Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
11. aprīlis, 2013
Drukāt

Prātotājs Ezītis ar kino fluīdu


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Pēc ilgāka laika Rīgas Krievu teātrī atgriežas latviešu aktieris Arnis Līcītis – no 13. aprīļa Lielajā zālē skatāma “Vinnija Pūka” autora A. A. Milna mazpazīstamā komēdija “Ceļš uz Duvru” režisora Sergeja Golomazova versijā. Arnim Līcītim – galvenā, ekscentriskā tulkotāja Viktora Veberna loma. 


 

Rīdzinieks piektajā paaudzē, tomēr jau vairāk nekā divus gadu desmitus laiku pa laikam šķērso Latvijas austrumu robežu, parasti Krievijas virzienā, lai atkal un atkal filmētos kādā no turienes filmām vai seriāliem. Aktieris skaita – dažādos Krievijas, Ukrainas un citu bijušo padomju republiku seriālos un filmās varētu būt ap simts lomu, reizē steidzot piebilst – “Mana dzimtene ir Latvija, Rīga – mana pilsēta,” – itin kā atbildot uz neizskanējušu jautājumu. Viņam tas ir svarīgi.

No filmēšanās seriālā “Krasnije Gorki” atgriezies septembrī. “Sēriju – daudz, bet man – neliela epizode, vēsturisks personāžs – 20. gadu kontradmirālis, kurš atbild par krievu Ziemeļu flotes zelta aizsūtīšanu no Irkutskas uz Ķīnu. Tātad – “baltais”. Filmējām vispirms Maskavā, kādreizējā Ļeņina un Krupskajas mītnē – īpašumā, kas tagad pieder krievu rūpniekam. Otrā filmēšanas diena bija lieliska – Sevastopolē, Melnās jūras krastā, Krievijas ostas akvatorijā. Paguvu pasauļoties vēl septembra beigās!”

Arnis smejas, viņš esot “vasaras cilvēks” – kamēr mums ziema, cenšoties doties uz siltajām zemēm. Šoziem gan neesot iznācis – dzīvesbiedre (aktrise, arī Rīgas Krievu teātra mārketinga daļas vadītāja Inga Aizbalte) bija aizņemta, bet aktieris – “pielāgojies”. Un nav jau arī tā, ka aktiera darbs viņu gaida tikai Krievijā.

Šoziem Arnis Līcītis piekritis aicinājumam atgriezties uz Rīgas Krievu teātra skatuves, kur jau vairāk nekā mēnesi norit spraigi mēģinājumi A. A. Milna stāsta “Ceļš uz Duvru” iestudējumam.

“Jā, esmu atgriezies Krievu teātrī, kurā reiz nostrādāju deviņus gadus un no kura zināmu apstākļu dēļ nācās aiziet. Protams, starplaikā sekoju līdzi tam, kas tur notiek, un jāsaka, tas ir labs teātris. Visvairāk priecājos par jaunajiem aktieriem, kuri ārkārtīgi precīzi, labi un mākslinieciski interesanti dara savu darbu. Priecājos, ka mani pierunāja atkal kāpt uz skatuves, jo darbs ir ļoti interesants un beidzot ir izdevība spēlēt kopā ar šiem jaunajiem cilvēkiem.”

Aktieris atzīst, lai viņš piekristu piedalīties kādā projektā, būtisks ir režisors. Tāds, kurš nebūtu “ierindas režisors”, lai gan arī tādi – profesionāli darba rūķi – esot vajadzīgi. Ārpus ierindas savulaik bija Jaunatnes teātra vadītājs Ādolfs Šapiro – teātra, kurā Arnis Līcītis nostrādāja līdz tā slēgšanai 1992. gadā. Aktieris uzsver – režisors Sergejs Golomazovs arī nav no parastās ierindas. “Ārkārtīgi interesants cilvēks. Jā, ģēnijs Šapiro mēģinājumos strādāja savādāk, gribot negribot katru mazliet salīdzinu ar viņu. Tomēr man ir prieks, ka jaunie Krievu teātra aktieri savu režisoru ārkārtīgi mīl, ciena un raugās uz viņu ar padevīgu skatienu. Aktieriem ir ārkārtīgi veicies, ka ir šis Golomazovs, kas ar viņiem strādā. Un arī es esmu ticis kolosāla režisora rokās,” smaida aktieris.

Reizē Arnis atzīst, ka nav viegls darbiņš izveidot jaunu lomu krievu mēlē, sevišķi, ja mēģinājumiem dots tikai mēnesis laika – pat ja Krievijas milzīgajā filmu industrijā viņš strādā tikai krievu valodā, turklāt bez akcenta. “Bet kurš cits tā var?” aktieris mazliet koķeti piebilst, reizē atzīstot, galvenā loma ir izaicinājums.

“Mans varonis ir manā pensijas vecumā un mēģina iegrozīt jauniem cilvēkiem smadzenes. Viņš to dara angļu stilā, kas ir pilnīgi citāds nekā krievu, vai, piemēram, latviešu stils. Kāds? Nāciet un skatieties!”

Šad un tad Arni Līcīti varam sastapt arī uz citām pašmāju teātru skatuvēm – viņš, piemēram, darbojas “Brīvo aktieru savienībā”, ko izveidojis aktieris Igors Kuļikovs – izrāde “Ārsti” laiku pa laikam skatāma Maskavas namā. Bet pavisam nesen teātrī “Austrumu robeža” tapis vēl viens iestudējums – kopā ar aktieri Mārtiņu Vilsonu un mūziķi Niku Matvejevu iestudētais “Ezītis miglā”. Arnis noliedz, ka pēc Krievijas dižajiem mērogiem mūsu neatkarīgā teātra mazā skatuve būtu par šauru. Arī tas, ka izrādes laikā reizēm skatītāji tiesā karbonādes un tiek “ieņemts” kas “stiprāks”, viņaprāt, pat nākot par labu. “Kas zina, varbūt kāds tādēļ kļūst atvērtāks mākslai,” smīn aktieris.

“”Ezītis miglā” nav izrāde bērniem, kā varētu šķist pirmajā mirklī. Tā ir par mums. Mārtiņš Vilsons scenāriju veidoja pēc Sergeja Kozlova grāmatas, pēc kuras tapa arī visiem zināmā multene. Kozlovs ir ģeniāls autors. Stāsts ir it kā primitīvs, naivs, un mēs to arī nesarežģījam. Varbūt dažam labam pat liekas, ka it kā nekas nenotiek, bet tur ir dziļas lietas.

Niks Matvejevs ir radījis fantastisku mūziku – viņš ir mūsu izrādes franču smaržas. Protams, uzdziedam arī mēs – Lācītis, Mārtiņš Vilons, un es, Ezītis. Pat ja kādam varbūt šķiet, ka es it nemaz nelīdzinos tādam prātotājam Ezītim, mums ir daudz kopīga.”

Lai arī savulaik spēlēts gan Valmieras, gan A. Upīša Akadēmiskajā drāmas teātrī (tagad Nacionālajā teātrī), Arnis nav saīdzis tādēļ, ka lielākie latviešu teātri un kino režisori šobrīd nepiedāvā lomas. Viņš tikai nosaka – ja uzaicinātu, droši vien sāktu domāt. Tagad par to galvu nelauzot. Uz teātra izrādēm gan ejot regulāri – iecienījis Valmieras, Rīgas Krievu un Jaunā Rīgas teātra izrādes – Liepāju pēdējā laikā grūtāk “pieķert klāt”, bet pirms kāda laika redzētais “Vestsaidas stāsts” iepriecinājis, sevišķi jauniešu darbs.

“Teātris ir dzīva māksla,” aizrautīgi klāsta aktieris, “vienreiz tu nospēlē, otrreiz tas tā vairs nebūs. Ekskluzīva māksla. Tādēļ par to ir jāmaksā daudz. Jums iznāks uz skatuves Lilita Ozoliņa, Pēteris Gaudiņš – es runāju par saviem cīņu biedriem – vai, ja gribat, manas paaudzes ģēnijs, fenomens Uldis Dumpis – viņi ikreiz būs ekskluzīvi. Es saķeršu galvu sajūsmā un domāšu – johaidī! Kino tevi vienreiz nofilmē, un tev ar to jādzīvo. Neveiksmes gadījumā – ar kauna traipu.”

Aktieris atzīst, joprojām ar kritisku aci izvērtējot ik filmu, kurā piedalījies. Ko gan vēl savā darbā varētu kritizēt pašlaik pieprasītākais latviešu kino aktieris? Arnis smej – ir, ir pa kādai kļūdai, tādēļ jau skatoties, lai tās neatkārtojas.

Pašlaik aktieri gaida filmēšanās divās jaunās filmās aiz robežas. Režisora Jurija Moroza topošajā filmā un kādā armēņu projektā. “Šis armēņu scenārijs ir ļoti labs – stāsts ir par PSRS impēriju. Esmu šīs impērijas cilvēks, vecs ģenerālis, no tiem, kuri stāvēja aiz muguras Kremlim un politbirojam un padomju laikā darīja visu, lai šī impērija pastāvētu. Labi jau tas nebeidzas – filmas beigās es nošaujos,” stāsta aktieris. Viņš teic – ir interesanti nospēlēt cilvēku, kas stāvējis tur, otrā pusē. Ne tikai tāpēc, ka negatīvos spēlēt ir ārkārtīgi interesanti, jo tev jāsaprot šā cilvēka rīcība. “Galu galā, spēlējot šādu “varoni”, es varu jums parādīt, kāpēc tolaik tā notika.”

Aktieris atklāj, scenārijus parasti nelasot, sevišķi, ja gadās labi garš seriāls, kur jāgraužas cauri veselam teksta kalnam. “Režisors izstāsta savu redzējumu, mans uzdevums – zināt savu lomu. Ja man patīk viņa “funktieris”, saku – ejam, strādājam. Ja uzskatu par vajadzīgu – iebilstu. Viņš padomā un saka – “it’s great” (lieliski) vai arī – nē, Arni, tas ir pilnīgi garām. Par tiem režisoriem, ar kuriem esmu strādājis kopā, neko sliktu nevaru teikt. Man ir ļoti veicies. Lieliska sastrādāšanās savulaik bija ar lietuviešu režisoru Alimantu Grikevičiusu (“Fakts”, 1981), G. Jungvaldu–Hilkeviču, Juriju Karu (“Likumīgie zagļi”, 1988, “Laikmeta zvaigzne”, 2005).

Pavērojot pašmāju seriālus, aktierim gan kļūstot skumji. “Aptuveni pusei aktieru Dieviņš nav devis talantu būt kadrā. To īpašo spēju pārliecināt, nosūtīt fluīdus caur ekrānu. Ne velti ir aktieri, kas nefilmējas, un pareizi dara – viņi ir forši uz skatuves un to arī apzinās.”

Salīdzināt mūsu teātra latiņu ar Krievijas teātros redzēto Arnis vairās, diplomātiski piebilstot – mums ir ļoti labi aktieri, sevišķi jaunie esot Eiropas līmenī. “Viņu ir maz, bet ir. Un tas ir loģiski, jo esam tikai divi miljoni. Nevaram gribēt visu – lai mums būtu labi basketbolisti, labi režisori, scenāristi, hokejisti, lauksaimnieki, politiķi. Tas, cik daudz mums ir labu aktieru, ir sasniegums.”

Skatītāju mīlestību Arnis gan visvairāk izjūtot Krievijā. “Atnāku uz filmēšanas laukumu, attieksme ir perfekta. Grimētājas, “džeki”, kas stiepj prožektors, – visi sveicina, zina, esmu aktieris Arnis Līcītis no Latvijas. Esmu aizkustināts, ja kāds pienāk un saka – maniem vecākiem jūs bijāt mīļākais aktieris vai patikāt tajā un tajā filmā. Tad ir lepnums, jā, – es, puisis no mazās Latvijas, no nabadzīgas ģimenes esmu šeit! Domāju, mamma (aktrise Helga Līcīte) varētu priecāties – bagāts neesmu, bet kaut ko sasniedzis gan. Piekrītu mammai, aktiera “skunste” ir traģiska, bet nožēlojis savu izvēli neesmu.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+