nolēma likvidēt savu zemnieku saimniecību “Skudrītes” un doties atpūtā. Arī Viestura jaunākais brālis, kurš bija izveidojis z/s “Jaunbrūveri”, mazo platību dēļ neko prātīgu nevarēja uzsākt, tāpēc devās peļņā uz Ziemeļvalstīm, bet “Jaunbrūverus” norakstīja Viesturam. – Man bija viss un tajā pašā laikā – nekā, jo saimniecības kasē atradās tikai kādi 300 lati, – tā brīža situāciju raksturo zemkopis.
Bez zemes – nekā!
No piena lopkopības nācies atteikties, jo tad esi ļoti cieši piesaistīts mājām (Viesturs nav atmetis roku arī meža lietām, strādā par meža izstrādes meistaru), tāpēc nolēmis pievērsties graudkopībai. Sapratis – lai varētu produktīvi saimniekot, jābūt labai tehnikai, bet investēt tajā jēga vien tad, ja ir pietiekami liela platība, kur tehniku kustināt. Vajag vairāk zemes, tātad tā jāiepērk vai jānomā. Lai varētu uzņemt apgriezienus, viens no pirmajiem atspēriena punktiem bijis tāds:
– Kādā žurnālā izlasīju, ka Anglijā divi brāļi, kas gribēja nodarboties ar lauksaimniecību, bet līdzekļu un tehnikas nebija, pārdevuši vectēva zemi. Nodomāju – varbūt man rīkoties tāpat? 2008. gadā kādam dānim ļoti izdevīgi pārdevu 68 hektārus par mazvērtīgu atzītās vectēva zemes. Divos hektāros bija mežs, ko paguvu izcirst. Jau par iegūto rokasnaudu sāku atpirkt zemi no apkārtējiem, kas nu bija gatavi to pārdot. Arī pašlaik peļņu ieguldu nevis dzīvojamās mājas renovēšanā, bet gan zemes un jaunākās paaudzes tehnikas iegādē. Tagad apsaimniekoju 260 hektārus, pagājušā gada nogalē nopirku divdesmit hektāru un plānoju pirkt vēl.
Pērn 38 hektāros iesējis ziemas rapsi un 69 hektāros – ziemas kviešus. Graudu kvalitāte bijusi laba, divas trešdaļas lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai “Latraps” nodoto atbilda pārtikas kviešu prasībām (“A” un “A+” grupas līmenim), kviešiem raža bija vidēji 4,6 t, vasaras miežiem – 4,4 t no hektāra. Savukārt ziemas rapsis devis 3,1 t, bet vasaras rapsim bijusi rekordraža z/s “Jaunbrūveri” vēsturē – 2,4 tonnas no hektāra klētssvarā.
– Mums tie ir labi rādītāji, jo augsne lielākoties ir skāba. Turklāt Zante atrodas 100 metru virs jūras līmeņa un augu veģetācija te sākas pāris nedēļu vēlāk nekā, piemēram, Dobelē. Pavasarī citviet jau uznācis siltums, zeme apžuvusi un var sēt, bet pie mums vēl auksts, lauki slapji. Sēt varu tikai maija sākumā, kad šai pusē iestājies karsts un sauss laiks. Iepriekš augsni apstrādāju ar Baltkrievijā ražotu pneimatisko sējmašīnu, kam diski priekšā. Sēkla iekrita sekli jau pārāk sausā augsnē, tādēļ viss sadīga vēlāk. Apsēt kvalitatīvāk nebija iespējams, jo manai mālainajai zemei vajadzīga smagāka tehnika, dziļāka un precīzāka apstrāde.
Lai paaugstinātu augsnes pH līmeni, to kaļķo ar Saulkalnes dolomīta miltiem. Līdz pavasarim Viesturs plāno nokaļķot 40 hektāru. Savukārt, rakņādamies internetā, atradis informāciju par tiešās sējas kaltveida sējmašīnu ar kaltiem zariem. Tie izvelk dziļu un vienādu gultni katrai sējas rindai, tāpēc graudi iekrīt nevis augsnes virskārtā, kas paguvusi izžūt, bet gan tur, kur tā vēl mitra.
Pirms iegādāties šādu sējmašīnu, nolēmuši kooperēties ar saimnieku no kaimiņu pagasta, abi kopā apbraukājuši apkaimē lielākos graudkopjus, lai uzklausītu viņu pieredzi jaunākās tehnikas izmantošanā.
Lai gan dāņi un vācieši krietni vien pabojājuši Latvijas zemes tirgu, liedzot iespēju vietējiem paplašināt savas saimniecības un attīstīties, Viesturs nosmej, ka savs labums esot arī no ārzemniekiem: – Viņi atbrauca ar savām tehnoloģijām, tāpēc, lai redzētu, kādi jauni traktori un citi agregāti parādījušies lauksaimniecības mašīnu tirgū, mums nekur tālu nav jādodas.
Apskatos, kā viņiem veicas un ar ko veicas, tad domāju, ko man no tā vajag.
Viesturam bijis skaidrs, ka tiešās sējas sējmašīna ir jāpērk. Un vēl atcerējies kāda agronoma teikto, ka sausā un mālainā augsnē pavasarī labība nāk labāk augšā, ja pirms sējas iekultivēts slāpeklis.
Ko spēj amonjakūdens
Uz Viestura klasesbiedra tēva zemes vēl no kolhoza laikiem bija palikusi cisterna ar amonjaka ūdeni. Krāns bijis nolauzts, tāpēc tvertnē saglabājušies vairāk nekā 40 kubikmetru šķidruma. Taču, cisternai izrūsējot, amonjaka ūdens reiz varētu nokļūt apkārtējā vidē un radīt ekoloģisku katastrofu, iznīdējot visas dzīvās radības tuvējā strautā, tālāk sagandētie ūdeņi nonāktu Amulā un Abavā.
– Klasesbiedra tēvs jautāja, vai es varu savākt cisternu ar amonjaka ūdeni. Domāju – kāpēc ne? Internetā izlasīju attiecīgos Ministru kabineta noteikumus un nekur neatradu, ka mēslošanai būtu aizliegts to izmantot. Aprunājos ar agronomiem, ar “Latraps” speciālistiem, arī viņi mani iedrošināja izmantot šo šķidro mēslojumu, – stāsta Viesturs.
Vēlāk, skatoties interneta vietnē YouTube, kā darbojas traktora vilkta “Köckerling” tiešās sējas sējmašīna, ievērojis tās priekšā lielu kasti. No skaidrojuma vācu valodā nav sapratis, kas tas par agregātu. Ka tā ir iekārta šķidrā mēslojuma iestrādāšanai, uzzinājis no lietotās lauksaimniecības tehnikas tirgotājiem.
– Tieši to man vajadzēja! Aizbraucu uz “Latraps”, jo viņi tolaik bija vienīgie, kas izplatīja “Köckerling” tehniku. Latvijā bija tikai mani interesējošās sējmašīnas demoversija, bez šķidro mēslu iekārtas, vajadzēja zvanīt uz rūpnīcu un pasūtīt. Kad rūpnīcas pārstāvis ieradās, lai uzstādītu sējmašīnai šķidro mēslu iestrādes agregātu, uzzināju, ka Baltijā tāda esot man vienīgajam.
Lai tiktu pie tiešās sējas sējmašīnas un šķidrā mēslojuma iestrādāšanas iekārtas, 2009. gadā rakstījis projektu. Pēc gada jau varējis strādāt ar jauno tehniku, turklāt, pateicoties Eiropas finansiālajam atbalstam, bijis jāmaksā tikai 55 % no tehnikas cenas (šķidrā mēslojuma iestrādes agregāta pilna cena – 7000 eiro).
Sējot vasaras rapsi, mēslojumam amonjaka ūdeni neesot izmantojis, baidījies apdedzināt kultūraugus. Taču vasaras miežiem šis mēslojums ticis, un tie devuši ļoti labu ražu – 44 cnt no hektāra. Amonjakūdens krājumi jau gandrīz izlietoti, tāpēc sācis interesēties par cita veida šķidro mēslojumu. SIA “Agrochema Latvia” speciālisti ieteikuši Lyderis NPK 9-9-9.
– Vienā lauka daļā iesēju vasaras rapsi ar amonjaka ūdeni, otrā – ar šķidro slāpekli, bet trešajā – ar šķidro mēslojumu NPK 9-9-9, kura sastāvā slāpeklis, kālijs un fosfors ir vienādā attiecībā. Secināju, ka manā laukā rapsim vislabāk patīk, ja apakšā palikts šķidrā slāpekļa mēslojums. Tāpēc turpmāk iepirkšu to. Daļu augsnē iestrādāšu, izmantojot sējmašīnu, daļu – ar miglotāju caur lapām.
Kviešu, miežu un rapša sēklas iegādājoties ar “Latraps” starpniecību. Būdams šā kooperatīva biedrs, Viesturs ir ļoti apmierināts ar sadarbību, jo var saņemt gan sēklas materiāla piedāvājumus, gan sezonas finansējumu, ir arī, kur uzglabāt labību, lai, sekojot cenas svārstībām biržā, to izdevīgi pārdotu. “Tukuma Straumes” labības torņos tagad glabājoties z/s “Jaunbrūveri” 150 t vasaras un vairāk nekā 100 t pārtikas kviešu un miežu, ap 40 t miežu esot piemājas labības torņos.
– Pēdējos gados miežus nelielos apjomos ievedu no Vācijas. Izvēlēto šķirni divus trīs gadus paaudzēju, tad sēju atkal citu. Bet aizpērn rudenī man lielais ieguvums bija Stendes graudaugu selekcijas institūtā radītā ziemas kviešu šķirne ‘Fredis’. Ar to apsēju visus laukus un ieguvu ļoti augstu ražu – 6, 1 tonnu klētssvarā, – priecājas saimnieks.
